Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Vēl ceļā kāds lidotājs, kas panāca Alekseju, paspēja viņam uzsaukt, ka tanki pāriet uzbrukumā. Pret neauglīgā piepūlē pagurušiem vāciešiem virzījās visa mežā sakoncentrētā armija. Tātad lidotājiem tagad vajadzēs segt tanku pāreju pār sagrautiem un artilērijas savandītiem ienaidnieka nocietinājumiem un tīrīt un sargāt gaisu virs uzbrūkošajiem tankistiem. Sargāt gaisu? Vienalga. Tādā saspringtā kaujā arī tas nevarēja būt mazvērtīgs izlidojums. Kaut kur tur, gaisā, agri vai vēlu būs jāsastopas ar ienaidnieku. Lūk, viņa, spēku pārbaude, lūk, kur Meresjevs pierādīs, ka viņš nav sliktāks par kuru katru citu lidotāju, ka viņš ir sasniedzis savu.

Aleksejs uztraucās. Bet tās nebija bailes no nāves. Tā pat nebija briesmu sajūta, kas piemīt arī visdrošsirdīgākajiem, aukstasinīgākajiem cilvēkiem. Viņam rūpēja cits: vai ieročmeistari ir pārbaudījuši ložmetējus un lielgabalus, kaut megafons nesabojātos jaunā, kaujā nepārbaudītā pilota cepurē; kaut Petrovs turētos cieši klāt, kaut viņš pārāk neaizrautos, ja būs nepieciešams uzsākt cīniņu; kur spieķis, vai tikai Vasilija Vasiļjeviča balva nav pazudusi; un pat — ka tikai kāds nenočieptu zemnīcā grāmatu — romānu, kuru tas vakar izlasīja līdz visinteresantākai vietai un steigā aizmirsa uz galda. Viņš atcerējās, ka neatvadījās no Petrova, un jau no kabīnes pamāja viņam ar roku, bet tas neredzēja. Pavadoņa seja pilota cepures ādas ietvarā dega sārtiem plankumiem. Viņš nepacietīgi sekoja komandiera paceltajai rokai. Lūk, roka nolaidās. Kabīnes aizvērās.

Mašīnu trijnieks startējot iesprauslojās, sakustējās, ieskrējās, aiz tā devās otrs un sāka jau kustēties trešais. Lūk, pirmās lidmašīnas ienira debesīs. Aiz tām ieskrienas Meresjeva posms. Jau apakšā no vieniem sāniem uz otriem līgojas plakanā zeme. Neizlaizdams no redzes pirmo trijnieku, Aleksejs pielāgo tam savu posmu, bet aiz viņiem, turoties cieši klāt, nāk trešais.

Lūk, arī priekšējās pozīcijas. Rētaina, sprādzieniem izkropļota zeme, kas no augšas atgādina putekļainu ceļu, kuru klāj pirmās, bagātīgās lietus gāzes šaltis. Savandītas, izartas tranšeju ieejas, no maziem blindažu un ugunspunktu paugurīšiem slienas augšup baļķi un ķieģeļi. Dzeltenas dzirkstis iedegas un dziest pa visu saplosīto ieleju. Tās ir lielās kaujas ugunis. Cik rotaļīgs, mazs un savāds tas viss izliekas no augšas! Negribas ticēt, ka tur lejā viss deg, rēc, līgojas līdz pamatiem un ka nāve staigā pa brūcēm klāto zemi, dūmos un kvēpos savācot bagātīgu ražu.

Viņi pārlidoja priekšējām pozīcijām, izveidoja pusloku virs ienaidnieka aizmugures, atkal pārlidoja kaujas līniju. Neviens uz tiem nešauj. Zeme pārāk aizņemta savām smagajām zemes lietām, lai piegrieztu vērību deviņiem maziem lidaparatiņiem, kas līkumoja virs tās. Bet kur tad tankisti? Aha! Lūk viņi. Meresjevs ieraudzīja, ka no spilgtā birztalu zaļuma cits pakaļ citam izlīda uz lauka tanki, kas no augšas izskatās kā neveiklas, pelēkas vabolītes. Pēc brīža to izbira jau daudz, bet arvien jauni un jauni līda no kūsājošā zaļuma, stiepās pa ceļiem, meklēja ceļu caur ieplakām. Lūk, pirmie jau uzskrēja kalniņā, tuvojās šāviņu uzartai zemei. Sarkanas liesmiņas sāka lidot no to smeceriem. Pat bērnu, pat nervozu sievieti nesabiedētu šis milzu tanku uzbrukums, šis spējais simtiem mašīnu uzbrukums vācu nocietinājumu paliekām, ja viņi to novērotu no gaisa, kā to novēroja Meresjevs. Šai brīdī cauri trokšņiem, kas piepildīja pilota cepures radio austiņas, viņš izdzirda piesmakušo un pat tagad gurdo kapteiņa Česlova balsi:

— Uzmanību! Esmu — Leopards trīs, esmu Leopards trīs No labās puses vīžnieki, vīžnieki!

Kaut kur priekšā Aleksejs ieraudzīja komandiera lidmašīnas svītriņu. Svītriņa šūpojās. Tas nozīmēja: dari to pašu, ko es.

Meresjevs pārraidīja šo komandu savam posmam. Viņš paskatījās apkārt: pavadonis lidoja viņam līdzās, gandrīz neatraudamies. Malacis!

— Turies, vecīt! — uzkliedza viņam Meresjevs.

— Turos! — atskanēja no haosa, sprakšķiem un trokšņiem.

— Esmu Leopards trīs, esmu — Leopards trīs. Man pakaļ! — atskanēja megafonā.

Ienaidnieks bija tuvu. Mazliet zemāk, vāciešu iemīļotā ierindā — divkāršā zosu gājienā — lidoja vienmotorīgie pikētāji «Ju 87». Tiem bija neievelkamā šasija. Šīs šasijas lidojot karājās pie apakšas. Riteņus sargāja iegareni aizsargi. Šķita, ka no mašīnas vēdera karājas laukā vīzēs ieautas kājas. Tādēļ lidotāju aprindās visās frontēs viņus arī nokristīja par «vīžniekiem». Slavenie pikētāji, kas bija ieguvuši sev tādu briesmīgu slavu cīņās virs Polijas, Francijas, Holandes, Dānijas, Beļģijas un Dienvidslāvijas — vācu jaunums, par kuru kara sākumā visas pasaules prese stāstīja tik daudz briesmīgu lietu — ātri novecojās virs Padomju Savienības plašumiem. Padomju lidotāji neskaitāmās kaujās sataustīja to vājās vietas, un «vīžnieku» padomju asi nevērtēja par dievs zina kādu bagātu ieguvumu, bet kaut ko līdzīgu medņiem vai zaķiem, kuri neprasa no mednieka sevišķu meistarību.

Kapteinis Česlovs veda savu eskadriļu nevis pret ienaidnieku, bet kaut kur apgājienā. Meresjevs nolēma, ka uzmanīgais kapteinis dodas «saules pusē», lai pēc tam, aizmaskējies tās mirdzošajo staros, kļūdams neredzams, piezagtos ienaidniekam cieši klāt un kluptu tam pēkšņi virsū. Aleksejs pasmīnēja: vai pārāk liels gods netiek parādīts «vīžniekiem» — izdarot tādu sarežģītu manevru. Kaut gan uzmanība nav par ļaunu. Viņš atkal atskatījās: Petrovs lidoja no muguras. Viņu varēja labi saredzēt uz baltā mākoņa fona.

Tagad ienaidnieku pikētāju ierinda lidoja pa labi no viņiem. Vācieši lidoja skaisti, vienmērīgi, it kā savienoti savā starpā neredzamām saitēm. Viņu mašīnu plāksnes žilbinoši laistījās, no augšpuses saules apgaismotas.

— … Leopards trīs. Uzbrukums! — iesitās Meresjevam ausīs komandiera teikuma daļa.

Viņš redzēja, ka pa labi no augšas, it kā trakā ātrumā slīdot lejā no ledus kalna, ienaidnieku ierindas flangā drāzās Česlovs un viņa pavadītājs. Pelēki trašu pavedieni ķēra tuvāko «vīžnieku», tas pēkšņi pazuda, un Česlovs ar pavadītāju un trešais no viņa posma ieņēma atbrīvojušos telpu un pazuda aiz vācu rindas. Vācu pikētāju rinda tūlīt saslēdzās aiz viņiem. «Vīžnieki» turpināja ceļu ideālā kārtībā.

Paziņojis savu signālu, Aleksejs gribēja izsaukt: «Uzbrukums!», bet aiz uztraukuma no kakla izrāvās tikai svilpojoši: «A-a-a» Viņš jau metās lejā, neko neredzēdams, izņemot cēli peldošo ienaidnieku ierindu. Viņš sev izvēlējās to pašu vācieti, kurš ieņēma Česlova nogāztās lidmašīnas vietu. Ausīs Aleksejam zvanīja, sirds bija gatava izlēkt pa muti. Viņš uztvēra lidmašīnu tēmēkļa zirnekļtīkla krustiņā un drāzās uz to, turēdams abus lielos pirkstus uz gašetēm. It kā pūkainas, pelēkas virves pazibēja no viņa pa labi. Aha! Šauj. Garām. Atkal un jau tuvāk. Vesels. Bet Petrovs? Arī vesels. Viņš pa labi. Pagriežas nost. Malacis puika! «Vīžnieka» pelēkais sāns palielinās krustiņā. Pirksti jūt sprūda auksto alumīniju. Vēl tikai mazliet.

Lūk, kad Aleksejs ar gavilēm sajuta pilnīgu saplūšanu ar savu mašīnu! Viņš sajuta motoru, it kā tas pukstētu viņa krūtīs, ar visu savu būtni viņš sajuta spārnus, astes stūres, un pat nekustīgās mākslīgās kājas, viņam šķita, ir kļuvušas jutīgas un netraucēja šo viņa savienošanos ar mašīnu ellišķīgi straujā kustībā. Izslīdēja, bet atkal tika uztverts tēmēkļa krustiņā slaidais, nolaizītais «vācieša» rumpis. Drāzdamies tieši uz viņu, Meresjevs nospieda sprūdu. Viņš nedzirdēja šāvienus, bet zināja, ka ir trāpījis, un neapstādamies turpināja drāzties virsū ienaidnieka lidmašīnai, zinādams, ka tā nogāzīsies, iekāms viņš paspēs ar to sadurties. Atraudamies tēmēklim, Aleksejs sev par brīnumu ieraudzīja, ka līdzās nogāzās vēl otra. Vai tiešām viņš gadījuma dēļ nogāzis arī vēl to? Nē. Tas ir Petrovs. Viņš gāja pa labi. Tas ir viņa darbs. Malacis jaunais! Par jaunā drauga veiksmi Aleksejs nopriecājās vēl vairāk nekā par savējo. Otrs posms ieslīdēja vācu rindas robā. Bet tur jau sākās sajukums. Otrais vācu vilnis, kurā atradās, jādomā, mazāk piedzīvojuši lidotāji, jau izklīda un pazaudēja ierindu. Česlova posma lidmašīnas drāzās starp šiem izklīstošajiem «vīžniekiem», iztīrīdamas debesis un piespiezdamās ienaidnieku ātrumā iztukšot savas bumbu kasetes pašiem uz saviem ierakumiem. Lai piespiestu vāciešus apmētāt bumbām pašiem savus ierakumus, šai apstāklī tad arī slēpās kapteiņa Česlova labi izdomātais pasākums. Novietošanās «saules pusē» šeit spēlēja blakus lomu.