Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Tā ar viņu notika arī tagad. Viņš daudz un neatlaidīgi lidoja, cenzdamies atkal saplūst ar lidmašīnu, sajust to caur protēžu metālu un ādu. Dažbrīd viņam likās, ka tas viņam izdodas. Viņš priecājās, laida mašīnu kaut kādā sarežģītā figūrā, bet tūdaļ juta, ka viņas kustības ir nepareizas, lidmašīna it kā iecērtas, neklausa un, sajutis nodzisušās cerības smeldzi, Aleksejs atkal uzsāka savus apnicīgos treniņus.

Bet, lūk, vienu dienu marta atkusnī, kad lidlauks vienā rītā bija kļuvis pelēks un porainais sniegs bija tā saplacis, ka lidmašīnas atstāja viņā dziļas grambas, Aleksejs pacēlās savā iznīcinātājā zonā. Vējš paceļoties pūta pretī ne no sāniem, lidmašīnu nesa prom, un viņam to visu laiku nācās regulēt. Un te nu, piespiezdams lidmašīnu turēties kursā, Meresjevs pēkšņi apjēdza, ka mašīna viņam klausa, ka viņš to sajūt ar visu savu būtni. Šī sajūta paplaiksnījās kā zibens. Aleksejs sākumā neticēja tai. Pārāk daudz neveiksmju viņš bija pārdzīvojis, lai uzreiz ticētu savai laimei. Viņš izdarīja spēju un dziļu virāžu pa labi. Mašīna bija paklausīga un precīza. Aleksejs sajuta to pašu, ko kādreiz bija pārdzīvojis kā zēns Volgas līcītī uz tumšā, asi čirkstošā ledus. Nomākusies diena it kā pēkšņi tapa gaišāka. Priecīgi saka pukstēt sirds, viņš sajuta, ka kakls tikko manāmi stinga no pazīstamā satraukuma vēsām trīsām.

Viņa neatlaidīgo treniņu rezultāti bija sasummēti zem kaut kādas neredzamas svītras. Viņš šai svītrai bija pāri un tagad viegli bez piepūles plūca daudzu un daudzu smago darba dienu augļus. Viņš bija panācis galveno, ko tik ilgi nespēja sasniegt: viņš saplūda ar savu mašīnu, sajuta viņu kā sava paša ķermeņa turpinājumu. Pat nejūtīgās un nekustīgās protēzes netraucēja viņam šo saliedēšanos. Sajuzdams sevī pieaugošas līksmes uzplūdus, Aleksejs veica vairākas dziļas virāžas, apmeta nāves cilpu un, tikko izgājis no tās, ielaida mašīnu grīstē. Zeme svilpojot sāka virpuļot trakā ātrumā, un lidlauks, un skolas ēkas, un meteostacijas tornītis ar piepūstu strīpotu maisu — viss tas saplūda vienos riņķos. Drošu roku viņš izveda mašīnu no grīstes, izveidoja vingru cilpu. Tikai tagad, toreiz slavenais «La-5» atklāja lidotājam visas savas redzamās un neredzamās īpašības. Kas tā bija par mašīnu prasmīgās rokās! Jutīgi atsaukdamās katrai kustībai, tā viegli veica vissarežģītākās figūras, taisna kā svece ieurbās debesīs, kompakta, veikla, ātra. Meresjevs izkāpa no lidmašīnas, grīļodamies, kā piedzēries, ar seju izplūdušu muļķīgā smaidā, neredzot sev priekšā satrakoto instruktoru, nedzirdot viņa lamāšanos. Lai baras! Sods? Labi, viņš ir ar mieru nosēdēt pienākošos sodu. Vai tagad nav viss vienalga? Skaidrs, viņš ir lidotājs, labs lidotājs, nav veltīgi tērēts viņa treniņiem virs normas dārgais benzīns. Gan viņš simtkārtīgi atpelnīs šo benzīnu, kaut tikai ātrāk tiktu frontē, cīņā.

Kopmītnē viņu sagaidīja vēl viens prieks. Uz spilvena gulēja vēstule no Gvozdjeva — kur, cik ilgi, kādās kabatās viņa bija klejojusi, meklēdama adresātu, bija grūti noteikt, jo aploksne bija saburzīta, nošmulēta, vienos eļļas traipos. Bet atnākusi tā bija svaigā aploksnē, Aņutas rokas rakstītu adresi.

Tankists rakstīja Aleksejam, ka ar viņu notikusi briesmīgi nejēdzīga lieta. Viņš ievainots galvā — bet ar ko? Ar vācu lidmašīnas spārnu. Guļ tagad korpusa hospitālī, kuru, starp citu, šinīs dienās taisās atstāt. Bet šis neticamais gadījums noticis tā. Pēc tam, kad sestā vācu armija bija nogriezta un ielenkta pie Staļingradas, viņu korpuss pārrāva atejošo vāciešu fronti un, iedrāžoties radītā plaisā ar visiem saviem tankiem, devās caur stepi vācu aizmugurē. Gvozdjevs šinī reidā komandēja tanku bataljonu. Tas tik bija jautrs reids! Tērauda armāda lauzās iekšā vācu aizmugures karaspēka novietojumos, nocietinātās sādžās, mezglu stacijās, uzkrītot tām negaidīti kā sniegs uz galvas. Tanki joņoja pa ielām, šaudami virsū un iznīcinādami visu vācisko, kas tikai pagadījās ceļā, un, kad garnizonu paliekas bēga uz visām pusēm, tankisti, motorizētie, uz bruņu platēm atvestie kājnieki dedzināja munīcijas noliktavas, spridzināja tiltus, semaforus, apgriežamās platformas stacijās, iesprostodami atejošos vāciešu vilcienus. Izmantoja ienaidnieka krājumus, pielēja sev ar trofeju degvielām benzīna bākas, apgādājās ar pārtiku un drāzās tālāk, ātrāk, iekāms vācieši paspēja atjēgties, savilkt spēkus pretestībai, vai vismaz apturēt tanku tālākvirzīšanos.

«Izstaigājāmies mēs pa stepi, Aļoša, tā kā budjonovieši! Vācieši no mums drebēja un trīcēja. Tu neticēsi, bet bija reizes, kad ar trim «tē-trīsdesmitčetriniekiem» un trofeju bruņu vilcienu ieņēmām veselas sādžas ar bāzu noliktavām. Panikai — Aļoša brālīt, — kara lietās ir milzīga nozīme. Laba ienaidnieka panika ir vairāk vērta nekā divas uzbrucēju pilnasinīgas divīzijas.

Tikai to vajag prasmīgi uzturēt, kā uguni sārtā, dot jaunus un jaunus negaidītus triecienus un neļaut tai apdzist. Iznāk, ka mēs bijām izsituši vācu bruņojumā caurumu, bet aiz tā izrādījās tukšums, prauli, smirdoņa. Un mēs gājām kā mieturis caur mīklu.

Un tad ar mani notika šī pati ķibele. Mūs pasauca saimnieks. Izlūklidmašīna viņam bija nosviedusi signālu. Tur un tur milzīga lidmašīnu bāze. Ap trīssimts lidmašīnu, degvielas, krava. Komandējošais paknibināja iesarkanās ūsas un pavēlēja: «Gvozdjev, naktī bez trokšņa, bez šāviena, pieklājīgi, kā savējie, pielien lidlaukam tuvāk un tad ar visu joni, atklājot uguni, meties virsū un, iekāms viņi atjēgsies, apgriez visu apkārt, lai neviens nelietis neaizlidotu.» Uzdevumu saņēma mans un vēl viens bataljons, nodots manā rīcībā. Bet pamatsaimniecība uzņemtā virzienā aizrāpās uz Rostovu. Un redzi, Aļoša, mēs šinī lidlaukā iekļuvām kā lapsa vistu kūtī. Tu, draugs Aļoša, neticēsi, līdz pat vācu sargposteņiem nokļuvām pa ceļu. Mums vācieši nekādu vērību nepiegrieza, savējie vien ir, rīts, migla, neko nevar izšķirt, tikai dzirdams kā motori un vilcēji ducina. Bet tad, kā mēs klupām virsū un sākām šaut, tās tik, Ļoška, bija lustes! Lidmašīnas stāvēja rindās, bet mēs tām gāžam sānos, ar bruņusitēju šāviņu piecām sešām mašīnām šāvām cauri. Bet tad nopratām, ka galā tomēr netiksim: viņu apkalpes, kas drošākas, sāka iedarbināt motorus. Mēs torņus vaļā un — taranā, ar bruņām astes cirst. Lidmašīnas milzīgas, transporta, motoru nevar aizsniegt, bet mēs pa astēm. Bez astes tik pat kā bez motora — lidot nevar. Te tad nu es arī dabūju. Izbāzu galvu no lūkas papētīt gaisu, bet tanks tai brīdī lidmašīnai ar ilkni iegāza. Spārna gabals trāpīja man pa galvu. Labi, ka cepure aizturēja, citādi beigas būtu. Bet viss ir nieki, drīz varēšu izrakstīties un drīzumā atkal ieraudzīšu savus tankistus. Nelaime ir cita: man hospitālī nodzina bārdu. Taupīju viņu, taupīju, liela bija izaugusi, bet viņi bez jabkādas. žēlastības nodzina. Bet jupis viņu rauj, to bārdu. Kaut gan ejam veicīgi, tomēr domāju, ka līdz kara beigām izaugs cita un aizsegs manu neglītumu. Kaut gan, zini Aļoša, Aņuta nez kādēļ nav iemīlējusi manu bārdu un visu laiku vēstulēs tai uzbrūk».

Vēstule bija gara. Varēja redzēt, ka Gvozdjevs to rakstīja hospitāļa garlaicības mākts. Starp citu, beigās viņš rakstīja, ka pie Staļingradas, kad viņa tankisti, gaidot sev jaunas mašīnas iznīcināto vietā, cīnījušies kājnieku ierindā, slavenā Mamajeva kurgānā rajonā, Gvozdjevs sastapis Stepanu Ivanoviču. Vecais vīrs pa šo laiku paspējis kursus apmeklēt un kļuvis par priekšnieku. Tagad viņš ir vecākais un komandē prettanku šauteņu vadu. Tomēr savu snaipera mākslu viņš neesot atstājis. Tikai, pēc viņa vārdiem, medījums viņam esot nopietnāks: nevis fricis, kas žāvājas, izlīdis no ierakuma saulītē pasildīties, bet vācu tanks — spēcīga, viltīga mašīna. Arvien vēl vecais izmanto šo savu sibīrieša zvēru mednieka attapību, akmens pacietību, izturētību un kaujas precizitāti. Uz tikšanos izdzēruši blašķi draņķīga trofeju vīna, kas atradusies taupīgajam Stepanam Ivanovičam somā, atcerējušies visus draugus un pie tam vecais esot sūtījis Meresjevam savu pazemīgo sveicienu un lūdzis viņus abus, ja tikai būšot dzīvi, atbraukt pēc kara pie viņa uz kolhozu vāveres šaut un pakavēt laiku ar prīkšķu ķeršanu.