Boriss Poļevojs - Stāsts par īstu cilvēku

— Aļoša, jūs neguļat? — nenocietās beidzot Aņuta.

— Neguļu.

— Domājat?

— Domāju, bet jūs?

— Arī domāju.

Brīdi klusēja. Aiz loga pagriezienā notarkšķēja tramvajs. Zilais uzliesmojums virs viņa loka mirkli apgaismoja istabu, un katrs no viņiem īsu brīdi redzēja otra seju. Abi gulēja vaļējām acīm.

… Aleksejs šinī dienā neteica Aņutai ne vārda par savu gājienu rezultātiem, un no tā viņa noprata, ka viņa lietas ir sliktas un varbūt jau dziest cerība šai nemiera pilnajā dvēselē. Ar savu sievietes instinktu viņa nojauta, cik smagi jūtas šis cilvēks, bet arī saprata, ka, lai cik grūti šinī brīdī viņam arī būtu, runājot par to tikai uzplēsīs vainu, bet līdzjūtība aizvainos.

Bet viņš, gulēdams uz muguras, rokām aiz galvas, domāja par to, ka trīs soļus no viņa gultā tumsā guļ meitene, drauga līgava, labs brīnišķīgs biedrs. Līdz tai viņam jānoiet divi, trīs soļi pa tumšo istabu, bet nekad ne par ko pasaulē viņš neietu šos trīs soļus, it kā šī maz pazīstamā, viņu savā mājā uzņēmusī meitene būtu viņa paša māsa. Viņš domāja, ka majors Stručkovs, droši vien, viņu nolamātu, varbūt pat neticētu viņam. Tomēr kas zina, varbūt tagad tieši viņš varētu to saprast labāk nekā jeb kurš cits… Bet cik brīnišķīga ir Aņuta un kā nabaga meitene nostrādājas un kā, neskatoties uz to, aizraujas ar savu smago darbu evakhospitālī!…

— Aļoša, — klusi pasauca Aņuta.

No Meresjeva dīvāna atskanēja vienmērīga elpošana. Lidotājs gulēja. Meitene piecēlās no guļasvietas, uzmanīgi likdama basas kajas, piegaja viņa gultai un ka mazam bērnam sakārtoja spilvenu un pabāza apkārt segu.

Meresjevu izsauca komisijā pirmo. Milzīgais, izplūdušais medicīniskā dienesta pulkvedis, beidzot atgriezies no komandējuma, sēdēja priekšsēdētāja vietā. Viņš uzreiz pazina Alekseju un pat izgāja viņam pretim.

— Ko, neņem? Jā, mans mīļais, jūsu lieta nav vienkārša. Jo jāpārkāpj, redz, ir likums. Bet kā likumam tiks pāri? — labsirdīgi viņš izteica līdzjutību.

Alekseju pat neizģērba. Uz papīra pulkvedis ar sarkanu zīmuli uzrakstīja: «Kadru daļai. Atrodu par iespējamu nosūtīt Aviācijas treniņa skolā pārbaudei.» Ar šo papīru Aleksejs devās tieši pie kadru daļas priekšnieka. Pie ģeneraļa viņu nelaida. Meresjevs bija gatavs gandrīz iekaist, bet ģeneraļa adjutantam, slaidam jaunam kapteinim, ar melnām ūsiņām, bija tāda jautra, labsirdīgi draudzīga seja, ka Meresjevs, kurš no seniem laikiem, kā viņš mēdza izteikties, necieta «ercenģeļus», nosēdās pie viņa galdiņa un sev pašam negaidīti, pamatīgi izstāstīja kapteinim savu stāstu. Viņa stāstījumu pārtrauca bieža tālruņa zvanīšana. Kapteinim ik brīdi vajadzēja lēkt augšā un skriet uz priekšnieka kabinetu.

Bet atgriezies viņš tūlīt sēdās Meresjevam iepretim un, raudzīdamies viņā bērnišķīgām naivām acīm, kurās reizē bija ziņkāre, sajūsma, pat neticība, steidzināja:

— Nu, nu, un tālāk? — vai plātīja rokas un nesaprašanā jautāja:— Melo? Dieva vārds tu nemelo? N-jā, tas tiešām n-jā!

Kad Meresjevs izstāstīja viņam par saviem klejojumiem kancelejās, kapteinis, kas neskatoties uz savu jaunekļa ārieni, izrādījās pamatīgs zinātnieks iestāžu aparata lietās, sašutis iesaucās:

— Kādi velni! Velti viņi tevi trenkāja, tu tak esi brīnišķīgs, tu esi, esi, vienkārši nezinu, kā pateikt, tu esi sevišķs puisis!… Tikai viņiem ir taisnība: bez kājām nelido.

— Lido… Lūk… Lūk… un Meresjevs nolika viņam priekšā izgriezumu no žurnālā, pulkveža rezoluciju un komandējumu.

— Bet kā tu lidosi bez kājām? Joks tāds! Nē, brālīt, arī pēc sakāmvārda iznāk, ka «bez kājām nav dancošana».

Citam Meresjevs droši vien būtu ņēmis ļaunā, varbūt pat iekaistu, sarunātu rupjības. Bet kapteiņa dzīvā seja pauda tādu labsirdību, ka tai vietā Aleksejs uzlēca un puiciskā spītē iesaucās.

— Nav dancošana? — un pēkšņi sāka uzgaidāmā istabā griezties dejā.

Kapteinis sajūsmināts sekoja viņam acīm, tad, ne vārda neteicis, paķēra viņa papīrus un nozuda kabinetā.

Viņš ilgi nenāca atpakaļ. Lidotājs, ieklausījies divu balsu dobjajās atbalsīs viņpus durvīm, sajuta, kā briesmīgā sasprindzinātībā sarāvās viss ķermenis, cik stipri un ātri sita sirds, it kā viņš ātrā mašīnā mestos straujā pikējumā.

Kapteinis iznāca no kabineta smaidīdams, apmierināts.

— Lūk ko, — viņš teica, — protams par to, ka lidotāju sastāvā, ģenerālis pat dzirdēt negribēja. Bet te lūk, viņš uzrakstīja uz BAO pieņemšanai darbā, nesamazinot algu un iztiku. Saproti. Nesamazinot…

Kapteinis bija pārsteigts, ieraudzījis Alekseja sejā prieka vietā sašutumu.

— Uz BAO? Nekad. Jums visiem ir jāsaprot: nevis par vēderu, vai par algu es rūpējos. Es esmu lidotājs, saprotiet, es gribu lidot, es gribu karot… Kādēļ to neviens nesaprot! Tas tak ir tik vienkārši…

Kapteinis bija neziņā. Ir gan gadījies viņam apmeklētājs, cits viņa vietā būtu atkal sācis dejot, bet šitas… Pavisam jocīgs cilvēks. Bet šis jocīgais cilvēks kapteinim patika arvien vairāk. Viņš tam ļoti juta līdzi, viņš tam gribēja par katru cenu palīdzēt viņa neticamajā pasākumā. Pēkšņi viņam iešāvās prātā doma. Viņš pamirkšķināja Meresjevam, pamāja ar pirkstu sev klāt un čukstēja, atskatīdamies uz šefa kabinetu.

— Ģenerālis izdarīja visu, ko spēja, vairāk nav viņa spēkos. Dieva vārds! Viņu pašu turētu par ārprātīgu: cilvēku bez kājām lidotāju sastāvā. Ej tieši pie mūsu saimnieka, tikai viņš viens var.

Pēc pusstundas Meresjevs, kuram viņa jaunais paziņa izgādāja caurlaidi, satraukti staigāja pa lielā priekšnieka uzgaidāmo telpu paklājiem. Kā viņam tas neienāca agrāk prātā! Nu skaidrs, tieši šeit viņam vajadzēja tūlīt griezties, nezaudējot par velti tik daudz laika. Vai nu raize — vai maize… Stāstīja, ka priekšnieks pats bijis labs ass. Viņam jāsaprot! Lai nu ko, bet iznīcinātāju viņš nesūtīs uz BAO.

Pieņemamā istabā stīvi sēdēja ģenerāļi, pulkveži. Viņi sarunājās pusbalsī, daži acīm redzami bija uztraukušies, daudzi smēķēja, un tikai vecākais leitnants staigāja pa paklājiem uz priekšu un atpakaļ savā jocīgajā, lēkājošā gaitā. Kad visi apmeklētāji bija cauri un pienāca Meresjeva kārta, viņš strauji tuvojās galdam, pie kura sēdēja jauns majors, apaļu atklātu seju.

— Jūs pie paša, biedri vecāko leitnant?

— Jā. Man pie viņa personīgi ir ļoti svarīga lieta.

— Varbūt jūs tomēr mani varētu iepazīstināt ar savu lietu. Jūs sēdieties, sēdieties. Smēķējat? — Un pasniedza Meresjevam atvērtu papirosu etviju.

Aleksejs nesmēķēja, bet nez kādēļ paņēma papirosu, paburzīja rokās un uzlika uz galda un pēkšņi tāpat kā kapteinim vienā rāvienā izteica visu par savām neveiksmēm. Šinī dienā viņš noteikti mainīja savu uzskatu par «ercenģeļiem», kas sarga ģenerāļu priekštelpas. Majors viņā klausījās, nevarētu teikt, ka pieklājīgi, bet kaut kā draudzīgi, līdzjūtīgi un uzmanīgi. Viņš izlasīja žurnālā rakstiņu un iepazinās ar rezoluciju. Meresjevs sajūsmināts, ka viņam jūt līdzi, uzlēca un, aizmirsies, kur atrodas, atkal gribēja nodemonstrēt, kā viņš dejo… Te gandrīz viss būtu sabrucis. Durvis pēkšņi atvērās, no turienes iznāca gara auguma, kalsns tumšmatains cilvēks, kuru Aleksejs pazina pēc fotogrāfijām. Iedams viņš pogāja ciet mēteli un kaut ko stāstīja ģenerālim, kas viņam gāja no muguras. Viņš bija ļoti norūpējies un pat neievēroja Meresjevu.