Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Silti un skumji kļuva Meresjevam ap sirdi no šīs vēstules. Visi draugi no četrdesmit otrās palātas sen jau karo. Kur pašreiz Griša Gvozdjevs un vecais Stepans Ivanovičs? Kas ar viņiem noticis? Kādā malā aizpūtuši viņus kara vēji, vai viņi vēl dzīvi? Kur Oļa?

Un atkal Aleksejs atcerējās komisāra Vorobjeva vārdus, ka kara vēstules, tāpat kā nodzisušu zvaigžņu stari, ilgi, ilgi ceļo līdz mums un gadās, ka zvaigzne jau sen nodzisusi, bet viņas stars, jautrs un spirgts, vēl ilgi šķeļ izplatījumu, nesdams cilvēkiem sen neesošās zvaigznes glāstošo mirdzumu.

1943. gada karstā vasaras dienā pa uzbrūkošās Sarkanās Armijas divīziju vezumnieku iebrauktu frontes ceļu, taisni pāri pamestam, kuplu, tumšsarkanu nezāļu noaugušam laukam, līgodamās un grambās palēkdamās, grabēdama, ar izļodzījušos koka platformu, frontes virzienā brauca veca transportmašīna. Uz tās apdauzītām, no putekļiem pūkainām malām ar pūlēm varēja atšķirt baltas svītras un uzrakstu: «Lauku pasts.» Milzīga, pelēka aste pacēlās no tās riteņu apakšas un vilkās tai no muguras daudzus kilometrus, lēni izgaistot smacīgajā bezvēja gaisā.

Vāģī, pieblīvētā vēstuļu maisiem, svaigu avīžu pakām, kratīdamies un šūpodamies kopā ar visu kravu, sēdēja divi karavīri vasaras blūzēs un cepurēs, zilām apmalēm. Gados jaunākais, pēc jauniņiem, nenobružātiem uzplečiem spriežot vecākais aviācijas seržants, bija tievs, slaids gaišmatis. Viņa seja izskatījās tik meitenīgi maiga, ka likās, asinis spīdēja cauri baltajai ādai. No izskata viņam varēja dot kādus deviņpadsmit gadus. Kaut gan no visa spēka viņš centās izskatīties pēc piedzīvojuša kareivja: spļāva caur zobiem, aizsmacis lamājās, tina cigaretes pirksta resnumā un izlikās pret visu vienaldzīgs, bija skaidrs, ka uz fronti viņš dodas pirmo reizi un ir ļoti satraukts. Viss apkārtējais — gan sasistais lielgabals, iesprūdis ar snuķi zemē pie paša ceļa, un nezālēs līdz pašam tornim ieaugušais padomju tanks, gan paliekas no vācu tanka, kurš, jādomā, bija sašķaidīts tiešā aviācijas bumbu trāpījumā, gan šāviņu bedres, jau zāli aizaugušas, gan prettanku mīnu — šķīvju kaudzes, sapieru izraktas un novietotas jaunās pārbrauktuves ceļmalā, gan tālumā zāle zibošie vācu kareivju kapu bērza krusti — šeit norisušo kauju pēdas, pēdas, kuras frontinieka acs vienkārši neievēroja — viss izsauca izbrīnu, pārsteidza jaunekli, šķita viņa ievērības vērts, svarīgs, ļoti interesants.

Viņa ceļa biedrā, vecākā leitnantā, gluži pretēji, varēja nekļūdīgi pazīt piedzīvojušu frontnieku. Pirmajā acu uzmetienā viņam varēja dot ne vairāk kā 23 — 24 gadus. Bet ieraugoties iedegušajā, vēja appūstajā sejā ar sīkiem krunciņu pavedieniem gar acīm, uz pieres, pie mutes, viņa melnajās, domīgajās, nogurušajās acīs, varēja vēl pielikt kādu desmitu. Viņa skatiens vienaldzīgi slīdēja apkārt. Viņš nebrīnījās ne par sarūsējušām, sadauzītās, sprādzienu sapostītās kara tehnikas paliekām, kas mētājās gan vienā, gan otrā vietā, ne par nodegušās sādžas izmirušām ielām, kurām dārdēdama brauca cauri transportmašīna, pat ne par padomju lidmašīnas gabaliem — mazu kaudzīti pelēka, sakropļota alumīnija, ar turpat mētājošos motora kacenu un astes gabalu ar sarkanu zvaigzni un numuru, uz kuriem skatoties, jauneklis sarka un drebinājās.

Iekārtojis no avīžu pakām sev ērtu sēdekli, virsnieks snauda, zodu atspiedis pret savādu, smaga melnkoka spieķi, izgreznotu zelta monogramām, un reizi pa reizei, it kā atmodies no snaudiena, laimīgi paraudzījās apkārt un kāri, pilnu krūti ieelpoja karsto, smaržīgo gaisu. Toties, kad sāņus no ceļa virs iesarkanās, nekaunīgās nezāļu jūras viņš tālumā ieraudzīja divas mazas, tik tikko saredzamas svītriņas, kuras, uzmanīgāk ieskatoties, izrādījās par divām lidmašīnām, kas nesteigdamās, it kā viena otru ķerstīdamas, peldēja gaisā, viņš pēkšņi atdzīvojās, acis viņam iekvēlojās, gleznā, kuprotā deguna nāsis ietrīsējās, un, acis nenovērsis no šīm divām tikko saskatāmām svītriņām, viņš piedauzīja ar plaukstu kabīnes jumtam.

— Gaiss! Griez nost no ceļa.

Viņš piecēlās, piedzīvojušu aci novērtēja apkārtni, norādīja šoferim ar roku uz mālainu strauta ieplaku, pelēki vizošu villaiņu māla lēpeņu lapām un piekaisītu gundegu zelta nagliņām.

Jauneklis nicīgi pasmaidīja. Lidmašīnas nevainīgi riņķoja kaut kur tālumā: šķita, tām nebija nekādas daļas gar vientuļo, mazo transportmašīnu, kas bija sacēlusi milzīgu putekļu asti virs sērīgajiem, tukšajiem laukiem. Bet, iekāms viņš paspēja izteikt protestu, šoferis jau bija nogriezies no ceļa, un mašīna tarkšķēdama ātri joņoja uz ieplaku.

Vecākais leitnants tūlīt izlēca no mašīnas un nosēdās zālē, uzmanīgi vērodams ceļu.

— Nu ko jūs, patiesi… — gribēja iebilst jauneklis, nicīgi raudzīdamies viņā.

Bet šinī mirklī tas iekrita zālē un nikni uzkliedza:

— Gulties!

Un tūlīt atskanēja motoru saspringtā rūkoņa un divas ēnas, sadrebinot gaisu un savādi tarkšķēdamas, pārlidoja virs pašām viņu galvām. Arī tas jauneklim nelikās visai briesmīgi: parastās lidmašīnas, droši vien mūsējās. Viņš paskatījās apkārt un pēkšņi ieraudzīja, ka smagās mašīnas paliekas, kas mētājās ceļmalā ar sen jau izvazātām daļām, kūp, ātri uzliesmodamas.

— Paskat tikai, ar aizdedzinošām lodēm šauj, — nosmējās šoferis, aplūkodams šķembas trāpīto un jau degošo bortu. — Uz mašīnām licies.

— Mednieki, — mierīgi teica vecākais leitnants, ērti izlaidies zālē. — Vajadzēs pagaidīt, viņas tūlīt atgriezīsies. Ceļus apšauda. Padzen, draugs, mašīnu tālāk, lūk, kaut zem tā bērza.

Viņš to teica tik vienaldzīgi un tik pārliecinoši, it kā vācu lidotāji nupat būtu viņam pastāstījuši savus plānus. Mašīnu pavadīja meitene — kara pastnieks. Bāla, ar vāju, izbrīnījušos smaidu uz noputējušām lūpām, viņa bailīgi raudzījās klusajās debesīs, kur laistīdamies un mutuļodami steidzīgi peldēja spilgti, vasarīgi mākoņi. Tieši tādēļ vecākais seržants, kaut arī bija sakaunējies, nevērīgi teica:

— Vai nevajadzētu labāk braukt, kādēļ velti laiku tērēt? Kas nolemts karātavām, tas nenoslīks.

Vecākais leitnants, kas mierīgi kožļāja zāles stiebriņu, paskatījās jauneklī ar tikko manāmu, siltu smīnu melnajās, sirdīgajās acīs.

— Lūk, ko, draugs, šo muļķīgo sakāmvārdu, kamēr nav par vēlu, aizmirsti. Un vēl, lūk ko, biedri vecāko seržant: frontē vecākie ir jāklausa. Ja pavēl gulties — tātad gulsties.

Viņš atrada zālē sulīgu skābeņu kātu, novilka tam dzīslaino ādiņu un sāka kāri kraukšķinādams ēst. Atkal atskanēja motoru troksnis un zemu virs ceļa, valstīdamās no viena spārna uz otru, pārlidoja pāri iepriekšējās lidmašīnas un pārlidoja tik tuvu, ka skaidri varēja saredzēt gan to dzeltenīgi brūno spārnu krāsu, gan melnbaltos krustus un pat pīķa dūzi, uzzīmētu uz tuvākās lidmašīnas korpusa. Vecākais leitnants laiski norāva vēl dažas «sekstītes», paskatījās pulkstenī un deva šoferim pavēli:

— Braucam! Tagad var. Un taisīsimies, draugs, ka ātrāk tiekam no šīs vietas tālāk.

Šoferis pataurēja sirēnu, no ieplakas atskrēja meitene — pastnieks. Viņa atnesa dažas sārtas zemenītes, kas karājās stiebriņos, un pasniedza tās vecākajam leitnantam.

— Jau ienākas… Pat nesamanījām, ka vasara klāt, — viņš teica, pasmaržodams ogas, un iebāza kā ziedus blūzes kabatas pogcaurumā.