Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Rīta agrumā, dodamies uz lidlauku, Meresjevs ar Petrovu nevilšus aizkavējās pie mājeles drupām, kur viņi nakšņoja. No baļķu haosa sapieri iznesa nestuves, uz kurām gulēja kaut kas, pārklāts ar asiņainu palagu.

— Ko jūs nesat? — jautāja Petrovs, viss nobālēdams smagā priekšnojautā?

Ūsains, cienīga izskata sapieris, kurš atgādināja Meresjevam Stepanu Ivanoviču, turēdams nestuvju priekšgalu, lietišķi atbildēja:

— Redziet, vienu vecu māmuļu un skuķēnu ātrākām pagrabā. Akmeņi saspieduši. Skuķēns vai liela meita, nevar saprast: tāda sīciņa — var redzēt, piemīlīga. Akmens tieši krūtīs trāpījis. Dikti piemīlīga, kā mazs bērns.

… Šinī naktī vācu armija pārgāja savā pēdējā lielā uzbrukumā un, uzbrukdama padomju karaspēka nocietinājumiem, uzsāka sev liktenīgo kauju Kurskas lokā.

Saule vēl nebija uzlēkusi, bija pati tumšākā īsās vasaras nakts stunda, bet lauka lidlaukā jau tricināja gaisu iesilstošie motori. Kapteinis Česlovs, izklājis rasotā zālē karti, rādīja eskadriļas lidotājiem maršrutu un jaunās novietnes punktu.

— Esiet uzmanīgi. Sadarbojieties, neizlaizdami viens otru no acīm. Lidlauks pie pašām priekšējām.

Jaunais punkts tiešām bija pie pašas frontes līnijas, apzīmētas uz kartes ar zilu zīmuli, uz vācu karaspēka novietojumā iestiepušās strēles. Lidoja nevis atpakaļ, bet uz priekšu. Lidotāji priecājās: neskatoties uz to, ka vācieši atkal pārņēmuši iniciatīvu, Padomju Armija ne tikai kā negatavojās atkāpties, bet taisījās uzbrukt.

Līdz ar pirmajiem saules stariem, kad pa lauku vēl klīda vālaina, sārta migla, otrā eskadriļa pacēlās kopā ar savu komandieri, un lidmašīnas, nezaudēdamas viena otru no redzesloka, uzņēma kursu dienvidu virzienā.

Meresjevs un Petrovs savā pirmajā kopējā lidojumā tā arī turējās cieši kopā. Tais nedaudzajās minūtēs, ko tie bija pavadījuši gaisā, Petrovs prata novērtēt drošo un patiesi meistarīgo sava vadītāja lidošanas veidu, bet Meresjevs, kurš tīšām izdarīja ceļā dažus straujas un pēkšņas virāžas, ievēroja savā pavadītājā asu aci, attapību, stiprus nervus un, kas viņam bija galvenais — vēl ne visai drošu, bet labu lidošanas rakstu.

Jaunais lidlauks bija novietots strēlnieku pulka aizmugures rajonā. Ja vācieši to atklātu, viņi varētu to apšaudīt ar mazā kalibra artilēriju un pat lieliem mīnmetējiem. Bet viņiem nebija laika piegriezt vērību kaut kādiem tur lidlaukiem, kas tiem parādījās zem deguna. Jau tumsā viņi gāza virsū visu savas šeit garā pavasarī sakopotās artilērijas uguni. Sarkana, pulsējoša blāzma pacēlās augstu gaisā virs nocietinātā rajona. Sprādzieni momentali aizsedza visu, it kā pēkšņi būtu izaudzis biezs melnu koku mežs. Un kad uzlēca saule, uz zemes nekļuva gaišāks. Dārdošā, rēcošā, nemierīgā tumsā bija grūti kaut ko izšķirt, un saule karājās debesis kā nosūbējusi, nespodra, netīri sarkana pladiņa.

Bet neba veltīgi padomju lidmašīnas jau kopš mēneša lodāja debesu dzīlēs virs vācu pozīcijām. Vācu virspavēlniecības nodomi bija sen atklāti, koncentrēšanās pozīcijas un centri bija atzīmēti kartē, izpētīti kvadrātu pēc kvadrāta. Vācieši domāja pēc sava paraduma, atvēzējušies no visa spēka, iegrūst nazi zem lāpstiņas savam agrā rīta miegā guļošam pretiniekam. Bet pretinieks tikai izlikās guļam. Viņš sagrāba uzbrucēju aiz rokas, kas turēja nazi, un šīs rokas kauli sāka brīkšķēt, sažņaugti milža tērauda pirkstos. Vēl nebija apklususi artilērijas sagatavošanās brāzma, kura trakoja frontē dažu desmit kilometru garumā, kad vācieši, apdulluši no savu bateriju grāvieniem, apžilbuši pulvera dūmos, kas ietina viņu pozīcijas, ieraudzīja sprādzienu ugunīgos kamolus savās tranšejās. Padomju artilērija gāza tieši un nevis kā vācieši izklaidus, bet pa mērķiem, pa baterijām, pa tanku un kājnieku koncentrēšanās vietām, kuri jau bija pievirzījušies uzbrukuma pozīcijām, pa tiltiem, pa apakšzemes munīcijas pagrabiem, pa blindāžām un komandpunktiem.

Vāciešu artilērijas uzbrukums pārvērtās spēcīgā uguns divkaujā, kur abās pusēs piedalījās desmitiem tūkstošu visdažādākā kalibra lielgabalu. Kad kapteiņa Česlova eskadriļas lidmašīnas pieskārās lidlaukam, zeme drebēja zem lidotāju kājām, bet šāviņi sprāga tik bieži, ka saplūda vienlaidu verdošā troksnī, it kā pār dzelzs tiltu ietu titānisks vilciens, ietu, ietu, ietu, dārdēdams un šņākdams, ietu un nevarētu pāriet. Brāzmaini mutuļojoši dūmi ietvēra visu apvārsni. Pār pulka mazo lidlauku gan zosu gājienā, gan dzērvju kāsī, gan izklaidus ierindā peldēja un peldēja bumbvedēji, un vienmērīgajā artilērijas kaujas dunoņā varēja izšķirt viņu bumbu sprādzienu dobjos, dārdošos grāvienus.

Eskadriļām izziņoja gatavību Nr. 2. Tas nozīmēja, ka lidotāji nedrīkst atstāt savu lidmašīnu kabīnes, lai pēc pirmās signalraķetes paceltos gaisā. Lidmašīnas izstūma bērzu birzītes malā, nomaskēja meijām. No meža dvesa vēsums, smaržīga sēņu valgme, un kaujas trokšņu dēļ nedzirdamie odi nekaunīgi uzbruka pilotu sejām, rokām, kakliem.

Meresjevs noņēma pilota cepuri un, laiski gaiņādams odus, sēdēja, domās nogrimis, baudīdams meža rīta tveicīgo smaržu. Blakus kaponierā atradās viņam pakļautā pilota lidmašīna. Petrovs bieži vien uzlēca no sēdekļa un pat nostājās kājās uz tā, lai paskatītos kaujas virzienā vai pavadītu acīm bumbvedējus. Viņam gribējās ātrāk mesties gaisā, lai pirmo reizi dzīvē sastaptos ar īstu ienaidnieku, vērst ložu trašu strūkliņas smaili nevis audekla pūslī, ko velk sev līdzi auklā lidmašīna «R-5», bet īstā ienaidnieka lidmašīnā, dzīvā, izvairīgā, kurā kā gliemezis vākā sēž varbūt tas pats, kura bumba šodien nogalināja šo vājiņo, skaisto, kā jaukā sapnī redzēto meiteni.

Meresjevs skatījās, kā rosās un uztraucas viņa pavadonis un domāja: viņi abi ir gandrīz vienos gados: tam deviņpadsmit, bet Meresjevam divdesmit trīs. Ko vīrietim nozīmē starpība divi trīs gadi? Bet līdzās savam pakļautajam viņš jutās kā vecis, piedzīvojis, nosvērts, noguris. Lūk, arī tagad Petrovs grozās kabīnē, berzē rokas, smejas, kaut ko kliedz pakaļ aizslīdošajiem «Iliem», bet Aleksejs ērti iezvēlies mašīnas ādas sēdeklī. Viņš ir mierīgs. Viņam nav kāju. Lidot viņam ir nesalīdzināmi grūtāk nekā kuram katram lidotājam pasaulē. Bet arī tas viņu neuztrauc. Viņš skaidri zina savu māku un tic savām sakropļotajām kājām.

Pulks tā arī nosēdēja līdz vakaram gatavībā Nr. 2. To nez kādēļ turēja rezervē. Acīm redzot, negribēja priekšlaicīgi atklāt tā novietni.

Naktsmītnēm tika ierādītas mazas zemnīcas, kuras bija cēluši un apdzīvojuši kādreiz šeit stāvējušie vācieši; dēļu sienas bija aplīmētas ar kartonu un dzeltenu ietinamo papīru. Uz sienām bija saglabājušās pat kaut kādu kinodīvu pastkartes ar lielām, plēsonīgām mutēm un vācu pilsētu uzkrītošo peizāžu oleogrāfijām.

Artilērijas kauja turpinājās. Zeme drebēja. Sausās smiltis bira uz papīra, un visa zemnīca riebīgi čirkstēja, it kā ņudzētu no kukaiņiem.

Meresjevs un Petrovs nolēma gulēt laukā uz izklātām teltenēm. Pavēle bija gulēt neizģērbjoties. Meresjevs tikai atlaida vaļīgāk protēžu siksnas un, gulēdams uz muguras, skatījās debesīs, kuras, likās, drebēja sarkanīgajā sprādzienu mirgā. Petrovs tūdaļ aizmiga. Miegā viņš krāca, kaut ko murmināja, kožļāja, šmaukstināja lūpas un viss sarāvās čokuriņā kā bērns. Meresjevs uzsvieda viņam savu šineli. Juzdams, ka neaizmigs, viņš piecēlās, drebinādamies no drēgnuma, izdarīja dažus straujus vingrojumus, lai sasildītos, un nosēdās uz celmiņa.