Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Artilērijas brāzma jau bija pāri. Tikai pa reizei gan vienā, gan otrā vietā baterijas par jaunu uzbēra ātru, nekārtīgu uguni. Daži iemaldījušies šāviņi nosvilpa pār galvām un plīsa kaut kur lidlauka rajonā. Šī tā saucamā traucējošā uguns karā nevienu parasti netraucēja. Aleksejs pat nepaskatījās uz sprādzienu pusi. Viņš skatījās uz frontes līniju. Tā bija teicami redzama tumsā. Pat tagad, visdziļākajā naktī, tā dzīvoja saspringtu, neapsīkstošu, smagu cīņu dzīvi, atzīmētu uz gulošās zemes tumšsārtām, pār visu apvārsni izplūdušām milzu ugunsgrēka blāzmām. Virs tās nespodri mirdzēja raķešu trīsošās ugunis: zilgani fosforiskās — vācu — un dzeltenās — mūsējās… Gan vienā, gan otrā vietā uzšāvās spēja liesma, uz mirkli paceldama no zemes tumsas autu, un pēc tam līdz dzirdei nonāca smags sprādziena dvašojums.

Lūk, dobjai maijvaboļu dūkoņai, kuras, nepiegriezdamas vērību karam, bija aizņemtas zaļokšņo bērzu biezoknī ar savām vaboļu lietām, pievienojās ļoti līdzīgā nakts bumbvedēju dūkoņa. Visa frontes līnija uzreiz pārklājās daudzkrāsainu trasējošo ložu krellēm. Kā asins lāses uzšļāca gaisā ātršāvēju zenītlielgabalu kārtas. Atkal iedrebējās, iedunējās, ievaidējās zeme. Bet vaboles, kas dūca bērzu lapotnē, tas netraucēja; meža dziļumā cilvēka balsī, kā nelaimi vēstīdams, vaidēja ūpis; lejā, ieplakā, krūmos, atžirgusi no dienas bailēm, sākumā nedroši, it kā pārbaudīdama balsi un uzskaņodama instrumentu, bet vēlāk pilnā sparā sāka svilpot, pogot, dziedāt lakstīgala, aizgūtnēm dzerdama savas dziesmas skaņas. Tai atbildēja citas, un drīz vien visa šī piefrontes birzs skanēja un dziedāja, pilna no visām pusēm plūstošas melodiskas pogošanas. Ne par velti visā pasaulē bija slavenas ievērojamās Kurskas lakstīgalas!

Bija savādi klausīties viņās mežā, tumšsārtu ugunsgrēku atblāzmu, raķešu nedzīvas mirgas un drudžainu sprādzienu uzliesmojuma apgaismojumā, mežā, kur oda pēc benzīna, bet zem kokiem mežmalā slēpās lidmašīnas. Klausoties šais putnu trakulībās, Aleksejs atcerējās vienu lakstīgalu, kuru viņš ar Oļu kādreiz sauca par «savējo». Tādā pat palsā, vēsā un smaržu pilnā naktī viņi atgriezās no pastaigas pa Volgas krastu. Viņi divreiz jau bija pagājuši garām Oļas mājas vārtiņiem un katru reizi, kad pienāca brīdis šķirties, nolēma paiet garām vēl reizi. Un tad, kad viņi iegāja pilsētas aklā sāņieliņā un apstājās ielas galā pie nogāzes, kur lejā pilsētas atkritumos mēnesnīcā spīguļoja sasisto stiklu gabali, konservu kārbas un suķes, un apstājās, tik ļoti viens otra aizņemti, ka pat neievēroja, cik maz gleznaina ir viņu izvēlētā vieta, piepeši kaut kur tuvumā, mazas baznīciņas dārziņā, viņi izdzirda lakstīgalu. Tā bailīgi iedziedājās un apklusa. Paraudzījušies viens otrā, viņi domāja, ka tas viņiem tikai licies. Bet lakstīgala iedziedājās vēl un vēl reizi un sadūšojusies laida vaļā garus treļļus. Cieši piespiedušies viens otram, viņi klausījās tās dziesmu — vieni zem mēnesnīcas dusošās pilsētas nomalē, naktssarga tālā tarkšķa pavadījumā. Cik viņi bija pateicīgi šim putnam, kurš taisni kā viņiem uzdziedāja tādā negaidītā un nemājīgā vietā! Viņi to nosauca par «savu lakstīgalu », un tad ne vienu vien reizi gāja to klausīties, iekāms karš tos izšķīra.

Un, lūk, tagad Kurskas lakstīgalas trakuļoja mežā. Aleksejs, kuram rīt kaujā bija jātur eksāmens nevis komisijas priekšā, bet pašas nāves vaiga priekšā, nevarēja aizmigt, klausoties lakstīgalu sasaukšanos. Un viņš domāja nevis par rītdienu, nevis par nākošo cīņu, nevis par iespējamo nāvi, bet par tālo lakstīgalu, kura dziedāja viņiem reiz Kamišinas nomalē, par «viņu» lakstīgalu, par Oļu, par dzimto pilsētu.

Debesis austrumos jau bālēja. Lakstīgalu pogošanu pakāpeniski atkal nomāca kanonāde. Saule lēni cēlās pār kaujas lauku, liela, tumši sarkana, tikko pārvarēdama šāvienu un sprādzienu biezos dūmus.

Kauja Kurskas lokā gāja plašumā. Vāciešu iepriekšējie plāni — īsā, varenā tanku triecienā, pārraujot mūsu nocietinājumus dienvidos un ziemeļos no Kurskas, saspiest knaibles un, ielencot visu Padomju Armijas Kurskas grupējumu, sarīkot tur «vācu Staļingradu» — tūlīt izjuka, pateicoties varonīgai aizsardzībai. Vācu virspavēlniecībai jau pirmajās dienās kļuva skaidrs, ka aizsardzību viņi nepārraus un, ja tas arī izdotos, viņu zaudējumi būtu tik lieli, ka knaibles tie saspiest vairs nespētu. Bet apstāties bija par vēlu. Par daudz dažādu cerību — stratēģisku, taktisku, politisku — Hitleram saistījās ar šo operāciju. Lavīna sāka velties. Tā gāzās tagad no kalna lejup, arvien palielinādamās apjomā, ieraudama un aizraudama līdz visu, kas gadījās ceļā, un tiem, kas to bija iekustinājuši, nebija spēka to apturēt. Vācu uz priekšu virzīšanos mērīja kilometriem, zaudējumus — divīzijām un korpusiem, simtiem tanku un dižgabalu, tūkstošiem mašīnu. Uzbrūkošās armijas pagura noasiņodamas. Vācu štābs to saprata, bet viņam vairs nebija iespējas apturēt notikumus, un viņš bija spiests sviest arvien jaunas un jaunas rezerves iekarsušās kaujas versmē.

Padomju Virspavēlniecība vācu triecienus atsita ar līnijdaļām, kas šeit ieņēma aizsargpozīcijas. Novērodama vācu niknuma pieaugumu, tā savas rezerves turēja dziļumā, nogaidīdama, kamēr apsīks ienaidnieka trieciena inerce. Kā vēlāk uzzināja Meresjevs, viņu pulkam vajadzēja segt armiju, kura bija koncentrēta nevis aizsardzībai, bet tieši prettriecienam. Tādēļ kaujas pirmajā etapā kā tankisti, tā arī ar viņiem saistītie lidotāji-iznīcinātāji bija tikai lielās cīņas vērotāji. Kad ienaidnieks visiem saviem spēkiem bija iesaistījies cīņā, gatavību Nr. 2 lidlaukā atcēla. Apkalpēm atļāva gulēt zemnīcās un pat naktī izģērbties. Meresjevs un Petrovs pārkārtoja savu mājokli. Viņi izsvieda kinoskaistuļu pastkartes un svešu peizāžu uzņēmumus, noplēsa vācu papi un papīrus, izdaiļoja sienas ar skujām, svaigiem bērziņiem, un viņu zemes ala vairs nečirkstēja no birstošām smiltīm.

Reiz no rīta, kad spoži saules stari jau krita caur neaizsegto durvju aizkaru uz skujām klātās grīdas, bet abi draugi vēl staipījās sienās ietaisītās guļvietās-nišās, augšā pa celiņu nodimdēja steidzīgi soļi un atskanēja frontē maģiskais vārds: «Pastnieks!»

Abi reizē nosvieda segu, bet kamēr Meresjevs piesprādzēja protēzes, Petrovs paspēja notvert pastnieku un atgriezās, svinīgi nesdams Aleksejam divas vēstules. Tās bija vēstules no mātes un Oļas. Aleksejs izrāva vēstules no drauga rokām, bet šinī brīdī atskanēja bieži sitieni pa sliedi. Apkalpes sauca pie mašīnām.

Meresjevs iebāza vēstules kabatā un, acumirklī aizmirsis par tām, skriešus devās pakaļ Petrovam pa mežā iemīto taku, kura veda uz lidmašīnu atrašanās vietu. Viņš skrēja diezgan ātri, balstīdamies uz spieķa un tikai mazliet šūpodamies. Kad viņš piesteidzās lidmašīnai, motors jau bija atbrīvots no pārklāja, bortmehāniķis, bakurētains un jautra izskata puisis, rosījās pie propellera.

— Kontakts.

— Ir kontakts.

Motors ierūcās. Meresjevs paraudzījās «sešniekā», kurā lidoja eskadriļas komandieris. Kapteinis Česlovs izstūma savu mašīnu uz lauka. Lūk, viņš kabīnē pacēla roku. Tas nozīmēja: «Uzmanību!» Motori rūca. Vējā baloja pie zemes piespiestā zāle, sēru bērzu zaļās šķipsnas plivinājās gaisa virpuļos un drebēja, gatavas atrauties kopā ar zariem no kokiem.