Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Viss?

— Tieši tā, biedri pulkvedi. Pavēlēsiet rakstīt raportu?

— Kas par raportu! Tūlīt uz armiju. Jūs zināt, ko tas nozīmē? Ej, dežūrant! Manu «villti»! Nogādājiet kapteini KA štābā.

Pulka komandiera kabinets bija novietots plašā klasē. Istabā ar kailām tēstu baļķu sienām stāvēja tikai viens galds, uz kura atradās telefonu ādas somas, liela aviācijas planšete ar karti un sarkanu zīmuli. Apakšpulkvedis, mazs, steidzīgs, ļoti kārtīgi ģērbies, skraidīja pa istabu gar sienām, rokas salicis uz muguras. Aizņemts savām domām, viņš reizes divas noskrēja garām miera stāvokli ieņēmušajiem lidotājiem, tad spēji apstājās iepretim viņiem, jautājoši saslējis sauso, cieto seju.

— Vecākais leitnants Aleksejs Meresjevs, — stādījās priekšā melnīgsnējais virsniekis, izstiepdamies visā augumā un sasitis papēžus. — Esmu ieradies jūsu rīcībā.

— Vecākais seržants Aleksandrs Petrovs, — nodeva raportu jauneklis, pūlēdamies izstiepties vēl taisnāk un vēl skaļāk piesizdams pie grīdas no kirzādas šūto kareivju zābaku papēžus.

— Pulka komandieris pulkvedis Ivanovs, — norūca saimnieks. — Vēstule?

Meresjevs ar noteiktu žestu izrāva no planšetes vēstuli un pasniedza pulkvedim. Tas pārlasīja acīm komandējuma papīrus un ātru skatienu aplūkoja atbraucējus.

— Labi, tieši laikā. Bet kādēļ tik maz atsūtījuši? — Tad pēkšņi kaut ko atcerējās, viņa sejā pavīdēja izbrīna: — Atļaujiet, jūs esat Meresjevs? Man par jums zvanīja KA štāba priekšnieks. Viņš mani brīdināja, ka jums…

— Tam nav nozīmes, biedri pulkvedi, — ne visai laipni viņu pārtrauca Aleksejs. — Atļaujiet stāties pie dienesta pienākumu izpildīšanas.

Pulkvedis ziņkārīgi palūkojās vecākā leitnantā un piekrītošu smīnu pamāja ar galvu.

— Pareizi. Dežurant, aizvediet viņus pie štāba priekšnieka, rīkojieties manā vārdā, lai viņus paēdinātu un ierādītu naktsguļu. Pasakiet, lai viņus ar pavēli ieskaita gvardes kapteiņa Česlova eskadriļā. Izpildiet!

Petrovam pulka komandieris šķita par daudz rosīgs. Meresjevam viņš iepatikās. Aleksejam patika, lūk, šādi ātri cilvēki, kuri aptvēra lietas uzreiz, turpat uz vietas, kas prata asi domāt un stingri lemt. Gaisa izlūka ziņojums, ko viņi gadījuma pēc, gaidīdami dārziņā, dzirdēja, neizgāja viņam no prāta. Pēc daudzām pazīmēm, saprotamām kara cilvēkam: pēc tā, kā bija pārpildīti ceļi, pa kuriem viņi brauca no armijas, ar «balsošanas» paņēmienu pārsēdās no mašīnas mašīnā; pēc tā, kā naktīs sargposteņi uz ceļiem stingri prasīja ievērot maskēšanos, draudēdami pārkāpējiem šaut riepās; pēc tā, ka bērzu birzīs, sāņus no frontes ceļiem, bija tik trokšņaini un nerūmīgi no tur novietotiem tankiem, smagajām mašīnām, artilērijas; pēc tā, ka pat uz tukšā lauku ceļa viņiem šodien uzbruka vācu «mednieki», Aleksejs saprata — klusumam frontē ir pienācis gals, ka kaut kur — un tieši šai pusē — vācieši gatavo savu jauno uzbrukumu, ka šis uzbrukums notiks ātri un ka Padomju Armijas vadība zina par to un ir jau sagatavojusi pienācīgu atbildi.

Nemierīgais vecākais leitnants neļāva Petrovam ēdnīcā sagaidīt trešo ēdienu. Viņi ielēca benzīnvedējā, kas gāja viņiem vajadzīgā virzienā, un brauca uz lidlauku, iekārtotu pļaviņā aiz sādžas. Šeit jaunatbraucēji iepazinās ar eskadriļas komandieri Česlovu, drūmu, nerunīgu, bet, domājams, ļoti labsirdīgu cilvēku. Viņš bez garām runām aizveda viņus pie zemes kaponieru zālainajiem pakaviņiem, kur stāvēja jaunie, spoži lakotie, gaišzilie «La-5» ar numuriem 11 un 12 uz stateniskās stūres. Ar tiem tad arī jaunatbraucējiem bija jālido. Smaržīgajā bērzu mežiņā, kur skaļos putnu korus nenomāca pat motoru rūkoņa, atbraucēji pavadīja pie mašīnām vakara pārpalikumu, tērzējot ar saviem jaunajiem bortmehāniķiem un ieejot pulka dzīves kursā.

Viņi bija tā aizrāvušies, ka ieradās sādžiņā ar pēdējo transportmašīnu jau tumsā un nokavēja vakariņas. Tas viņus ne visai skumdināja. Savos uzticamajos «sidoros», kā tai laikā frontē sauca mugursomas, viņiem glabājās sausās devas, ko tie bija saņēmuši uz ceļa, paliekas. Sarežģītāka lieta bija ar naktsmājām. Mazā oāze, izmirušajā, nezāli pieaugušajā tuksnesī, izrādījās bāztin piebāzta divu aviācijas pulku lidmašīnu apkalpēm un štāba personālu. Pēc ilgas staigāšanas pa pārpildītām mājām, pēc dusmīgām sarunām ar iemītniekiem, kuri negribēja laist iekšā jaunus dzīvotājus, pēc filozofiskiem spriedelējumiem pašiem ar sevi, cik žēl, ka mājas nav no gumijas un tādēļ nav paplašināmas, komandants beidzot jaunieradušos iegrūda pirmajā mājā, kas pagadījās:

— Nakšņojiet šeit, bet rīt apskatīsimies.

Mazajā mājelē jau atradās deviņi iemītnieki. Lidotāji agri liekas gulēt. No saspiestas šāviņa čaulas pagatavota petrolejas lampa, kādas pirmajos kara gados sauca par «katjušām», bet pēc Staļingradas pārkrustīja par «staļingradietēm», nespodri apgaismoja neskaidros gulētāju siluetus. Viņi aizņēma gultas, solus, rindā gulēja uz grīdas uz apakšā pasviesta, ar telteni pārklāta siena. Bez šiem deviņiem nakšņotājiem istabā atradās arī vecene ar pieaugušu meitu — kuras gulēja uz lielās krievu krāsns, jo istaba bija ļoti pārpildīta.

Mirkli jaunatnākušie apstājās uz sliekšņa, neziņā, kā pārkļūt pāri visiem šiem gulošajiem ķermeņiem. No krāsns viņus saņēma dusmu pilna vecīga balss:

— Nav vietas, nav vietas! Redziet cik pilns! Uz griestiem vai līdīsiet?

Petrovs neveikli sāka durvīs mīņāties, gatavs iet atpakaļ uz ielas, bet Meresjevs jau uzmanīgi devās cauri istabai pie galda, pūlēdamies neuzkāpt virsū gulētājiem.

— Mums, māt, vajadzīga vieta, kur paēst, visu dienu neesam ēduši. Un šķīvji, un pāris krūzītes, un dakšiņas, ko? Bet gulēt mēs varam arī sētā, negribam jūs traucēt. Ir jau vasara.

Bet no aizkrāsnes dziļuma aiz nelaipnās vecmāmuļas muguras jau parādījās mazas, basas kājiņas. Tievs, viegls augumiņš klusēdams nolīda no krāsns, veikli līdzsvarodamies pāri gulošajiem, nozuda priekšnamā un tūlīt atgriezās, nesdams šķīvjus, divas sarūsējušas dakšiņas un nevienādas krūzītes, uzmauktas sīkajos pirkstiņos.

Sākumā Petrovam likās, kā tā ir pusaudžu meitene. Bet kad viņa pienāca galdam un lampas dzeltenā, kvēpainā gaisma izrāva no krēslainās miglas viņas seju, viņš ieraudzīja, ka tā ir jaunava — un glīta jaunava, ziedoša. Tikai viņas izskatu ļoti bojāja brūnā jaka, maisu drēbes brunči un saplīsušais lakats, krustiski apņemts ap krūtīm un pa vecu cilvēku paradumam sasiets aiz muguras.

— Marina, Marina! Nāc šurp, palaidne! — no krāsns iešņācās vecene.

Bet meitene pat aci nepamirkšķināja. Viņa veikli uzklāja galdam tīru avīzi, sakārtoja uz tās traukus, uzlika dakšiņas, no sāniem uzmezdama Petrovam īsus mirkļus.

— Ēdiet vien veseli. Varbūt jums kaut ko sagriezt vai sasildīt? Es ātri. Tikai komandants neļauj uguni zem trijkājīša sētā kurināt.

— Marinka, nāc šurp! — sauca vecene.

— Nepiegrieziet viņai vērību: viņai nav īsti labi ar galvu. Vācieši viņu pārbiedējuši. Kā tikai ierauga naktī karavīrus, vienmēr mēģina mani noslēpt. Jūs viņai nedusmojiet, tāda viņa ir tikai naktī, pa dienu viņa ir laba.

Meresjevā mugursomā, izrādījās, bija desa, konservi, pat divas sausas siļķes ar liesiem, no sāls baltiem sāniem, un armijas maizes kukulītis. Petrova krājumi bija mazāki: viņam bija gaļa un sausiņi. Marinkas mazās rociņas visu to veikli sagrieza, garšīgi sakārtoja šķīvjos.