Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Bet vācu pirmā gājiena ierinda atkal saslēdzās. «Vīžnieki» turpināja ceļu uz tanku pārrāvuma vietu. Trešā posma uzbrukumam nebija panākumu. Vācieši nepazaudēja nevienu mašīnu, bet viens iznīcinātājs pazuda, ienaidnieka strēlnieka trāpīts. Česlovs nolēma riskēt, uzbrūkot no apakšas. Aleksejs domās viņam piekrita. Viņam pašam gribējās «ietriekties» ienaidniekam vēderā, izmantojot «La-5» brīnišķīgās kaujas īpašības stateniskā manevrā. Pirmais posms jau traucās augšup, un trašu dūmainie pavedieni pacēlās gaisā kā asas strūklakas šļāces. Divi vācieši tūdaļ izkrita no ierindas. Viens no tiem, jādomā, pāršķelts pušu, pēkšņi izjuka gaisā. Viņa aste gandrīz skāra Meresjeva mašīnas motoru.

— Seko! — uzsauca Meresjevs, pārlaizdams acis pakļautā siluetam, un pavilka rokturi uz sevi.

Zeme saslējās stāvus un apgāzās. Kā ar smagu sitienu viņu iespieda sēdeklī un piespieda tam klāt. Viņš sajuta asins garšu mutē un uz lūpām, acīs pazibēja sarkans šķidrauts. Mašīna, nostājusies gandrīz stāvus, traucās augšup. Gulēdams sēdekļa atzveltnī, Aleksejs vienu mirkli ieraudzīja krustiņā «vīžnieka» plankumaino vēderu, smieklīgās vīzes, kas sedza biezos riteņus, un pat lidlauka dubļu pikas, tiem pielipušas.

Viņš nospieda abas gašetes. Kur viņš trāpīja: vai tvertnē, motorā vai bumbu kasetēs — viņš neaptvēra, bet vācietis tūdaļ pazuda sprādziena pelēkrudā mākonī.

Meresjeva mašīnu pasvieda sāņus, un tā padrāzās garām uguns pikai. Ievadījis mašīnu līmeniskā lidojumā, Aleksejs aplūkoja debesis. Pakļautais lidoja viņam pa labi, karādamies bezgalīgajā debesu zilgmē virs mākoņu slāņa, kas atgādināja baltas ziepju putas. Apkārt bija klaji, tikai pie paša apvāršņa pret tālo mākoņu fonu bija redzamas uz dažādām pusēm izklīstošo «vīžnieku» svītriņas. Aleksejs paraudzījās pulkstenī un pabrīnījās. Viņam likās, ka kauja ilgusi vismaz pusstundu un benzīnam jābūt pie beigām. Pulkstenis rādīja, ka viss aizņēmis trīs un pus minūtes.

— Dzīvs? — viņš jautāja, pamezdams acis uz pavadītāju, kurš bija pārlīdis labajā pusē un lidoja Jīdzās.

No skaņu drūzmas viņš izdzirda tālu, sajūsminātu balsi:

— Dzīvs… Zeme… Uz zemes…

Lejā, sagrautā, saplosītā ielejā, vairākās vietās dega melni kūpoši benzīna sārti. To smagie dūmi pacēlās kā stabi bezvēja gaisā. Bet Aleksejs skatījās nevis uz šiem degošajiem ienaidnieka lidmašīnu līķiem. Viņš skatījās pelēcīgi zaļajās vabolītēs, kas jau plaši bija izklīdušas pa visu lauku. Pa divām ielejām viņi tuvojās ienaidnieka pozīcijām, pirmie jau līda pāri tranšejām. Izsviezdami no saviem smeceriem sarkanas liesmiņas jau viņpus vācu nocietinājumu līnijas, viņi līda arvien tālāk un tālāk, kaut gan tiem aiz muguras uzliesmoja šāvieni un staipījās vācu artilērijas dūmu svītras.

Meresjevs saprata, ko nozīmē simtiem šo vabolīšu sagrauto ienaidnieka pozīciju dziļumā.

Bija noticis tas, par ko nākošajā dienā padomju tauta un visa brīvību mīlošā pasaule gavilēdama lasīja visās avīzēs. Vienā no Kurskas kaujas iecirkņiem pēc spēcīgas artilērijas uguns, kas ilga divas stundas, armija bija pārrāvusi vācu aizsargpozīcijas un visiem spēkiem iegājusi pārrāvumā, iztīrīdama ceļu uzbrukumā pārgājušajam padomju karaspēkam.

No deviņām kapteiņa Česlova eskadriļas mašīnām šai dienā lidlaukā neatgriezās divas. Kaujā bija notriekti deviņi «vīžnieki». Deviņi - divi — bez ierunām labs rēķins, ja runa ir par mašīnām. Bet divu biedru zaudējums aptumšoja uzvaras prieku. Izlēkdami no lidmašīnām, lidotāji netrokšņoja, nekliedza, nežestikulēja, dedzīgi apspriezdami sadursmes peripētijas, un atkal pārdzīvodami pārlaistās briesmas, kā tas bija vienmēr pēc sekmīgas kaujas. Drūmi viņi pienāca pie štāba priekšnieka, skopi un īsi ziņoja par rezultātiem un izklīda, neskatīdamies viens otrā.

Aleksejs pulkā bija jauns cilvēks. Kritušos viņš nepazina pat pēc izskata. Bet viņš padevās vispārējam noskaņojumam. Viņa dzīvē bija noticis vissvarīgākais un lielākais notikums, pēc kura tas tiecās ar visu savu gribu, visiem saviem dvēseles spēkiem — notikums, kurš izlēma visu viņa tālāko dzīvi, atkal atgrieza viņu veselu, pilnvērtīgu cilvēku rindās. Cik reižu hospitāļa gultā un pēc tam, mācoties staigāt, dejot, atjaunot neatlaidīgā treniņā pazaudētos pilotāžas paņēmienus, viņš sapņoja par šo dienu. Un, lūk, tagad, kad šī diena ir iestājusies, kad nogāzti divi vācieši un viņš atkal ir pilnvērtīgs loceklis iznīcinātāju saimē, viņš tāpat kā visi piegāja štāba priekšniekam, nosauca savu upuru skaitu, sīkāk noskaidroja apstākļus un, uzteicis pavadītāju, atgāja sāņus, bērza paēnā, domādams par tiem, kas šodien neatgriezās.

Tikai Petrovs skraidīja pa lidlauku bez lidotāja cepures, ar plīvojošiem, gaišiem matiem un, ņemdams aiz rokas visus, kas viņam pagadījās ceļā, iesāka stāstīt:

— … un, lūk, es redzu: viņš līdzās, ar roku var aizsniegt. Tu tikai klausies… un redzu: vecākais leitnants tēmē vadošajam. Es paķēru tēmēklī nākošo. Gāžu virsū!

Viņš piesteidzās Meresjevam, nolikās pie viņa kājām mīkstā, zālainā sūnā, izstiepās, bet nevarēja izturēt šo mierīgo pozu un tūlīt atkal uzlēca kājās.

— Bet kādas jūs virāžas šodien veicāt! Prieks! Pat acīs satumsa… Jūs zināt, kā es viņu šodien noliku! Paklausieties. Lūk… Lidoju aiz jums un redzu: viņš līdzās, ar roku aizsniedzams, lūk, kā jūs tagad stāvat…

— Pagaidi, vecīt, — viņu pārtrauca Aleksejs un iesita sev pa kabatu. — … vēstules, vēstules, kur es tās liku?

Viņš atcerējās par vēstulēm, kuras saņēma šodien un nepaspēja izlasīt. Neatradis tās kabatās, viņš nosvīda aukstiem sviedriem. Tad, sataustījis zem krekla uz krūtīm čaukstošās aploksnes, atvieglots uzelpoja. Izvilka Oļas vēstuli, nosēdās zem bērza, neklausīdamies savā sajūsminātajā draugā, un sāka uzmanīgi noplēst aploksnei papīra strēmelīti.

Šai brīdī ar troksni noblīkšķēja raķešu pistole. Sarkana, dzirkstoša čūska apjoza debesis virs lidlauka un nodzisa, atstādama pelēku, lēni izgaistošu sliedi. Lidotāji uzlēca kājās. Ejot Aleksejs iebāza aploksni azotē. Viņš nepaspēja izlasīt pat rindiņu. Atvērdams vēstuli, viņš tajā sataustīja bez pastpapīra vēl kaut ko cietu. Lidodams posma priekšgalā pa jau zināmo ceļu, viņš reižu reizēm pataustīja ar roku aploksni. Kas tajā atradās?

Gvardes iznīcinātāju aviopulkam, kurā tagad kalpoja Aleksejs, tanku armijas pārrāvuma diena bija karstu kauju dienu sākums. Virs pārrāvuma vietas eskadriļas nomainīja cita citu. Tikko paspēja iziet no kaujas un nosēsties viena, tās vietā pacēlās cita, bet pie nosēdušamies jau joņoja benzīnvedēji. Benzīns bagātīgā straumē plūda iztukšotajās tvertnēs. Virs karstajiem motoriem kā virs lauka pēc silta vasaras lietus viļņojās virmojošs gaiss. Lidotāji neatstāja kabīnes. Pat pusdienas viņiem atnesa šeit alumīnija katliņos. Bet neviens neēda. Ne tas šai dienā nodarbināja prātu. Kumoss spriedās rīklē. Kad kapteiņa Česlova eskadriļa par jaunu nosēdās un mašīnas, iestūmušās mežiņā, sāka uzņemt degvielu, Meresjevs sēdēja smaidīdams kabīnē, sajuzdams patīkama noguruma smeldzi, nepacietīgi skatīdamies debesīs un šad tad uzkliegdams degvielu iepildītājiem. Viņu atkal un atkal vilka cīņā — pārbaudīt sevi. Viņš bieži taustīja azotē čaukstošās aploksnes, bet tādos apstākļos vēstules lasīt negribējās. Tikai vakarā, kad krēsla droši klāja uzbrukuma rajonu, apkalpes atlaida mājās. Meresjevs gāja uz «kurmju pilsētiņu», kur viņš dzīvoja, nevis pa tuvo meža ceļu, pa kuru gāja parasti, bet pa apkārtceļu, cauri ar nezāli pieaugušam laukam. Viņam gribējās koncentrēties, atpūsties no trokšņa un rūkoņas, no visiem raibajiem šīs bezgalīgās dienas iespaidiem.