Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

—Tieši tā, biedri pulkvedi. Divi «foke-vulfi».

Apstākļi?

— Viens stateniskā uzbrukumā. Petrovam astē karājās. Otrs frontālā uzbrukumā kilometrus trīs uz ziemeļiem no vispārējās sadursmes.

— Zinu. Ārzemēs novērotājs nupat ziņoja… Paldies.

— Kalpoju… — gribēja pēc noteikumiem «noskaldīt» Aleksejs, bet komandieris, kuram vienmēr bija tik lielas prasības, kurš dievināja reglamentus, pārtrauca viņu ikdienišķā balsī:

— Nu, nu teicami! Rīt pieņemsiet eskadriļu… Trešās ekadriļas komandieris neatgriezās šodien bazē…

Uz komandpunktu viņi devās kājām.

Tā kā izlidojumi šai dienā bija pabeigti, viss pūlis gāja tiem nopakaļ. Komandpunkta zaļais uzkalniņš jau bija tuvu, kad no turienes izskrēja viņiem pretim dežūrējošais virsnieks.

Ieskrējienā viņš apstājās komandiera priekšā, kailu galvu, priecīgs, un jau atvēra muti, lai kaut ko izkliegtu. Pulkvedis viņu pārtrauca sausā, skarbā balsī:

— Kādēļ bez cepures? Vai jūs kāds skolnieks brīvstundā?

— Biedri pulkvedi, atļausiet ziņot, — izstiepies un tik tikko atgūdams elpu, izgrūda uztrauktais leitnants…

— Nu?

— Mūsu kaimiņš, «jaku» pulka komandieris, lūdz jūs pie tālruņa.

— Kaimiņš? Nu, un tad?…

Pulkvedis veikli noskrēja pa kāpnēm.

— Tur par tevi… gribēja stāstīt Aleksejam dežūrējošais, bet no lejas atskanēja komandiera skarbā balss.

— Meresjevu pie manis!

Kad Meresjevs sastinga viņam līdzās, izstiepis rokas gar sāniem, pulkvedis, aizspiedis ar plaukstām klausuli, uzbruka viņam:

— Ko jūs ar mani jokus dzenat? Kaimiņš zvana un jautā: «Kas no tavējiem uz «vienpadsmitnieka» lido?» Es saku: «Meresjevs, vecākais leitnants.» Viņš saka: «Cik tu viņam šodien notriektus ierakstīji?» Atbildu: «Divus». Viņš saka: «Pieraksti viņam vēl vienu: viņš šodien man no astes «foke-vulfu» atāķēja. Es, — viņš teica, — pats redzēju, kā tas zemē iedūrās». Nu? Bet jūs kādēļ ciešat klusu? — pulkvedis nomācies skatījās Aleksejā, un bija grūti saprast, vai viņš joko vai nopietni dusmojas: — Tā bija?… Nu. paskaidrojiet paši, te, lūk. Allo, tu klausies? Vecākais leitnants Meresjevs pie tālruņa. Nododu klausuli.

Pie auss ierūcās nepazīstams, aizsmacis bass:

— Nu paldies, vecāko leitnant. Tas bija meistartrieciens. Visu cienību, izglābi mani. Jā. Es līdz pat zemei viņu pavadīju un redzēju, kā viņš iedūrās zemē… Degvīnu baudi? Atbrauc uz manu KP, no manas puses litrs. Nu pateicos, spiežu piecus. Turpmākas sekmes!

Meresjevs nolika klausuli. Viņš bija tik ļoti noguris no visa pārdzīvotā, ka viņš tik tikko turējās kājās. Viņš tagad domāja tikai par to, kā ātrāk tikt līdz «kurmju pilsētiņai», līdz savai zemnīcai, nosviest protēzes un izstiepties guļvietā. Neveikli pamīņājies pie tālruņa, viņš sāka lēni iet uz durvīm.

— Jūs kurp? — pulka komandieris stājās viņam ceļā; viņš paņēma Meresjeva roku un cieši, līdz sāpēm to saspieda savā mazajā rokā. — Nu, ko jums lai pasaka? Malacis! Esmu lepns, ka man tādi ļaudis… Nu ko vēl? Paldies… Un jūsu draugs Petrovs, vai tad slikts? Un pārējie… Eh, ar tādiem ļaudīm karu nevar zaudēt.

Viņš vēlreiz līdz sāpēm saspieda Meresjeva roku.

Atgriezies savā zemnīcā jau naktī, Meresjevs nevarēja aizmigt. Viņš grozīja spilvenu no vienas puses uz otru, skaitīja līdz tūkstotim un atpakaļ, atcerējās savus paziņas, kuru uzvārdi sākas ar burtu «A», tad — ar burtu «B» un tā tālāk, nenovērsdamies skatījās nespodrajā paštaisītās lampas liesmā, bet visi šie simtkārt pārbaudītie pašiemidzināšanas līdzekļi šodien nederēja. Tikko Aleksejs aizvēra acis, viņam rēgojās gan skaidrāk, gan izpeldēdami kā no miglas pazīstami tēli: norūpējies raudzījās viņā caur savām sudrabotajām matu šķipsnām vectēvs Miehaila; labsirdīgi mirkšķināja savas «govs» skropstas Andrejs Degtjarenko; kādu rādams, dusmīgi kratīja savas iesirmās krēpes Vasilijs Vasiļjevičs; smaidīja ar visām savām zaldāta krunciņām vecais snaiperis; no baltā spilvena fona skatījās Aleksejā savām gudrajām, caururbjoši zobgalīgajām, visu sapratējām acīm komisārā Vorobjova vaska seja; zibēja, plandīdamies vējā, Zinočkas ugunīgie mati; smaidīja, līdzjūtīgi un saprotoši mirkšķinaja acīm mazais, dzīvais instruktors Naumovs.

Cik daudz jauku, draudzīgu seju raudzījās, smaidīja no tumsas, modinot atmiņas, piepildot ar siltumu jau tā pārpildīto sirdi. Bet, lūk, starp šīm draudzīgajām sejām ieradās un tūdaļ tās aizsedza Oļas seja, kalsnā pusaudža seja, virsnieka blūzē, ar lielām, nogurušām acīm. Aleksejs to ieraudzīja tik skaidri un noteikti, it kā meitene tiešām stāvētu viņa priekšā — kādu viņš to nekad nebija redzējis. Šis iedomu tēls bija tik reāls, ka viņš pat piecēlās sēdus.

Kāds te varēja būt miegs! Sajutis prieka pilnu enerģijas paisumu, Aleksejs uzlēca kājās, iededzināja «staļingradieti», izrāva no burtnīcas lapu un, noasinājis gar zoli zīmuļa galu, sāka rakstīt.

«Mana dārgā! — viņš rakstīja nesalasāmi, tikko spēdams pierakstīt ātri skrejošo domu. — Es šodien notriecu trīs vāciešus. Bet ne tas ir galvenais. Daži mani biedri to tagad dara gandrīz ik dienas. Es nebūtu tev ar to lielījies. Mana dārgā, tālā, mīļotā! Šodien es gribu, man ir tiesības šodien tev izstāstīt visu, kas ar mani notika pirms astoņpadsmit mēnešiem un ko es tev, piedod man, slēpu. Bet, lūk, šodien beidzot nolēmu…»

Aleksejs domāja. Aiz dēļiem, ar kuriem bija apšūta zemnīca, birdinādamas sausās smiltis, pīkstēja peles. Pa neaizvērto izeju līdz ar svaigu, miklu bērzu un ziedošu zāļu smaržu plūda mazliet apslāpēta trakulīga lakstīgalu pogošana. Kaut kur netālu aiz gravas, droši vien pie virsnieku ēdnīcas teltīm, vīrieša un sievietes balsis saskanīgi un domīgi dziedāja «Sērmūkslīti». Atstatuma klusināta, melodija ieguva naktī sevišķu, maigu daiļumu, modināja krūtīs priecīgu smeldzi — gaidu smeldzi, cerību smeldzi.

Attālie dobjie kanonādes grāvieni, tik tikko sadzirdami šai lauku lidlaukā, kas pēkšņi atradās dziļā aizmugurē, nenomāca ne šo melodiju, ne lakstīgalu pogošanu, ne kluso, aijājošo nakts meža šalkoņu.

Tais dienās, kad Orlas kauja tuvojās savam uzvarošajam noslēgumam un priekšējie pulki, kas uzbruka no ziemeļiem, jau paziņoja, ka viņi no Krasnogoras augstienes redz degošu pilsētu, Brjanskas frontes štābam ienāca ziņojums, ka tajā rajonā darbojošies gvardes iznīcinātāju pulka lidotāji deviņās pēdējās dienās notriekuši četrdesmit septiņas ienaidnieka lidmašīnas. Turpretim viņi bija zaudējuši piecas mašīnas un tikai trīs cilvēkus, jo divi notriektie izlēkuši izpletņos un kājām ieradušies savos pulkos. Pat tajās Sarkanās Armijas brāzmainajās uzbrukuma dienās tāda uzvara bija ārkārtēja. Sakaru lidmašīnā es izlidoju uz šo pulku ar nodomu uzrakstīt «Pravdai» par gvardu lidotāju varoņdarbiem.

Pulka lidlauks bija novietots parastās zemnieku ganībās, kurās kaut kā bija nolīdzināti ciņi un kurmju rakumi. Kā medņu cāļu perējums lidmašīnas slēpās jaunas bērzu birztalas malā. Īsi sakot, — tas bija parastais šo brāzmaino kara dienu lauku lidlauks.

Mēs nosēdāmies tajā pievakarē, kad pulks taisījās beigt garo, darbīgo dienu. Pie Orlas vācieši gaisā bija sevišķi aktīvi. Iznīcinātājiem šai dienā kopsummā nācās veikt septiņus kaujas izlidojumus. Jau saulei rietot, pēdējie posmi atgriezās no astotā izlidojuma. Pulka komandieris, mazs, cieši sajoztu vidukli, nodedzis, ātrs cilvēks jaunā, zilā kombinezonā, ar ideālu matu šķirtni, godīgi atzinās, ka neko sakarīgu šodien izstāstīt nav spējīgs, ka viņš no pulksten sešiem rītā atrodas lidlaukā, pats trīs reizes pacēlies gaisā un tagad aiz noguruma tikko turas kājās. Un arī pārējiem komandieriem šai dienā nebija laika avīžu intervijām. Es sapratu, ka vajadzēs pagaidīt līdz rītam, un arī atgriezties bija tik un tā vēls. Saule jau gulēja bērzu galotnēs, apliedama tās ar savu staru izkausēto zeltu.