Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

— Achtung! Achtung!… «La-fünf». Achtung! — sauca, jādomā, vācu zemes ziņotājs, brīdinādams savas lidmašīnas no briesmām.

Ievērojamā vācu aviodivīzija pēc sava paraduma ar ērtībām ir pārklājusi kaujas lauku ar ziņotāju un novērotāju tīklu, naktī kopā ar radiopārraidītājiem jau laikus nosviestiem ar izpletņiem iespējamā gaisa sadursmju rajonā.

Un jau mazāk skaidri cita balss, aizsmakusi un dusmīga, norūca vāciski:

— O, Donnerwetter! Links «La-fünf»! Links «La-fünf»!…

Šai balsī cauri neapmierinātībai bija sadzirdams vāji slēpts uztraukums.

— «Richthofens», bet no «lavočnikiem» bail, — ļaunā priekā caur zobiem noteica Meresjevs, raudzīdamies viņiem tuvojošamies ienaidnieka ierindā un sajuzdams visā saspringtajā ķermenī jautru gaišību, aizraujošu sajūsmu, no kuras mati sacēlās uz galvas.

Viņš ieraudzīja ienaidnieku. Tie bija iznīcinātāji-triecnieki «Focke-Wulf-190», spēcīgas, izvairīgas mašīnas, kas tikko bija toreiz parādījušās apbruņojumā un jau padomju lidotāju nosauktas par «fokiem».

Skaitliski viņu bija apmēram divtik. Tās lidoja tai pat stingrajā ierindā, kādas bija raksturīgas «Richthofena» divīzijas daļām, gāja kāpņveidīgi, pa pāriem, novietotiem tā, ka katra nākošā sargāja iepriekšējās asti. Izmantodams priekšrocību augstumā, Fedotovs veda savu grupu uzbrukumā. Aleksejs domās sev jau izvēlējās pretinieku un, nezaudējot pārējos no redzes, drāzās uz to, pūlēdamies to paturēt tēmēkļa krustiņā. Bet kāds aizsteidzās Fedotovam priekšā. Kāda grupa uz «jakiem» bija pielidojusi no otras puses un strauji uzbruka vāciešiem no augšas — un tik veiksmīgi, ka uzreiz sajauca viņu ierindu. Gaisā sākās sajukums. Abas ierindas sašķēlās atsevišķos cīnītāju pāros un četrniekos. Iznīcinātāji centās aizkrustot ienaidniekam ceļu pelēkām ložu trašu līnijām, nokļūt viens otram astē, uzbrukt no sāniem.

Pārnieki riņķoja, dzīdamies viens otram pakaļ, un gaisā izveidojās sarežģīta riņķa deja.

Tikai pieredzējusi acs varēja orientēties šai jūklī, gluži tāpat kā tikai pieradusi auss varēja atšķirt atsevišķus trokšņus, kuri iekļuva caur uztvērēja austiņām pilota ausīs. Kas tikai šinī mirklī neskanēja eterī: uzbrukumā dodošos aizsmakusi, sulīgā lamāšanās un sašautā šausmu kliedziens, un uzvarētāja līksmes sauciens, un ievainotā vaids, un straujā virāžā saspringtā lidotāja zobu griezieni, un smagas elpošanas krācieni. Kāds kaujas skurbumā bļāva dziesmu svešā mēlē, kāds ievaidējās kā bērns, teica «māt», kāds, jādomā, spiezdams gašetes, ļauni vārdoja: «Še tev, še, še, še!»

Iecerētais upuris izslīdēja no Meresjeva tēmēkļa. Tā vietā viņš virs sevis ieraudzīja «jaku», kura astē stingri bija ieķēries taisnspārnainais, cigarveidīgais «foks». No «foka» spārniem jau stiepās uz «jaku» divas paralēlas trašu svītras. Tās skāra viņa asti. Meresjevs stāvus kā svece metās augšup palīgā. Kaut kādu īsu sekundes daļu virs viņa pazibēja tumšā ēna, un viņš centās šai ēnai ietriekt garu kārtu no visiem saviem ieročiem. Viņš neredzēja, kas notika ar «foku». Viņš redzēja tikai, ka «jaks» ar bojātu asti lidoja tālāk jau viens. Meresjevs atskatījās, vai tikai burzmā nav pazudis pakļautais. Nē, viņš lidoja gandrīz blakus.

— Turies klāt, vecīt, — caur zobiem teica Aleksejs.

Ausīs zvanīja, sprakstēja, dziedāja, skanēja divās valodās gaviļu un šausmu kliedzieni, krācieni, zobu griezieni, lamas, smagas elsas. Šķita pēc šīm skaņām, ka cīnās nevis iznīcinātāji augstu virs zemes, šķita, ka ienaidnieki saķērušies dūru cīniņā un krākdami un elsdami, saspringdami visus spēkus, valstās pa zemi. Meresjevs skatījās gaisā, iecerēdams sev pretinieku, un pēkšņi sajuta, ka muguru pārņem aukstums un pakausī saceļas mati. Mazliet zemāk viņš ieraudzīja «La-5» un tam no augšas uzbrūkošo «foku». Viņš neievēroja padomju lidmašīnas numuru, bet saprata, sajuta, ka tas ir Petrovs. «FockeWulfs» metās tieši uz viņu, pilnā spēkā šaudams no visiem saviem ieročiem. Petrovam atlikās dzīvot dažas sekundes daļas. Tas notika par daudz tuvu, un Aleksejs nevarēja mesties draugam palīgā, ievērojot gaisa kaujas noteikumus. Nebija ne laika, ne. vietas izvērsties. Biedra dzīve, kas atradās uz kārts, spieda Meresjevu doties riskā. Viņš svieda savu mašīnu stateniski lejā, spiezdams gāzes sviru. Lidmašīna, sava svara rauta, pareizāk, ar inerci un pilnu motora jaudu, visa drebēdama no neparastās saspringtības, krita kā akmens, nē, nevis kā akmens, bet kā raķete, tieši uz strupspārnainā «foka» rumpja, apvīdama to ar ložu trašu pavedieniem. Juzdams, ka no šī ellišķīgā ātruma, no straujās krišanas, apziņa zūd, Meresjevs drāzās bezdibenī un tikko ievēroja aizplīvurotām, asinīm pieplūdušām acīm, ka kaut kur pie paša viņa propellera «foka» ietinās sprādziena dūmu mākonī. Bet Petrovs? Viņš kaut kur bija pazudis. Kur viņš ir? Notriekts? Izlēcis? Aizlidojis?

Debesis visapkārt bija tīras, un kaut kur no tālienes, no jau neredzamas lidmašīnas apklusušajā ēterī skanēja balss:

— Esmu Kaija 2, Fedotovs, esmu Kaija 2, Fedotovs. Kārtoties, kārtoties aiz manis. Uz māju. Esmu Kaija 2.

Jādomā. Fedotovs veda grupu prom.

Pēc tam, kad Meresjevs, ticis galā ar «Focke-Wulfu», izveda savu lidmašīnu no trakā stateniskā pikējuma, ar kādu pat piedzīvojis lidotājs var riskēt tikai reizi dzīvē, viņš, aizgūtnēm un smagi elpodams, baudīja iestājušos mieru, sajuzdams seceno briesmu prieku, uzvaras prieku. Viņš paraudzījās kompasā, lai noteiktu atpakaļ ceļu, un sadrūma, ievērojis, ka benzīna palicis maz un nez vai pietiks līdz lidlaukam. Bet kaut ko daudz briesmīgāku nekā benzometru ar rādītāju tuvu nullei, viņš ieraudzīja sekojošā momentā. No pinkainām vālaina mākoņa šķipsnām tieši uz viņu metās diezin no kurienes cēlies «Focke-Wulf-190». Domāt nebija laika, paslēpties — vietas.

Ienaidnieki strauji metās viens uz otru.

Gaisa kaujas trokšņus, kura notika virs ceļiem, pa kuriem virzījās uzbrūkošās armijas aizmugures spēki, dzirdēja ne tikai cīņas lidmašīnu kabīnēs atrodošies tās dalībnieki.

Caur spēcīgu vadības radiouztvērēju lidlaukā tos klausījās arī iznīcinātāju gvardes pulka pulkvedis Ivanovs. Pats piedzīvojis ass, viņš pēc eterī skanošiem trokšņiem saprata, ka kauja ir karsta, ka ienaidnieks ir stiprs un neatlaidīgs un negrib atdot debesis. Ziņas par to, ka Fedotovs izcīna karstu cīņu virs ceļiem, ātri aplidoja lidlauku. Visi, kas varēja, pulcējās mazā klajumā un satraukti skatījās uz dienvidiem, no kurienes vajadzēja atgriezties lidmašīnām.

Ārsti virsvalkos, vēl pilnām mutēm, izskrēja no ēdamtelpām. Sanitārās mašīnas ar milzīgiem sarkaniem krustiem uz karoseriju jumtiem kā ziloņi izlīda no krūmiem un sakārtojās braucienam, rūcinot strādājošos motorus.

Vispirms no koka galotņu sienas iznira, neizveidojot apli, nolaidās un sāka skriet pa plašo lauku pirmais pāris — Padomju Savienības Varoņa Fedotova «vieninieks» un viņa pavadītāju divnieks.

Aiz viņa tūdaļ nosēdās otrs pāris. Gaisā virs meža turpināja dūkt pārbraucēju lidmašīnu motori.

— Septītā, astotā, devītā, desmitā, — skaitīja balsī lidlaukā stāvošie un arvien lielākā un lielākā saspringtībā skatījās debesīs.

Nosēdušās lidmašīnas atstāja lauku, piestūmušās saviem kaponieriem, un šeit apklusa. Bet divu mašīnu nebija.

Gaidītāju pūlī iestājās klusums. Nospiedoši lēni pagāja minūte.