Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Kā jūs zināt, ka viņi tagad neatgriezīsies un var braukt? — jauneklis jautāja vecākam leitnantam, kurš atkal bija apklusis, šūpojoties pa grambām lēkājošās transportmašīnas taktī.

— Tur nav nekā sevišķa. Tie ir «meseri» «Me-109». Viņiem degvielu krājumi ir 45 minūtēm, viņi to tagad ir izlietojuši un aizgāja pēc jauna.

Viņš to paskaidroja vienaldzīgi, it kā nesaprazdams, kā var nezināt tik vienkāršas lietas. Bet jauneklis sāka uzmanīgi sekot gaisam. Viņam pirmajam gribējās ieraudzīt lidojošos «meserus». Bet gaiss bija tīrs un tik stipri piesātināts nevaldāmi ziedošo zāļaugu, putekļu un sasilušās zemes smaržas, tik enerģiski un jautri čirkstēja zālē sienāži, tik skaļā balsī trallināja cīrulis, šūpodamies kaut kur virs šīs bēdīgās, nezāli pieaugušās zemes, ka viņš aizmirsa gan par vācu lidmašīnām, gan par briesmām un sāka dziedāt patīkamā, tīrā balsī tais dienās frontē ļoti iemīļotu dziesmu par karavīru, kas skumst savā zemnīcā pēc savas mīļotās tālumā.

— Vai «Sērmūksli» zini? — pēkšņi pārtrauca viņu ceļa biedrs.

Jauneklis pamāja ar galvu un paklausīgi uzsāka seno dziesmu. Nogurusī, putekļu klātā vecākā leitnanta seja kļuva skumja.

— Nepareizi dziedi, vecīt. Tā nav nekāda ziņģe, tā ir īsta dziesma. To vajag no sirds dziedāt, — un viņš uzsāka lēni, pavisam mazā, klusā, bet pareizā balsī.

Mašīna uz mazu brīdi nobremzēja, no kabīnes izlēca pastniece. Viņa veikli, mašīnai kustoties, ieķērās ar rokām pakaļējā malā, palēcās uz rokām un ievēlās vāģī, kur to uztvēra stipras, draudzīgas rokas.

— Es pie jums, dzirdu, jūs dziedat…

Vāģa graboņas un sienāžu cītīgās čirkstoņas pavadījumā viņi uzsāka dziedāt trijatā.

Jauneklis iekarsa. No mugursomas viņš izņēma lielas mutes harmonikas un, gan pūzdams tajās, gan dziedādams līdzi un ar tām diriģēdams, vadīja dziesmu. Un uz bēdīgā, jau pamestā frontes ceļa, it kā pātagas cirtienu, iecirstu varenās, putekļiem klātās, visu nomācējās nezālēs, spēcīgi un skumji skanēja dziesma, tikpat veca un tikpat jauna kā šie vasaras tveicē tvīkstošie lauki, kā sienāžu cītīgā čirkstēšana siltajā, smaržīgajā zālē, kā cīruļu trallināšana skaidrajās, vasarīgajās debesīs un kā pašas šīs debesis, augstas un bezgalīgas.

Viņi tā aizrāvās ar dziedāšanu, ka gandrīz nogāzās no savām pakām, kad mašīna spēji nobremzēja. Tā apstājās ceļa vidū. Līdzās, apgāzusies uz sāniem grāvī ar gaisā paceltiem noputējušiem riteņiem, mētājās sadauzīta trīstonnīga mašīna. Jauneklis nobāla. Bet viņa pavadonis steidzīgi pārkāpa pār malu un steidzās pie apgāztās mašīnas. Viņam bija jocīga, dejojoša greizkāja gaita. Pēc brīža šoferis izvilka no saspiestās kabīnes intendantūras dienesta kapteiņa asinīm noplūdušu ķermeni. Viņa seja, saskrāpēta un vienos ievainojumos, bija ceļa putekļu krāsā. Vecākais leitnants pacēla viņa aizvērto acu plakstus.

— Tas ir gatavs, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Vai tur vēl ir kāds?

— Ir. Mašīnas vadītājs, — atbildēja šoferis.

— Ko jūs stāvat? Palīdziet! — uzsauca vecākais leitnants samulsušajam, neziņā stāvošajam jauneklim. — Asinis vai neesat redzējuši? Sāciet pierast, vajadzēs skatīties… Te nu ir šie mednieki, tas ir viņu darbs.

Šoferis bija dzīvs. Viņš klusu vaidēja, acis neatvērdams. Viņam nebija redzamu brūču, bet acīm redzot, kad pilnā gaitā ejošo mašīnu bumbas sprādziens iesvieda grāvī, viņš ar krūtīm atdūrās stūrē un kabīnes saliektās daļas to iespieda stūres ritenī. Vecākais leitnants to pavēlēja iecelt vāģī. Viņš paklāja zem ievainotā savu jauno, vēl nevalkāto švītīgo šineli, kuru veda rūpīgi ietītu kalikona gabalā. Pats nosēdās uz mašīnas grīdas un ievainotā galvu ielika sev klēpī.

— Dzen cik jaudas! — viņš nokomandēja šoferim.

Rūpīgi turēdams ievainotā galvu, viņš pasmaidīja kaut kam savam, tālam.

Jau krēsloja, kad mašīna iedrāzās nelielas sādžiņas ieliņā, kur piedzīvojusi acs tūlīt ievērotu nelielas aviācijas daļas komandpunktu. Vairāki vadu pavedieni vilkās gar putekļu klātiem ievu zariem, gar panīkušām mazos dārziņos stāvošām ābelēm, bija apvītas pēlēkajiem aku stabiem, žogu zedeņiem. Pie mājām zem salmu nojumēm, kur parasti stāv zemnieku rati un guļ arkli un ecēšas, bija redzamas apbružātas «emkas» un «vilīši». Šur un tur aiz nespodrām mazo lodziņu rūtīm pazibēja karavīru cepures zilām apmalēm, klabēja rakstāmmašīnas, bet vienā malējā, kurp saplūda visu vadu tīkls, bija dzirdami telegrāfā aparata vienmērīgie tikšķi.

Šī sādžiņa, kas atradās sāņus no lieliem un maziem ceļiem, bija palikusi vesela bēdīgā, nezāļu pārņemtā tuksnesī, kā dabas muzejs, kuram jāparāda, cik labi un brīvi dzīvoja šai pusē ļaudis līdz vāciešu ienākšanai. Pat nelielais, dzelteniem ūdens liniem pieaugušais dīķis bija pilns ar ūdeni. Kā veldzējošs plankums tas mirdzēja vecu sēruvītolu ēnā, un, spiezdamies cauri ūdens linu biezoknim, spalvas gludinādams un skalodamies ūdenī, peldēja sniegbaltu zosu pāris sarkaniem knābjiem.

Ievainoto nodeva mājā, pie kuras karājās karogs ar sarkanu krustu. Tad mašīna izbrauca cauri sādželei un apstājās pie glītas ciema skolas ēkas.

Šeit pēc vadu pārpilnības, kas satecēja kopā izsistā lodziņā, un pēc priekšnamā ar automatu kaklā stāvošā kareivja varēja nojaust štābu.

— Pie pulka komandiera, — teica vecākais leitnants dežūrantam, kas pie atvērta loga minēja krustvārdu mīklu žurnālā «Sarkanarmietis».

Jauneklis, kurš viņam sekoja, ievēroja, ka, ieejot štābā, tas ar mehānisku kustību sakārtoja blūzi, ar īkšķiem to zem jostas nogludināja, aizpogāja apkakles pogas, un tūlīt izdarīja to pašu. Tagad viņš centās visur atdarināt savu mazrunīgo, ļoti viņam iepatikušos ceļabiedru:

— Pulkvedis aizņemts, — atbildēja dežūrants.

— Pieteiciet viņam, ka ar steidzīgu vēstuli no KA štāba kadru daļas.

— Uzgaidiet: viņš pieņem pašreiz gaisa izlūkošanas apkalpes ziņojumus. Lūdza netraucēt. Apsēdieties, redz, tur dārziņā pie mājas.

Dežurants atkal nogrima krustvārdu mīklā, bet atbraucēji izgāja dārziņā un apsēdās uz vecā soliņa pie rūpīgi ķieģeļiem apliktās, bet tagad nolaistās puķudobes, kur pirms kara šādos te klusos vasaras vakaros, droši vien, mīlēja sēdēt un atpūsties pēc dienas pūliņiem veca skolotāja. No atvērtiem logiem skaidri atlidoja divas balsis. Viena aizsmakusi uztraukti ziņoja:

— Lūk, pa šo un pa šo ceļu uz Bolu, Gorohovo un Krestovozdviženskas baznīcciemu pastiprināta kustība, nepārtrauktas smago mašīnu kolonas, un var redzēt, viss vienā virzienā — uz fronti. Lūk, te, pie pašas kapsētas ieplakā automašīnas vai tanki… Domāju, ka novietojusies liela karaspēka daļa.

— Kādēļ tu tā domā? — pārtrauca tenoriņš.

— Ļoti stipra sprostuguns. Tik tikko izrāvāmies. Vakar šinī vietā nekā nebija, kaut kādas lauku virtuves dūmoja. Es līdz ar jumtiem lidoju, pašaudīju, lai pabaidītu. Bet šodien — nebija ko domāt. Tāda uguns… Skaidrs, ka virzās uz fronti.

— Bet «zet» kvadratā?

— Arī šeit kustība, bet klusāka. Lūk, šeit pie mežiņa liela tanku kolona gājienā, kādas simt mašīnas. Izstiepušās ešelonos kādu piecu kilometru garumā, iet pa dienu, nemaskējušās. Iespējams, maldinoša kustība… Lūk, šeit, šeit un tad tur — atklājām artilēriju pie pašām priekšējām pozīcijām. Un munīcijas noliktavas nomaskētas ar malku. Vakar to nebija. Plašas noliktavas.