Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

Aleksejs pasmaidīja aizkustinošai vecās sievietes diplomātijai un uzmanīgi atplēsa pelēko «kārava dāmas» aploksnīti. Vēstule nebija gara. Oļa rakstīja, ka pēc «ierakumiem» viņu strādnieku bataljona labākie kareivji tikuši ieskaitīti regulārās sapieru daļās un ka viņa tagad ir leitnants tehniķis. Šī daļa zem uguns cēlusi nocietinājumus pie Mamajeva kurgāna, kas tagad kļuvis tik ievērojams, un tad nocietinājumu loku pie traktoru rūpnīcas un par to viņu daļa apbalvota ar Sarkanā Karoga ordeni. Oļa rakstīja, ka viņiem klājies šeit diezgan grūti, ka visu, sākot ar konserviem un beidzot ar lāpstām, bijis jāved no viņpus Volgas, kuru esot apšaudījuši no ložmetējiem. Rakstīja, ka visā pilsētā neesot nevienas veselas mājas, un zeme esot vienās rētās, līdzīga mēness ainavas uzņēmumiem.

Oļa rakstīja, ka pēc hospitāļa viņus visus veduši mašīnā cauri visai Staļingradai. Viņa redzējusi veselus kritušo vāciešu kalnus, savāktus kopā aprakšanai. Un cik viņu mētājās pa ceļiem! «Un man gribējās, lai šis tavs draugs tankists, es neatceros viņa vārdu, tas pats, kuram visus piederīgos iznīcināja, būtu še un skatītu visu savām acīm. Goda vārds, to visu vajadzētu uzņemt kino un parādīt tādiem kā viņš. Lai redz mūsu atmaksu ienaidniekam.» Beigās viņa rakstīja, un viņš vairākas reizes izlasīja šo viņam nesaprotamo teikumu,—ka tagad pēc Staļingradas kaujas viņa jūtoties viņa, varoņu varoņa, cienīga. Viss tas bija rakstīts steigā, dzelzceļa stacijā, kur stāvēja viņu ešelons. Viņa nezināja, kurp viņus ved un kāda būs viņas jaunā kara adrese. Līdz viņas nākošai vēstulei Aleksejam bija ņemta iespēja viņai atbildēt, ka nevis viņš, bet viņa, šī mazā trauslā meitenīte, kura klusi un cītīgi strādā pašā cīņu mutulī, — ir pats īstākais varoņu varonis. Viņš vēlreiz no visām pusēm aplūkoja vēstuli un aploksni. Sūtītāja adresē bija skaidri ierakstīts «Gvardes jaunākais tehniķis-leitnants Olga tāda un tāda!»

Daudzas reizes atpūtas brīžos lidlaukā Aleksejs izņēma un pārlasīja šo vēstuli. Vēl ilgi tā sildīja viņu lidlauka caururbjošajā ziemas vējā un stindzinošā «devītās A» klases aukstumā, — jo viņš vēl arvienu uzturējās šai telpā ar sprogainām sarmas pārslām pieaugušiem kaktiem.

Decembra vidū instruktors Naumovs nozīmēja viņu uz pārbaudījumiem. Lidot vajadzēja «utjonkā» un pieņemt lidojumu vajadzēja nevis instruktoram, bet staba priekšniekam, tam pašam sarkanvaidzim, pilnasinīgajam resnītim — apakšpulkvedim, kurš tik nelaipni viņu saņēma, kad viņš ieradās skolā.

Zinādams, ka viņam uzmanīgi seko no zemes un ka tagad izšķiras viņa liktenis, Aleksejs šinī dienā pārspēja pats sevi. Viņš svieda mazo, vieglo lidmašīnu tādās riska pilnās figūrās, ka piedzīvojušam apakšpulkvedim pret paša gribu paspruka jūsmīgas piezīmes. Meresjevs izlīda no mašīnas un ieradās pie priekšniecības. Pēc satrauktās, priecīgās, visām savām krunciņām starojošās Naumova sejas viņš saprata, ka stāvoklis ir labs.

— Teicams raksts! — Jā… Lidotājs, kā saka, no dieva žēlastības,— norūca apakšpulkvedis, — lūk ko, sinjor, vai nepaliksi pie mums par instruktoru? Mums tādus vajag.

Meresjevs kategoriski atteicās.

— Iznāk, ka muļķis! Kas tur par mākslu — karot. Bet šeit būtu mācījis cilvēkus.

Pēkšņi pulkvedis ieraudzīja spieķi, uz kura balstījās Meresjevs un kļuva pat tumši sarkans.

— Atkal? Dod šurp! Izpriecas braucienā esi sataisījies ar niedrīti? Kur tu atrodies, uz bulvāra vai? Sods par pavēles neizpildīšanu! Divas diennaktis! Amuletus sākuši nēsāt, asi… Rituālu piekopēji! Trūkst tikai kārava dūža uz lidmašīnas korpusa. Divas diennaktis! Dzirdējāt?

Izrāvis spieķi Meresjevam no rokām, apakšpulkvedis skatījās apkārt, meklēdams ar acīm, kur varētu to satriekt.

— Biedri apakšpulkvedi, atļaujiet ziņot: viņam nav kāju, — draugu aizstāvēdams, ierunājās instruktors Naumovs

Štāba priekšnieks kļuva vēl sarkanāks. Acis izplētis, viņš sāka smagi elsot:

— Ko? Tu mani nemuļķo! Pareizi?

Meresjevs piekrītoši pamāja ar galvu, uztraukti sekodams savam lolotam spieķim, kuram pašreiz draudēja neapšaubāmas briesmas. Viņš tiešām tagad nešķīrās no Vasilija Vasiļjeviča dāvanas.

— Nu ja tā, tētiņ, zini… Bet nu rādi šurp kājas… Jā-a-a…

Trenēšanās skolu Aleksejs Meresjevs beidza ar teicamu atsauksmi. Dusmīgais apakšpulkvedis, šis vecais «gaisa vilks», prata vairāk kā neviens novērtēt lidotāja varonības dižumu. Viņš nežēloja jūsmīgus vārdus un savā atsauksmē ieteica Meresjevu dienestam, «kurā katrā aviācijas kategorijā kā meistarīgu, piedzīvojušu un stipras gribas lidotāju».

Ziemas pārpalikumu un agro pavasari Meresjevs pavadīja pārkvalificēšanās skolā. Tā bija veca stacionāra kara lidotāju skola ar teicamu lidlauku, lielisku kopmītni, bagātu klubu, uz kura skatuves Maskavas teātra ceļojošās trupas dažkārt sniedza viesizrādes. Arī šī skola bija pārpildīta, bet tajā svēti turējās pirmskara kārtība un pat formas sīkumus vajadzēja rūpīgi ievērot, jo par nenotīrītiem zābakiem, par iztrūkušu pogu reglānā, vai par to, ka lidotāja planšete steigā uzlikta virs jostas, vajadzēja ar komandanta pavēli «svīst» stundas divas ierindas apmācībās.

Liela lidotāju grupa, kurā bija ieskaitīts arī Aleksejs Meresjevs, pārkvalificējās uz toreiz jauno padomju iznīcinātāju — «La-5». Sagatavošana norisa nopietni, studēja motoru materiālo daļu, mācījās tehniku. Klausoties lekcijas, Aleksejs brīnījās, cik lieli sasniegumi ir padomju aviācijai, salīdzinot ar to īso laiku, kādu viņš bija pavadījis armijā. Tas, kas kara sākumā šķita pārdrošs novatorisms, tagad bija bezcerīgi novecojies. Šaudīgās «lastočkas» un vieglos «migus», pielāgotus liela augstuma kaujām, kas kara sākumā likās šedevri, tagad izņēma no apbruņojuma. Tā vietā padomju fabrikas izlaida jau kara dienās radītos un pasakaini īsos termiņos apgūtos, lieliskos «jakus», pēc pēdējā modeļa modē nākušos «La-5», divvietīgos «Ilus» — šos lidojošos tankus, kuri slīdēja gar pašu zemi un kaisīja gan bumbas, gan lodes, gan lādiņus tieši uz ienaidnieku galvām un kurus vācu armijā sauca paniskā vārdā «der schwarze Tod» — tas ir «melnā nāve». Jaunā, cīnošās padomju tautas ģēnija radītā tehnika nesalīdzināmi sarežģīja gaisa kauju un prasīja no lidotāja ne tikai savas mašīnas pazīšanu, ne tikai pārdrošu nelokāmību, bet arī prasmi ātri orientēties virs kaujas lauka, sadalīt gaisa kaujas atsevišķās sastāvdaļās un uz savu galvu un roku, daudzreiz negaidot komandu, izlemt un realizēt kaujas uzdevumus.

Tas viss bija neparasti aizraujoši. Bet frontē risinājās niknas, neapdziestošas uzbrukuma kaujas un, sēdēdams augstā un gaišā klasē aiz ērta, melna skolas galda, klausīdamies lekcijās, Aleksejs Meresjevs nospiesti un mokoši skuma pēc frontes, pēc kaujinieciskas vides. Viņš bija iemācījies apspiest sevī fiziskās sāpes. Viņš varēja piespiest sevi izdarīt neiespējamo. Bet arī viņam pietrūka gribasspēka apspiest sevī šīs piespiestās dīkdienības radītās nesaprotamās skumjas, un viņš dažkārt nedēļām klaiņoja pa skolu nerunīgs, izklaidīgs un nikns.

Aleksejam par laimi šai pašā skolā pārkvalificējās arī majors Stručkovs. Viņi sastapās kā veci draugi. Stručkovs nokļuva skolā nedēļas divas vēlāk, bet tūdaļ ieauga tās īpatnējā lietišķā dzīvē, piemērojās kara laikā neparastai stingrībai, kļuva visiem pašu cilvēks. Viņš uzreiz saprata Meresjevā noskaņojumu un, kad viņi pēc vakara mazgāšanās izklīda pa guļamistabām, iegrūda viņam sānos: