Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Es uz Kremli, — viņš pateica majoram, paraudzīdamies pulkstenī. — Pasūtiet sešos nakts lidmašīnu uz Staļingradu. Iesēšanās Verhņajā Pogromnajā, — un aizgāja tikpat ātri, kā parādījās.

Majors tūlīt pasūtīja lidmašīnu un, atcerējies Meresjevu, izplēta rokas.

— Nelaimējās, aizlidojam. Vajadzēs gaidīt. Jums ir kur dzīvot?

Neparastā apmeklētāja melnīgsnējā sejā, kura brīdi atpakaļ likās stūrgalvīga un apņēmīga, majors pēkšņi ieraudzīja tādu vilšanos un tādu nogurumu, ka mainīja lēmumu.

— Labi… Es pazīstu mūsu saimnieku, viņš rīkotos tāpat.

Viņš uzmeta dažus vārdus uz oficiālās blankas, iebāza papīru aploksnē, uzrakstīja virsū: «Kadru daļas priekšniekam» — un, pasniegdams Meresjevam, spieda viņam roku:

— No visas sirds vēlu izdošanos!

Papīrā stāvēja rakstīts: «Leitnantu Meresjevu A. pieņēma virspavēlnieks. Viņam jāizrāda vislielākā pretimnākšana. Nepieciešams palīdzēt ar visu iespējamo atgriezties viņam kaujas aviācijā.»

Pēc stundas kapteinis ar ūsiņām ieveda viņu sava šefa kabinetā. Vecais ģenerālis, smagnējs, dusmīgām pinkainām uzacīm, izlasīja papīru, pacēla pret lidotāju gaišzilās acis un pasmīnēja:

— Arī tur jau bijis… Ātrs, ātrs. Ak tad tu esi tas, kas apvainojās, ka es tevi gribēju sūtīt uz BAO? Ha-ha-ha! — un viņš smējās skaļi un trokšņaini. — Malacis! Pazīstu dižciltīgu lidotāju. BAO viņš negrib, apvainojies. Vai nav jāsmejas!… Ko es ar tevi lai iesāku, dejotāj, ko? Nositīsies, bet man galvu noņems, kādēļ vecais muļķi sūtīji. Bet, kas tevi zina, šinī karā mūsu puiši vēl trakākus brīnumus pasaulei parādījuši. — Dod papīreli.

Ar zilu zīmuli, nesaprotamā rokrakstā ģenerālis nevīžīgi, nepabeigdams vārdus, uzrakstīja pāri papīram: «Nosūtīt treniņa apmācības skolā.» Meresjevs saķēra papīru drebošām rokām. Viņš to izlasīja turpat pie galda, tad kāpņu telpā, tad lejā pie sargkareivja, kurš pārbaudīja caurlaides pie ieejas, tad tramvajā, beidzot stāvēdams lietū uz ietves. No visiem ļaudīm, kas apdzīvoja zemes lodi, tikai viņš viens spēja saprast, ko nozīmē un ko ir vērts šie četri nepabeigtie, nevīžīgi uzrakstītie vārdi.

Šinī dienā uz priekiem Aleksejs pārdeva savu pulksteni — divīzijas virsnieku dāvanu, — sapirka tirgū dažādas ēdamlietas un vīnu, pa tālruni lūgšus lūdza Aņutu kaut kā samainīties uz dažām stundām tur darbā evakhospitālī, uzlūdza vecīšu pāri un sarīkoja plašus svētkus sakarā ar savu lielo uzvaru.

Treniņa apmācības skolā, kas atradās netālu no Maskavas, līdzās nelielam osoaviahima lidlaukam, tais trauksmainajās dienās bija karsts darba laiks.

Staļingradas kaujās aviācijai bija daudz darba. Debesis virs Volgas cietokšņa, mūžīgi pelēkrudas, kuras vienmēr klāja ugunsgrēku un sprādzienu dūmi, bija pārvērtušās par arēnu nepārtrauktām gaisa sacīkstēm un cīniņiem, kas izvērsās veselās kaujās. Abas puses cieta sevišķi ievērojamus zaudējumus. Karojošā Staļingrada nepārtraukti prasīja aizmugurei lidotājus, lidotājus, lidotājus… Tādēļ treniņu apmācības skola, kur papildinājās no hospitāļa iznākušie lidotāji, bet no aizmugures atbraukušie piloti, kuri līdz šim lidoja uz civilās satiksmes lidmašīnām, pārkvalificējās lidošanai uz jaunām kaujas mašīnām, strādāja ar milzu slodzi. Treniņu lidmašīnas, spārēm līdzīgas «uškas» un «utočkas», bija nosēdušās apkārt mazam, šauram lidlaukam kā mušas nenokoptam virtuves galdam. Tās dūca virs tā no saules līdz saulei, un, lai kad arī paskatītos uz krustām šķērsām riteņiem sašvīkāto lauku, šeit vienmēr kāds izlidoja vai sēdās.

Treniņa apmācības skolas priekšnieks, mazs, ļoti resns, spēcīgs sārtvaidzis, dusmīgi paskatījās Meresjevā, it kā ar šo skatu gribētu teikt: «Kāds velns arī tevi vēl te atnesis? Vai man tāpat rūpju nav gana!» — un izrāva viņam no rokām aploksni ar komandējumu un papīriem.

«Piesiesies kājām un aiztrieks», — domāja Meresjevs, ar bailēm skatīdamies rudos saros, kas sprogojās platajā, ilgi neskūtajā pulkveža sejā. Bet viņu jau sauca divu telefonu signāli. Viņš ar plecu piespieda ausij vienu klausuli, kaut ko nepacietīgi rūca otrā un tai pašā laikā acīm pārskatīja Meresjeva dokumentus. Jādomā, viņš tajos izlasīja tikai vienu pašu ģenerāļa rezoluciju, tādēļ, ka turpat, nenolicis tālruņa klausuli, parakstīja zem tās: «Trešā trenēšanās nodaļā, leitnantam Naumovam. Ieskaitīt.» Tad nolicis abas klausules, nogurušā balsī jautāja:

— Kur mantu atestāts? Kur pārtikas? Nav? Nevienam nav. Zinu, zinu to dziesmu. Hospitālis, burzma, nepaspēju. Vai jūs gribat, lai es no savas gaļas jums vāru zupu? Rakstiet raportu, bez atestāta ar pavēli neieskaitīšu.

— Taisni tā, uzrakstīt raportu! — ar prieku noskaldīja Meresjevs, viss izstiepies, roku pie cepures. — Atļausiet iet?

— Ejiet, — pulkvedis laiski pamāja ar roku. Un pēkšņi atskanēja viņa sirdīgais sauciens:— Stāt! Kas tas? — viņš norādīja uz smago, zelta monogramām apkalto spieķi — Vasilija Vasiļjeviča dāvanu. Meresjevs, iziedams no kabineta, uztraukumā to bija aizmirsis kaktā. — Kas par dižošanos! Spieķi pie malas! Tā jau nav karaspēka daļa, bet čigānu nometne. Pilsētas pastaigas vieta: spieķi, niedrītes, steki, pātadziņas… Drīz kārsiet kaklā amuletus un ņemsiet kabīnēs līdz melnus kaķus. Lai es šo draņķību vairs neredzētu! Švīts!

— Tieši tā, biedri apakšpulkvedi.

Kaut gan priekšā bija daudz grūtību un neērtību: vajadzēja rakstīt raportu, paskaidrot dusmīgajam apakšpulkvedim, kādos apstākļos nozaudēts atestats, kaut gan sajukuma dēļ, kuru ienesa caur skolu plūstošā ļaužu straume, ēdināja viņus diezgan slikti un, paēduši pusdienas, kursanti tūdaļ sāka sapņot par vakariņām, kaut gan bāztin piebāztā vidusskolā, kas pagaidām bija pārvērsta lidotāju kopmītnē numur trīs, caurules bija pārplīsušas un velnišķīgi sala un visu pirmo nakti Aleksejs drebēja zem segas un ādas reglāna, — viņš jutās šeit, šajā burzmā un neērtībās tā, kā, jādomā, jūtas zivs, kuru vilnis ierāvis atpakaļ jūrā pēc tam, kad tā kādu laiku bija gulējusi, gaisu rīstīdama, smiltīs. Viņam šeit viss bija pa prātam, un pat pašas šī kara mājokļa neērtības viņam atgādināja, ka viņš tuvojas sava sapņa piepildījumam.

Pazīstama apkārtne, savi ļaudis vecos nobružātos un pa kara laiku izbalējušos ādas reglānos un suņādas untēs, iedeguši, aizsmakušām rīklēm, jautri; pazīstama atmosfēra, piesūkusies ar salkano aso aviācijas benzīna smaku, pilna sildāmo matoru rēcieniem un vienmērīgi lidojošo lidmašīnu rūkoņas, nosmērētie tehniķi, eļļu notrieptos kombinezonos, steidzās pa galvu pa kaklu; dusmīgie, bronzas krāsā iedegušie intruktori, sārtie skuķi meteoroloģiskā būdā; zilpelēkie, kārtainie dūmi komandpunkta dežūrtelpā; zumeru tarkšķi un spalgie telefonu zvani; karošu bads ēdnīcā, kuras «atmiņai» bāza kabatās frontes braucēji, kaujas lapiņas, uzrakstītas ar krāsainiem zīmuļiem, ar neiztrūkstošām jauniesācēju karikatūrām, kuri sapņo gaisā par meitenēm; brūnganie, mīkstie lidlauka dubļi, krustām šķērsām riteņu un spieķu sašvīkāti; jautrās sarunas, piparotu vārdu un aviācijas termiņu piebārstītas, — viss tas bija pazīstams, nogulsnējies.

Meresjevs tūlīt atplauka, izvērsās. Atgriezās dzīves prieks, kas likās pilnīgi zudis, un zināma jautra vieglprātība, kas vienmēr nedaudz piemita iznīcinātājiem. Viņš sāka piegriezt vērību ārienei, ar prieku, veikli un skaisti atbildēja uz jaunāko sveicieniem, stingri piesita kāju, satiekoties ar vecākiem, un, saņēmis jaunu formu, tūlīt to atdeva pāršūt gados jau pavecam seržantam — ebrejam, skroderim pec savas civilas profesijas, kurš izrakstīja BAO produktus. Naktīs seržants piepelnījās «pielāgodams kauliem» formas standartdrēbes — izvēlīgiem, švītiem leitnantiem.