Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Balti mēness plankumi pamīšus ar melnām ēnām lodāja pa zāli pie Alekseja kājām, kurš arvien vēl sēdēja zem bērza mīkstajā, tagad jau mitrajā sūnā. Viņš atkal izvilka no kabatas fotogrāfiju, uzlika to uz ceļiem un, skatīdamies tajā, mēness apgaismotā, nogrima domās. Virs galvas skaidrās, tumšzilās debesīs cits pakaļ citam devās uz dienvidiem tumši, mazi nakts bumbvedēju silueti. Viņu motori dobji rūca, bet pat šī kara balss šķita tagad še mežā, pilnā mēness gaismas un lakstīgalu dziedāšanas, kā maijvaboļu mierīgā dūkšana. Aleksejs nopūtās, noglabāja fotogrāfiju blūzes kabatā, vingri uzlēca kājās, nokratīdams sev šīs nakts teiksmaino burvību, un, zarus brīkšķinādams, steidzīgi nokāpa savā zemnīcā, kur jau saldi un aizgūtnēm krāca viņa pavadītājs, izlaidies kā teiksmu milzis šaurajā zaldāta gultā.

Apkalpes uzcēla pirms gaismas. Armijas štābs bija saņēmis izlūkošanas informāciju, kurā bija teikts, ka padomju tanku pārrāvuma rajonā vakar ieradusies liela vācu lidotāju vienība. Virszemes novērošanas rezultāti, kurus apstiprināja aģentūras ziņojumi, deva iespēju taisīt secinājumu, ka vācu virspavēlniecība, novērtēdama briesmas, kādas radījis padomju tanku pārrāvums pie pašas Kurskas loka pamatnes, ir izsaukusi uz šejieni «Richthofen» gaisa divīziju, sakomplektētu no labākajiem Vācijas asiem. Šī divīzija pēdējo reizi tika sakauta virs Staļingradas un atkal atjaunota kaut kur dziļā vācu aizmugurē. Pulku brīdināja, ka domātais ienaidnieks ir skaitliski liels, apgādāts ar modernākajām lidmašīnām «Focke-Wulf-190» un ļoti pieredzes bagāts. Bija pavēlēts uzmanīties, rūpīgi nosegt otrus kustīgo daļu ešelonus, kuri naktī bija sākuši virzīties, sekodami pārrāvējiem tankiem.

«Richthofen»! Piedzīvojuši lidotāji labi pazina šīs Hermaņa Gēringa sevišķā gādībā atrodošās divīzijas nosaukumu. Vācieši svieda to visur tur, kur viņiem klājās grūti. Šīs divīzijas apkalpes, daļa no kurām strādāja pirātu darbus vēl virs republikāniskās Spanijas, cīnījās prasmīgi, nikni un skaitījās par visbīstamākajiem pretiniekiem…

— Nez kādi tur «richthofeni», stāsta, pie mums atlidojuši. Vajadzētu mums ar tiem sastapties. Eh, sadotu mēs viņiem pirti, šiem pašiem «richthofeniem»! — uzstājās Petrovs ēdnīcā, steidzīgi notiesādams savas brokastis un raudzīdamies atvērtajā logā, aiz kura oficiante Raja sakārtoja no lauku puķu kaudzes pušķus un tos ievietoja ar krītu noberztās lādiņu čaulās.

Šī kareivīgā tirāde par «richthofeniem» bija adresēta, protams, ne tik daudz Aleksejam, kurš jau pabeidza dzert savu kafiju, cik jaunavai, kas darbojās gar puķēm un reižu reizēm pameta greizus skatus sārtajam, iznesīgajam Petrovam.

Meresjevs ar labsirdīgu smaidu novēroja viņus. Bet kad runa bija par darbu, viņš nemīlēja jokus un tukšas runas.

— «Richthofen» nav nez kāds. «Richthofen» — tas nozīmē: skaties ar abām acīm, ja negribi šodien sadegt nezālēs. Neguli uz ausīm, sakarus nezaudē. «Richthofen» — tie, brālīt, ir tādi zvēri, ka tu pat muti neesi paspējis atvērt, bet viņi jau tevi tur zobos…

Līdz ar gaismu pacēlās gaisā pirmā eskadriļa paša pulkveža vadībā. Kamēr tā veica kaujas uzdevumus, sagatavojās izlidojumam otra divpadsmit iznīcinātāju grupa. Tā bija jāvada gvardes majoram Padomju Savienības Varonim Fedotovam, vispieredzējušākam lidotājam pulkā. Mašīnas bija gatavas, lidotāji sēdēja kabīnēs. Motori klusu strādāja ar mazu gāzi, un tāpēc mežmalā virpuļoja brāzmains vējiņš, līdzīgs tam, kāds noslauka zemi un sapurina kokus pirms negaisa, kad jau sāk krist iztvīkušā zemē pirmās lielās, smagās lietus lāses.

Sēdēdams kabīnē, Aleksejs sekoja tam, kā stateniski, it kā noslīdēdamas no debesīm, sēdās pirmās grupas lidmašīnas. Nevilšus, pats to nevēlēdamies, viņš tās skaitīja un sāka uztraukties, kad laiks starp divu mašīnu nosēšanos ievilkās. Bet, lūk, nosēdās pēdējā. Visas: Aleksejam kļuva vieglāk ap sirdi.

Nepaspēja pēdējā mašīna nobraukt malā, kad atrāvās zemei majora Fedotova «vieninieks». Pāros iespurdza debesīs iznīcinātāji. Lūk, tie jau sakārtojušies virs meža. Pašūpojis spārniem, Fedotovs uzņēma kursu. Lidoja zemu, uzmanīgi, turēdamies vakardienas pārrāvuma joslā. Tagad jau nevis no liela augstuma, nevis tālākā plānā, kas visam piešķir neīstu, rotaļīgu veidu, bet tuvu joņoja zeme zem Alekseja lidmašīnas. Kas vakar viņam no augšas izlikās kā kāda rotaļa, šodien izvērsās kā milzīgs, nepārredzams kaujas lauks. Traki joņoja zem spārna šāviņu un bumbu uzartie, grāvjiem un tranšejām sarakātie tīrumi, pļavas, ataugas, pazibēja pa lauku izkaisītie līķi, apkalpes pamestie un vientuļi, un veselām baterijām stāvošie lielgabali, pazibēja sasistie tanki un garas kaudzes sakropļotas dzelzs un koka tur, kur artilērija bija pārsteigusi kolonas. Paslīdēja garām liels, bet artilērijas pilnīgi līdz ar zemi nopļauts mežs. No augšas tas izskatījās pēc lauka, kuru nomīņājis milzu ganāmpulks. Viss tas drāzās ar kinematogrāfa lentes ātrumu, un, šķita, šai lentei nav gala.

Viss runāja par kaujas neatlaidību un izlieto asiņu daudzumu, par milzu zaudējumiem, par šeit iegūtās uzvaras dižumu.

Tanku kāpurķēžu dubultās sliedes krustām šķērsām bija izvagojušas visu plašo apkārtni. Tās veda tālāk un tālāk vācu pozīciju dziļumā.

Šo sliežu bija daudz. Acs skatīja tās visur līdz pat apvārsnim, it kā tieši uz dienvidiem taisni pāri tīrumiem, nevērodams ceļu, būtu devies milzīgs teiksmainu zvēru bars. Un nopakaļus aizgājušiem tankiem pa ceļiem, pamezdami aiz sevis no tālienes redzamas zilpelēkas putekļu grīstes, virzījās un, kā gaisā šķita, ļoti lēni virzījās bezgalīgās virknēs motorizētā artilērija, benzīna cisternas, remontdarbnīcu milzu furgoni, traktoru vilktas brezentu klātās mašīnas, un kad iznīcinātāji uzņēma augstumu, tas viss atgādināja skudru kustību pa skudru celiņiem pavasaros.

Iznīcinātāji, slīdēdami kā caur mākoņiem šais augsti bezvējā pacēlušajās putekļu grīstēs, nokļuva gar kolonām līdz priekšējiem «vilīšiem», kuros, jādomā, brauca tanku priekšniecība. Debesis aiz kolonām bija brīvas, bet kaut kur tālē pie miglainās apvāršņa malas varēja saskatīt kaujas nevienādos dūmu mākonīšus. Grupa pagriezās atpakaļ un sakārtojās čūskveidīgi, locīdamās dziļajās debesīs. Šai brīdī pie paša apvāršņa Aleksejs ievēroja vispirms vienu, tad veselu spietu zemu virs zemes lidojošu svītriņu. Vācieši! Arī viņi lidoja, piespiedušies zemei, un nepārprotami virzījās uz putekļu grīstēm, kas bija tālu saredzamas virs stepju zāles klātajiem laukiem. Aleksejs instinktīvi atskatījās. Viņa pakļautais nāca no mugures, ieturēdams īsāko distanci.

Lidotājs sasprindza dzirdi un kaut kur no tālienes izdzirda balsi:

— Esmu — Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Uzmanību! Man pakaļ.

Tāda jau reiz ir gaisa disciplina, kur lidotāja nervi ir saspīlēti līdz pēdīgam, ka viņš izpilda sava komandiera nodomus dažreiz pat ātrāk, iekāms tas paspēj pabeigt pavēles vārdus. Kamēr kaut kur tālumā caur troksni un šņākoņu skanēja jaunās komandas vārdi, visa grupa pāros, bet ievērojot kopēju, slēgtu ierindu, jau pagriezās vāciešiem ceļā. Viss saasinājās līdz beidzamam — redze, dzirde, domas. Aleksejs neko neredz, izņemot šīs ātri acu priekšā izaugošās lidmašīnas, neko nedzird, izņemot troksni un sprakšķus pilota cepures austiņās, no kurienes jāatskan pavēlei. Pavēles vietā viņš skaidri izdzirda balsi, kas satraukti runāja svešā valodā: