Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

— Tā tik vēl trūka! — skaļi noteica Aleksejs, it kā dusmīgu prātu noraidīdams viņam ieteiktu priekšlikumu.

Lidot, kamēr apstāsies motors. Un tad? Tad redzēs.

Un viņš lidoja, no triju, tad četru tūkstošu metru augstuma pētīdams apkārtni, cenzdamies ieraudzīt kaut kur nelielu klajumu. Pie apvāršņa jau neskaidri zilgmēja mežs, aiz kura bija lidlauks. Līdz tam bija palicis kilometru piecpadsmit. Benzometra rādītājs vairs nelēkā, tas mierīgi guļ pie ierobežotājas skrūvītes. Bet motors vēl strādā. Ar ko tas strādā? Vēl, vēl, augstāk…. Tā!

Piepeši vienmērīgā rūkoņa, kuru lidotāja auss pat neievēro, kā vesels cilvēks neievēro savas sirds pukstienus, pārgāja citā tonī. Aleksejs to tūlīt uztvēra. Mežs skaidri saredzams, līdz tam kilometri septiņi, virs tā trīs — četri. Nav daudz. Bet motora režīms jau ļaunu vēstīdams, ir mainījies. Lidotājs to jūt ar visu savu ķermeni, it kā nevis motors, bet viņš pats sācis aizelsties. Un pēkšņi šis briesmīgais — «čik, čik, čik», kas tieši kā skaudras sāpes atbalsojas visā viņa ķermenī…

Nē, nekas. Atkal strādā vienmērīgi. Strādā, strādā, urā! Strādā! Bet mežs, lūk, tas jau ir klāt, mežs: jau no augšienes redzamas bērzu galotnes, zaļas, cirtainas putas, kas kustas zem saules. Mežs. Tagad jau ir gluži neiespējami nosēsties kaut kur, izņemot savu lidlauku. Ceļi nogriezti. Uz priekšu, uz priekšu! Cik, čik, čik!

Atkal iedūcās. Vai ilgi? Apakšā mežs. Smiltīs vijas ceļš, taisns, vienmērīgs kā šķirtne pulka komandiera matos. Tagad līdz lidlaukam ir kādi trīs kilometri. Tas atrodas tur, aiz zobotās maliņas, kuru Aleksejs, liekas, pat jau redz.

Čik, čik, čik, čik! Un pēkšņi kļuva klusi, tik klusi, ka dzirdams, kā vējā dūc takelaža. Viss? Meresjevs sajuta, ka viņu visu pārņem aukstums. Lēkt? Nē, vēl mazliet… Viņš ievadīja lidmašīnu slīpā lejupgaitā un sāka nolaisties no gaisa kalna, cenzdamies to padarīt pēc iespējas slīpāku un tai pašā laikā neļaudams mašīnai iekļūt grīstē.

Cik briesmīgs ir gaisā šis absolūtais klusums! Tāds, ka var dzirdēt, kā sprakst atdziestošais motors, kā asins pulsē deniņos un trokšņo ausīs no ātrā augstuma zaudējuma. Un cik ātri pretim skrien zeme, it kā to vilktu klāt lidmašīnai liels magnēts.

Lūk, viņa, mežmala. Lūk, pazibēja tālumā smaragdzaļais lidlauka ielāpiņš. Vēlu? Apstājies puspagriezienā, karājās propellers. Cik briesmīgi to redzēt gaisā. Mežs jau tuvu. Beigas? Vai tiešām viņa tā ir neuzzinās, kas ar viņu noticis, kādu necilvēcīgi grūtu ceļu viņš nogājis pa šiem astoņpadsmit mēnešiem, ka viņš tomēr sasniedzis savu, kļuvis īsts, jā, īsts cilvēks, lai tik muļķīgi nosistos tūlīt, tiklīdz tas piepildījies?

Lēkt? Par vēlu! Mežs joņo, un tā galotnes trakā viesulī saplūst nepārtrauktās zaļās svītrās.

Viņš jau kaut kur ir redzējis kaut ko līdzīgu. Kur? Ak, toreiz pavasarī tai briesmīgajā katastrofā. Toreiz gluži tāpat drāzās zem spārniem šīs zaļās svītras. Pēdējā piepūle — rokturi uz sevi… Nē, nieki. Beigas?

No asins zaudējuma Petrovam šņāca ausīs. Viss — gan lidlauks, gan pazīstamās sejas, ir zeltotie vakara mākoņi — piepeši sāka līgoties, griezties apkārt, izplūst. Viņš pagrozīja sašauto kāju, un skaudras sāpes viņu atgrieza īstenībā.

— Nav atlidojis?

— Vēl nav. Nerunājiet, — viņam atbildēja.

Vai tiešām viņš, Aleksejs Meresjevs, kurš šodien kā pats spārnotais dievs neizprotamā kārtā atradās pie vācieša tai pašā mirklī, kad Petrovam šķita visam beigas, guļ kaut kur tur, uz šīs briesmīgās, noskalpētās un šāviņu saraustītās zemes kā bezveida apdedzis gaļas gabals? Un nekad vecākais seržants Petrovs vairs neredzēs sava vadītāja melnās, mazliet trakulīgās, labsirdīgās, zobgalīgās acis?

Pulka komandieris nolaida blūzes piedurkni. Pulkstenis vairs nebija vajadzīgs. Abām rokām saglaudis šķirtni gludi sasukātajos matos, komandieris teica kaut kādā kokainā balsī:

— Tagad viss.

— Un nekādas cerības? — kāds jautāja.

— Viss. Benzīns cauri. Varbūt kaut kur nosēdies vai izlēcis… Ei, nesiet nestuves!

Komandieris aizgriezās un sāka kaut ko svilpot, bezdievīgi jaukdams meldiju. Petrovs atkal sajuta kaklā drebošu kamolu, tik karstu un spiedīgu, ka varēja nosmakt. Atskanēja savāda, kāsējoša skaņa. Cilvēki, kas vēl arvien klusu ciezdami stāvēja lidlaukā, pagriezās un tūdaļ aizgriezās: ievainotais lidotājs uz nestuvēm raudāja.

— Tak nesiet viņu, velns lai parauj! — uzkliedza komandieris svešādā balsī un ātri gāja prom, vairīdamies pūļa un mirkšķinādams ar acīm kā no asa vēja.

Cilvēki sāka lēni izklīst pa lauku. Un tieši šai momentā pilnīgi bez trokšņa, kā ēna skardama koku galotnes, no mežmalas izlēca lidmašīna. Kā spoks tā pārslīdēja galvām, zemei un, itin kā tās pievilkta, reizē pieskārās zālei ar visiem trim riteņiem. Atskanēja dobja skaņa, oļu čirksti un zāles švīkoņa — tik neparasta tādēļ, ka lidotāji to nekad nedzird strādājošā motora rūkoņas dēļ. Tas viss notika tik negaidīti, ka neviens pat nesaprata, kas tieši noticis, kaut gan notikums pats pār sevi bija visparastākais: nosēdusies bija lidmašīna, un tieši «vienpadsmitā», tieši tā pati, kuru visi tā gaidīja.

— Viņš! — kāds iesaucās tik necilvēcīgā un nedabiskā balsī, ka visi tūlīt atžirga no sastinguma.

Lidmašīna jau bija pabeigusi skrējienu un, bremzēm iečīkstoties, apstājās pašā lidlauka malā pie sprogainiem baltsvārču bērziņiem, apgaismotiem dzeltensārtiem vakara saules stariem.

No kabīnes atkal neviens nepiecēlās. Cilvēki skrēja uz mašīnu, cik vien jaudāja, bez elpas, jauzdami ļaunu. Pulka komandieris pieskrēja pirmais, viegli uzlēca spārnam un, atvēris vāku, ieskatījās kabīnē. Aleksejs Meresjevs sēdēja bez cepures, bāls kā mākonis un smaidīja zaļganām lūpām, kurās nebija ne asins lāsītes. No apakšējās pārkostās lūpas pār zodu tecēja divas asins strūkliņas.

— Dzīvs? Ievainots?

Ar vāju smaidu viņš skatījās pulkvedī nāvīgi nogurušām acīm.

— Nē, vesels. Traki pārbijos. Kādus sešus kilometrus braucu ar neko.

Lidotāji trokšņoja, apsveica, spieda rokas. Aleksejs smaidīja:

— Brālīši, spārnus nenolauziet. Vai tā drīkst? Skaties tik, kā apsēduši… Es tūlīt izlīdīšu.

Šai brīdī viņš izdzirda kaut kur no apakšas, viņpus šīm pār viņu noliekušamies galvām, pazīstamu, bet tik vāju balsi, it kā tā skanētu kaut kur no lielas tālienes:

— Aļoša, Aļoša!

Meresjevs uzreiz atdzīvojās. Viņš uzlēca kājās, atbalstījās uz rokām un izsvieda no kabīnes savas smagās kājas un, tikko kādu nepagrūdis, atradās zemē. Petrova seja saplūda ar spilvenu. Iekritušajās, satumsušajās acīs bija sastingušas divas lielas asaras.

— Vecīt! Tu esi dzīvs?… Ak tu velna zeņķis!

Lidotājs smagi nokrita uz ceļiem nestuvju priekšā, apkampa nevarīgi gulošā biedra galvu, ieraudzījās viņa zilajās, moku pilnajās un tai pašā laikā laimē starojošās acīs:

— Dzīvs?

— Paldies, Aļoša, tu mani izglābi. Tu esi tāds, Aļoša, tāds…

— Tak nesiet to ievainoto, velns jūs būtu parāvis, ieplētuši mutes! — kaut kur līdzās nodārdēja pulkveža balss.

Pulka komandieris stāvēja blakus, mazs, dzīvs, šūpodamies uz stingrajām kājām, ieautām piegulošos, spīdīgos zābakos, kas bija redzami zem zilā kombinezona biksēm.

— Vecāko leitnant Meresjev, ziņojiet par lidojumu. Nogāzti ir?