Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Viņš apsēdās uz gultas, uzvilka segu līdz zodam un sāka stāstīt. Viņš it kā domāja balsī, pilnīgi aizmirsis sarunu biedru, bet runāja interesanti, tēlaini. Viņā bija nojaužams ass prāts, teicama atmiņa un plaša, laba sirds. Tūlīt nopratis, ka dzirdēšu kaut ko ievērojamu, nebijušu, ko pēcāk nekad vairs varbūt nedabūšu zināt, es paņēmu no galda skolas burtnīcu ar uzrakstu «Trešās eskadriļas kaujas izlidojumu dienasgrāmata» un sāku atzīmēt viņa stāstu.

Nakts nemanot līda pāri mežam. Sprakšķēja, sīca galdā paštaisītā lampa. Daudz neuzmanīgu nakts tauriņu, apsvilinājuši pelēkos spārniņus, gulēja tai visapkārt. Sākumā ar nakts vēsumu līdz mums atlidoja ermoņikas čīgāšana. Tad ermoņika apklusa, un tikai nakts meža trokšņi, ezergaiļa spalgie brēcieni, ūpja tālie vaidi, varžu griezīgā kurkstēšana tuvējā purvelī un sienāžu čīgāšana pavadīja aizsmakušās, domīgās balss vienmērīgo skaņu.

Šī cilvēka apbrīnojamais dzīves stāsts mani tā aizrāvā, ka es to centos pierakstīt, cik iespējams, sīkāk. Pierakstīju vienu burtnīcu, atradu plauktiņā otru, pierakstīju arī to un neievēroju, ka debesis bija sākušas bālēt zemes ieejas šaurajā spraugā. Aleksejs Meresjevs savā stāstā bija nonācis līdz tai dienai, kad, notriecis trīs vācu «Richthofen» gaisa divīzijas lidmašīnas, viņš atkal sajutās pilntiesīgs un pilnvērtīgs lidotājs.

— Eh, mēs ar jums nopļāpājām, bet man no rīta jālido, — viņš sevi pārtrauca teikuma vidū. — Es jums laikam pilnu galvu piestāstīju? Bet tagad — gulēt.

— Bet kā tad Oļa? Ko viņa jums atbildēja? — es pajautāju, bet tūdaļ attapos: — Kaut gan, atvainojiet, varbūt šis jautājums jums nepatīkams, tad neatbildiet, lūdzu.

— Nē, kādēļ, — viņš pasmaidīja. — Mēs ar viņu abi esam lieli savādnieki. Redziet, izrādījās, viņa visu zināja. Mans draugs Andrejs Degtjarenko, es jums par viņu stāstīju, viņš tūdaļ viņai aizrakstījis, vispirms par katastrofu un tad kā man kājas noņēmuši. Bet viņa, redzēdama, ka es nez kādēļ slēpju, bija nolēmusi, ka man par to ir smagi runāt, un visu laiku izlikās, it kā neko nezin. Un iznāca — mēs abi esam viens otru mānījuši, diezin kādēļ. Gribat viņu redzēt?

Viņš pagarināja lampā degli un piecēla to no fotogrāfijām asprātīgi izveidotajos ietvaros no pleksistikla, kas karājās virs viņa galvgaļa; vienā, amatiera uzņēmumā, gandrīz pilnīgi izbalējušā un nobružātā, ar pūlēm varēja saredzēt meiteni, bezrūpīgi smaidošu, vasarīgas pļavas ziedos. No otras — stingri raudzījās kalsnā, sasprindzinātā, gudrā tās pašas meitenes seja jaunākā tehniķa — leitnanta formā. Viņa bija tik maza, ka kara formā atgādināja jauku pusaudža zēnu, tikai šim pusaudzim bija nogurušas un ne jauneklīgi saprotošas acis.

— Jums viņa patīk?

— Ļoti, — atbildēju gluži sirsnīgi.

— Un man arī, — viņš labsirdīgi pasmaidīja.

— Nu, un Stručkovs, kur viņš tagad atrodas?

— Nezinu. Pēdējo vēstuli no viņa saņēmu ziemā no Veļikije Lukiem.

— Bet tankists, kā taču viņu sauca?

— Griša Gvozdjevs? Viņš tagad ir majors. Piedalījies slavenajā cīņā pie Prohorovkas un vēlāk tanku pārrāvumā Kurskas lokā. Līdzās kāvāmies un nesatikāmies. Tanku pulku komandē. Tagad nez kādēļ klusē. Nu, nekas, atradīsies, ja būsim dzīvi. Un kādēļ lai mēs nedzīvotu? Nu, gulēt, gulēt: jau rīts.

Viņš uzpūta lampas liesmai. Iestājās puskrēsla, jau atšķaidīta palsu, apmākušos ausmu, iedžinkstējās odi, kuri manuprāt bija jaukā meža mājokļa vienīgā neērtība.

— Man ļoti gribētos par jums uzrakstīt «Pravdā».

— Labs ir, rakstiet, — bez sevišķas sajūsmas piekrita lidotājs un jau pilnīgi miegainā balsī piemetināja: — Bet varbūt nav vērts? Dabūs rokā Gēbelss, izpūtīs pa pasauli: sak, krieviem bezkāji karo, vēl kaut ko pieliks… Fašisti uz tādām lietām ir meistari.

Pēc mirkļa viņš jau sulīgi krāca. Es nevarēju gulēt. Necerētā atzīšanās mani satricināja ar savu vienkāršību un dižumu. Viss tas varētu izlikties par jauku pasaku, ja pats varonis negulētu tepat līdzās un ja viņa protēzes nemētātos uz grīdas, mitras no rasas un skaidri saredzamas topošās dienas bālganajā gaismā.

No tā laika es neesmu sastapis Alekseju Meresjevu, bet visur, lai kur mani arī mētāja kara liktenis, es vadāju līdz divas skolas burtnīcas, kurās es vēl pie Orlas biju ierakstījis šī lidotāja neparasto odiseju. Cik reižu kara laikā un vēlāk, klejodams pa atbrīvotās Eiropas zemēm, es netiku ķēries pie apraksta par viņu un katru reizi atlicis darbu, tādēļ ka viss, ko izdevās uzrakstīt, šķita tikai kā viņa dzīves bāla ēna.

Bet, lūk, Nirnbergā es piedalījos Starptautiskā Kara Tribunālā sēdē. Tuvojās nobeigumam Hermaņa Gēringa pratināšana. Saļimis zem dokumentālo apvainojumu smaguma, piespiests pie sienas no padomju prokurora jautājumiem, «otrais Vācijas naci» nelabprāt, caur zobiem stāstīja tiesai par to, kā kaujās virs manas dzimtenes neaptveramajiem plašumiem zem Padomju Armijas sitieniem šķīda un sabruka fašisma milzu armija, kura līdz tam laikam nepazina sakāves. Attaisnodamies Gērings pacēla pret debesīm savas nespodrās, gaišzilās acis: tāda bija augstākās varas griba.

— Vai at z īstiet, ka nodevīgi uzbrukdami Padomju Savienībai, kā rezultātā Vācija izrādījās sakauta, jūs izdarījāt lielāko noziegumu? — jautāja Gēringam padomju prokurors Romāns Rudenko.

— Tas nav noziegums, tā ir liktenīga kļūda. — dobji atbildēja Gērings, drūmi nolaizdams acis — Es varu atzīt tikai, ka mēs rīkojāmies neapdomīgi, tādēļ ka, kā tas noskaidrojās kara gaitā, mēs daudz ko nezinājām, bet daudz kas mums nevarēja pat prātā ienākt. Galvenais, mēs nezinājām un nesapratām padomju krievus. Viņi ir un paliks mīkla. Nekāda, pat vislabākā aģentūra nespēj izdibināt Padomju patieso kara potenciālu. Es nerunāju par lielgabalu, lidmašīnu un tanku skaitu. To mēs apmēram zinājām. Es nerunāju par rūpniecības jaudu un mobilitāti. Es runāju par cilvēkiem, bet krievu cilvēks vienmēr ir bijis mīkla ārzemniekam. Arī Napoleons viņu nesaprata. Mēs tikai atkārtojām Napoleona kļūdu.

Mēs ar lepnumu noklausījāmies šo piespiesto «atzīšanos», par «mīklaino krievu cilvēku», par mūsu Dzimtenes «neizdibināmo kara potenciālu», Varēja ticēt, ka padomju cilvēks, kura spējas, talanti, pašuzupurēšanās un vīrestība tā pārsteidza visu pasauli kara laikā, visiem šiem gēringiem tiešām bija un palika liktenīga mīkla. Un kā gan viņi arī būtu varējuši, šie «vācu kungu rases» nožēlojamās «teorijas» izgudrotāji, saprast cilvēka dvēseli un spēka, kas izaudzis sociālismā zemē! Un es pēkšņi atcerējos Alekseju Meresjevu. Viņa pusaizmirstais tēls spilgti un nešķirami nostājās manā priekšā šeit, šinī stingrajā, ar ozolkoku apšūtajā zālē. Un gribējās šeit pat Nirnbergā, šinī pilsētā, kura bija fašisma šūpulis, pastāstīt par vienu no miljoniem vienkāršu padomju cilvēku, kas sakāva Keiteļa armijas, Gēringa gaisa floti, kas gremdēja jūras dibenā Redera kuģus un kas ar saviem spēcīgiem sitieniem sagrāva Hitlera laupītāju valsti.

Skolas burtnīcas dzeltenos vākos, vienā no kurām ar Meresjeva rokrakstu bija ierakstīts: «Trešās eskadriļas kaujas izlido jumu dienas grāmata», — kopā ar mani bija atceļojušas Nirnbergā. Atgriezies mājās no Tribunālā sēdes, es sāku izskatīt vecās piezīmes un par jaunu sēdos pie darba, cenzdamies patiesīgi izstāstīt par Alekseju Meresjevu visu, ko zināju no viņa vārdiem.