Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Vakars bija skaidrs, smaržīgs un tik kluss, ka tagad jau attālinošās kanonādes troksnis šķita nevis kaujas troksnis, bet gan pamalē rūcoša pērkona negaisa dārdi.

Ceļš gāja pa kādreizēju rudzu lauku. Tās pašas iesarkanās nezāles, kuras parastajā cilvēku pasaulē nedroši izbāž tievus asniņus kaut kur aizmirstos pagalmu stūros un pie akmeņu kaudzēm, sakrautām laukmalēs, tur, kur reti ieskatās saimnieka acs, stāvēja tagad kā biezs mūris, milzīgas, nekaunīgas, spēcīgas, aprokot zem sevis zemi, ko daudzu paaudžu darba rūķu sviedri padarījuši auglīgu. Un tikai vietumis kā sīkas zālītes, nezāļu pilnīgi nomāktas, slējās augšup izsējušos rudzu panīkušās, retās vārpiņas. Nekaunīgās nezāles uzsūca sevī visas zemes sulas, aprija visus saules starus, tās atņēma rudziem barību, gaismu, un šīs vārpiņas nokalta vēl pirms ziedēšanas, neienākdamās graudos.

Un Meresjevs domāja: arī vācieši, lūk, tāpat gribēja iesakņoties mūsu laukā, uzsūkt mūsu sulas, pacelties uz mūsu bagātībām nekaunīgi un briesmīgi, aizsegt sauli, bet lielo, strādīgo, vareno tautu izspiest no viņas tīrumiem, no viņas pilsētām, atņemt tai visu, izsūkt, nomākt, kā nezāles ir nomākušas šīs panīkušās vārpiņas, kuras jau pazaudējušas pat spēcīgās, skaistās labības ārējo formu. Sajutis puiciskas spīts pieplūdumu, Aleksejs sāka pērt ar spieķi pa iesarkanām, dūmainām, smagām nezāļu galviņām, priecādamies, ka veselām saujām slīgst gar zemi aizlaustie, nekaunīgie stiebri. Pa viņa seju tecēja sviedri, bet viņš vēl arvienu pēra un pēra rudzu aizēnotājas nezāles, ar prieku sajuzdams nogurušajā ķermenī cīņas un kustības izjūtu.

Pēkšņi aiz muguras iesprauslojās «vilītis» un riepām iekaucoties apstājās uz ceļa. Neatskatīdamies Meresjevs saprata, ka pulka komandieris viņu panācis un sastapis pie tādas bērnišķīgas nodarbošanās. Aleksejs tik spēji nosarka, ka pat ausis iekvēlojās, un izlikdamies, ka viņš mašīnu nav pamanījis, sāka ar spieķi urbināt zemi.

— Kapājam? Laba nodarbe. Es visu lidlauku apbraukāju: kur mūsu varonis, kur palicis varonis? Bet redz, kur viņš, lūdzu: ar nezālēm cīnās.

Pulkvedis izlēca no «vilīša». Viņš pats teicami vadīja mašīnu, un viņam patika brīvos brīžos nodarboties ar to, tāpat kā viņam pašam patika vest savu pulku grūtos uzdevumos un tad vakaros kopā ar tehniķiem rakņāties eļļainajos motoros. Viņš parasti staigāja zilā kombinezonā un tikai pēc valdonīgajām rievām viņa kalsnajā sejā un pēc jaunās, švītīgās vasaras cepures viņu varēja atšķirt no notraipītās bortmehāniķu saimes.

Viņš saķēra aiz pleciem Meresjevu, kurš vēl arvien samulsis urbināja ar spieķi zemi.

— Bet nu ļaujiet uz jums paskatīties. Velns jūs zina, nekas sevišķs. Tagad var atzīties: kad jūs atsūtīja, neticēju, par spīti visam, ko par jums runāja armijā, neticēju, ka izturēsiet kauju, un vēl kā… Lūk, viņa, māmuļa Krievija! Apsveicu. Apsveicu un noliecu galvu. Jums uz «kurmju pilsētiņu»? Sēstieties, pa ceļam aizvedīšu.

«Vilītis» strauji sakustējās un joņoja pa lauku ceļu, pilnā gaitā pagriezienos izdarīdams ārprātīgas virāžas.

— Varbūt jums kaut ko vajag? Varbūt kādas grūtības? Prasiet, nekautrējieties, jums ir tiesības, — jautāja komandieris, veikli vadīdams mašīnu tieši caur ataugu, bez ceļa, starp zemnīcu «kurmju rakumu» uzkalniņiem, kā lidotāji bija nosaukuši savu apakšzemes pilsētiņu.

— Nekā, nevajag, biedri pulkvedi. Esmu tāds pats kā visi. Labāk būtu aizmirsuši, ka man nav kāju.

— Nu pareizi. Kura ir jūsējā? Šī? — Pulkvedis strauji nobremzēja pie pašas zemnīcas ieejas. Meresjevs tik tikko paspēja izkāpt, kad «vilītis», rūkdams un zarus brīkšķinādams, jau pazuda mežā, ložņādams starp bērziem un ozoliem.

Aleksejs negāja zemnīcā. Viņš nogūlās zem bērza uz vēsās, villainās, sēņu smaržu piesātinātās sūnas un uzmanīgi izņēma no aploksnes Oļas vēstules lapu. Kaut kāda fotogrāfijā izslīdēja no rokām un nokrita zālē. Aleksejs to paķēra. Sirds sāka sist strauji un bieži.

No fotogrāfijās raudzījās pazīstama un tai pašā laikā līdz nepazīšanai jauna seja. Viņa bija nofotografējusies karavīru formā. Blūze, portupejas siksna, Sarkanās Zvaigznes ordenis, pat gvardes nozīme un sapiera-teicamnieka nozīme — viss tas viņai ļoti piestāvēja. Viņa izskatījās pēc vāja, glīta zēna, ietērpta virsnieka formā. Tikai šim zēnam bija nogurusi seja, un viņa acis, lielas, apaļas, starojošas, skatījās ar jauneklei nepiemītošu asumu.

Aleksejs ilgi raudzījās šais acīs. Dvēsele pildījās neapzinīgu, saldu smeldzi, kādu izjūt, vakaros klausoties tikko sadzirdamas, tālas, mīļotas dziesmas skaņas. Viņš sameklēja kabatā Oļas agrāko fotogrāfiju, kur viņa bija nofotografēta raibā tērpā, ziedošas pļavas pīpeņu ziedu — zvaigznīšu bagātībā. Un savādi: meitene karavīru blūzē ar nogurušām acīm, kādu viņš nekad nebija redzējis, bija viņam tuvāka un dārgāka par to, kādu viņš to pazina. Fotogrāfijās otrā pusē bija uzrakstīts: «Neaizmirsti.»

Vēstule bija īsa un dzīvespriecīga. Meitene jau komandēja sapieru vadu. Tikai viņas vads tagad nekaroja. Tas bija nodarbināts mierīgā darbā. Tas atjaunoja Staļingradu. Oļa maz rakstīja par sevi, bet aizrautīgi stāstīja par lielo pilsētu, par tās drupām, kas atdzīvojas, par to, ka šeit sabraukušas no visas zemes sievietes, jaunietes, pusaudži un, dzīvodami pēc kara palikušos pagrabos, dotos, blindažās un bunkuros, dzelzceļu vagonos, saplākšņu barakās, zemnīcās, ceļ un atjauno pilsētu. Viņiem teikts, ka katrs celtnieks, kas labi pastrādās, saņems vēlāk dzīvokli atjaunotajā Staļingradā. Labi vien iznāks, lai Aleksejs zina, ka viņiem būs kur atpūsties pēc kara.

Kā jau vasarā, ātri satumsa. Pēdējās rindiņas Aleksejs izlasīja, apgaismodams vēstuli ar kabatas spuldzi. Pabeidzis viņš vēlreiz apgaismoja fotogrāfiju. Stingri un godīgi raudzījās zēnakareivja acis. Mīļā, mīļā, tev nav viegli… Tevi karš nav saudzējis, bet arī nav salauzis. Tu gaidi? Gaidi, gaidi. Tu mīli, jā? Mīli, mīli, dārgā! Un pēkšņi Aleksejam kļuva kauns, ka viņš, lūk, jau pusotra gada viņai, Staļingradas cīnītājai, slēpj savu nelaimi. Viņš gribēja jau tūdaļ nokāpt zemnīcā, lai godīgi un atklāti uzrakstītu viņai par visu — lai izlemj un jo ātrāk, jo labāk. Abiem būs vieglāk, kad viss būs zināms.

Pēc šodienas notikumiem viņš varēja runāt ar viņu kā līdzīgs. Viņš ne tikai lido, viņš karo. Viņš nosolījās sev, deva zvērestu visu tai izstāstīt — vai nu kad viņa cerības sabruks, vai kad cīņā viņš kļūs līdzvērtīgs citiem. Tagad viņš to ir sasniedzis. Divas viņa nogāztās lidmašīnas nokrita visu acu priekšā. Dežurējošais to ierakstīja šodien kaujas žurnālā. Par to ziņoja uz divīziju, uz armiju un Maskavu.

Tas viss tā ir, zvērests izpildīts, var rakstīt. Bet ja ņem lietu stingri, vai tad «vīžnieki» iznīcinātājam ir kāds pretinieks? Jo labs mednieks, piemēram, nelielīsies, ka viņš nošāvis, nu, teiksim, zaķi, lai pierādītu savu mednieka māku.

Mežā sabiezēja silta, mikla nakts. Tagad, kad kaujas troksnis bija pavirzījies uz dienvidiem un jau tālo ugunsgrēku blāzmas bija tikko saredzamas aiz zaru tīkliņa, skaidri varēja sadzirdēt visus vasarīgā, smaržīgā, ziedošā meža trokšņus — skaļo, ka vai ausis plīst pušu, sienāžu sisināšanu mežmalā, simtiem varžu rīkļskanīgos kurkstienus tuvējā purvā, griezes skaļos griezienus, visu pārskanošo, visu pārplūdinošo lakstīgalu dziedāšanu, kas valdīt valdīja miklajā pustumsā.