Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Es nesmēķēju, — vienaldzīgi atbildēja Aleksejs, nemainīdams stāvokli.

— Bet kādēļ jūs guļat gultā? Nezināt likumu? Kādēļ nepiecēlāties, kad ienāca vecāks priekšnieks?… Piecelieties.

Tā nebija komanda. Gluži pretēji, tas tika teikts mierīgi, kā sarunājas civilpersonas, bet Meresjevs laiski paklausīja un nostājās mierā pie gultas.

— Pareizi, biedri vecāko leitnant, — uzlielīja Kapustins. — Bet tagad sēdieties un aprunāsimies.

— Par ko?

— Par to, ko ar jums iesākt? Varbūt iesim ārā no šejienes… Man gribas smēķēt, bet pie jums šeit nedrīkst.

Viņi izgāja pustumšā gaitenī, skopi apgaismotā zilām aiztumšotu lampu ugunīm, un nostājās pie loga.

Mutē Kapustinam iesīcās pīpe. Kad tā iekvēlojās, ievelkot dūmu, viņa seja, plata un domīga, brīdi parādījās pustumsā.

— Es šodien gribu jūsu grupas instruktoram uzlikt sodu.

— Par ko?

— Par to, ka viņš jūs izlaida zonā bez skolas vadības atļaujas… Tā ir, ko jūs uz mani tā skatāties? Patiesībā arī man sev pašam vajadzētu uzlikt sodu par to, ka līdz šim laikam netiku ar jums parunājis. Vienmēr nav vaļas, neiznāk, bet taisījos… Nu, labi. Tad lūk, Meresjev, tā nav tik vienkārša lieta — jums lidot, jā. Par to es tam instruktoram, laikam gan, parādīšu.

Aleksejs klusēja. Kas tas bija par cilvēku, kurš stāvēja viņam līdzās, sūkdams pīpi? Birokrāts, kurš uzskatīja, ka kāds ir pārkāpis pilnvaras, laikus nepaziņojis viņam, ka skolas dzīvē noticis neparasts gadījums? Ierēdnelis, kurš atradis lidotāju sastāva formēšanas noteikumos pantu, kas aizliedz izlaist gaisā cilvēkus ar fiziskiem trūkumiem? Vai vispār savādnieks, kurš piesienas pirmām iemeslam, lai parādītu savu varu? Ko viņš grib, kādēļ viņš ir atnācis, kad arī bez viņa ir tik nejauka dūša, kaut vai bāz galvu cilpā.

Meresjevs iekšēji viss saspurojās, ar pūlēm valdīdamies. Bet nedienu mēneši to bija iemācījuši vairīties ātru slēdzienu, un arī pašā šinī neizskatīgajā Kapustinā bija kaut kas tāds, kas netverami atgādināja komisāru Vorobjevu, kuru Aleksejs domās sauca par īstu cilvēku. Aizdegās un dzisa uguntiņa pīpē, iznira zilganā krēslā un atkal izgaisa tajā seja ar gudrām, caururbjošām acīm.

— Redziet, Meresjev, es jums negribu teikt komplimentus, bet, lai no kuras puses arī ņem, jūs pasaulē esat vienīgais cilvēks, kas bez kājām vada iznīcinātāju. Vienīgais! — viņš palūkojās iemutņa caurumiņā pret nespodro spuldzes gaismu un norūpējies pašūpoja galvu. — Es pašreiz nerunāju par jūsu cenšanos nokļūt kaujas aviācijā. Tas, protams, ir varoņdarbs, bet tajā nav nekā sevišķa. Tagad ir tāds laiks, kad katrs atdod uzvarai visu, ko spēj… Bet kas ar to sasodīto pīpi noticis?

Viņš atkal sāka bakstīt iemutni un viss likās iegrimis darbā, bet Aleksejs neskaidru priekšnojautu satraukts, tagad jau ar nepacietību gaidīja, ko viņam teiks. Nepārtraukdams darboties ar pīpi, Kapustins turpināja, pilnīgi nerūpēdamies par to, kādu iespaidu viņa vārdi atstāj:

— Lieta šeit negrozās ap jums, vecāko leitnantu Meresjevu. Lieta ir tā, ka jūs bez kājām esat sasnieguši meistarību, kuru līdz šim visā pasaulē uzskatīja pieejamu tikai ļoti veselīgiem cilvēkiem un arī tad, droši vien, ne vairāk kā vienam no simta. Jūs neesat vienkāršs pilsonis Meresjevs, jūs esat liels eksperimentators… Aha, beidzot ir tīrs. Kas tur man varēja iekļūt?… Tad nu lūk, mēs nevaram, mums nav tiesību, uzskatīt jūs kā ierindas lidotāju. Jūs esat uzsākuši svarīgu eksperimentu, un mums ir jums jāpalīdz, ar visu ko spējam. Bet kā? Tagad nu sakiet paši: kā mēs jums varam palīdzēt?

Kapteinis atkal piebāza savu pīpi, aizpīpēja, un atkal tās sarkanā blāzma drīz uzliesmoja, drīz apdzisa, izraujot no pustumsas un atkal tai atdodot plato, lieldegunaino seju.

Kapustins apsolījās parunāt ar skolas priekšnieku, lai viņš palielina Meresjevam izlidojumu skaitu un ieteica Aleksejam pašam sastādīt treniņa programu.

— Bet cik tad tam benzīna nevajadzēs? — iežēlojās Aleksejs, brīnīdamies, cik vienkārši un lietišķi šis mazais neizskatīgais cilvēks atrisināja viņa šaubas.

— Benzīns — tas ir svarīgs produkts, sevišķi tagad. Ar gramiem sveram. Bet ir lietas dārgākas par benzīnu, — un Kapustins sāka cītīgi izdauzīt pie papēža siltos pelnus no savas līkās pīpītes.

Sākot ar nākošo dienu, Meresjevs trenējās atsevišķi. Viņš strādāja ne tikai ar neatlaidību kā toreiz, kad mācījās staigāt, skriet, dejot… Viņu pārņēma īsta iedvesma. Viņš centās izanalizēt lidojuma tehniku, apsvērt visas tā detaļas, sadalīt to vissīkākās kustībās un iestudēt katru kustību atsevišķi. Tagad viņš studēja, tieši studēja to, ko jaunībā bija apguvis stihiski, ar prātu sasniedza to, ko senāk uztvēra ar pieredzi, praksi.

Domās sadalījis lidmašīnas vadības procesu pamatkustībās, viņš sev izstrādāja katrai no tām speciālus paņēmienus, pārnesdams visas darba izjūtas no pēdas uz ceļgalu.

Tas bija ļoti grūts darbs. Šī darba rezultāti bija tik niecīgi, ka gandrīz tos nemanīja. Un tomēr Aleksejs sajuta, ka ar katru reizi lidmašīna arvien vairāk saaug ar viņu, kļūst paklausīgāka.

— Nu, kā iet, maestro? — satiekoties jautāja viņam Kapustins.

Meresjevs pacēla īkšķi. Viņš nepārspīlēja. Lieta virzījās uz priekšu, lai arī ne visai ātri, toties pārliecinoši un droši, un pats galvenais, šo treniņu rezultātā Aleksejs vairs nejutās uz lidmašīnas kā nemākulīgs, nespēcīgs jātnieks uz karsta, strauja zirga. Viņš atkal ticēja meistarībai. Tas it kā pārslēdzās uz lidmašīnu, un tā kā dzīva būtne, kā zirgs, kas sajutis stingru roku un asos piešus, kļuva arvien pielaidīgāka. Mašīna pakāpeniski atklāja Aleksejam visas savas lidošanas īpašības.

Kādreiz bērnībā uz pirmā, līdzenā, caurspīdīgā un nedrošā ledus, kas pārklāja Volgas līci, Aleksejs mācījās slidot. Patiesībā slidu viņam nebija. Māte nevarēja slidas nopirkt un kalējs, kuram viņa mazgāja veļu, pēc viņas lūguma pagatavoja mazus koka dēlīšus ar dzelzs slieci no resnas drāts un caurumiem sānos.

Ar auklu un sprunguļu palīdzību Aleksejs piestiprināja šos dēlīšus pie veciem, salāpītiem velteņiem. Tajos viņš tad arī devās uz līci — uz plānā ledus, kas līgojās zem kājām, skanīgi un melodiski plaisādams, un uz kura krustām un šķērsām ar troksni un klaigām slidinājās Kamišinas nomaļu bērni. Puikas drāzās kā nelabie, viens otru ķerstīdami, uz slidām lēkāja un dancoja. No malas raugoties, tā šķita vienkārša, viegla lieta. Bet tikko Aleksejs nolaidās līcī, ledus tūlīt pazuda viņam zem kājām, un viņš sāpīgi nokrita uz muguras. Zēns tūdaļ uzlēca kājās, kautrēdamies ierādīt bērniem, ka sasities. Viņš baidījās krist augšpēdus un, darbodamies ar kājām, padevās uz priekšu, bet tūdaļ nokrita uz deguna. Atkal uzlēca, pastāvēja uz trīsošajām kājām, pārdomādams, kas īsti noticis, iegaumēdams, kā kustas citi. Tagad viņš zināja, ka nevar pārāk saliekties uz priekšu, tāpat nevar atliekties atpakaļ. Pūlēdamies turēties taisni, viņš izdarīja vairākas kustības sāniski un nokrita uz sāniem. Tā viņš krita un cēlās atkal augšā līdz vakaram un atgriezās no slidotavas, viss novārtījies sniegā, aiz noguruma streipuļodams, no vienas vietas pārklāts zilumiem un puniem, savai mātei par apbēdinājumu.

Nākošajā rītā viņš atkal bija slidotavā. Viņš jau izdarīja diezgan pareizas kustības ar kājām, mazāk krita, varēja ieskriedamies nobraukt vairākus metrus, bet lai kā viņš arī pūlējās, kā centās no rīta līdz krēslai, tālāk netika. Bet reiz — Aleksejs uz visiem laikiem atcerējās šo auksto puteņaino dienu, kad uz gludā ledus vējš grīstēm vilka sauso sniegu — viņam izdevās kaut kāda veiksmīga kustība un pēkšņi, pašam negaidot, viņš sāka slidot, slidot spēji, drošāk un drošāk ar katru loku. To, ko nemanīti viņš bija krājis sevī, krizdams, dauzīdamies, atkal un atkal atkārtodams savus mēģinājumus — visi šie mazie iegūtie paņēmieni un ieradumi it kā piepeši būtu savienojušies vienā kopējā paņēmienā, un viņš droši sāka darboties kājām, juzdams, ka viss viņa ķermenis, visa viņa zēniskā, draiskā stūrgalvīgā būtne gavilē, pildas ar patīkamu drosmi.