Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

— Meresjevs un Petrovs, — klusi teica kāds.

Pēkšņi kāda sievietes balss priecīgi iespiedzās pār visu lidlauku:

— Lido.

Atskanēja motora rūkoņa. No bērzu galotnēm, gandrīz skārdama tās, nolaistām pēdām, izlidoja «divpadsmitais». Lidmašīna bija sakropļota, astei izrauts gabals, kreisā spārna aizlauztais gals karājās, vilkdamies virvē. Mašīna kaut kā savādi pieskārās zemei, augsti palēcās, atkal pieskārās, atkal palēcās. Tā viņa lēkāja līdz pat lidlauka malai un pēkšņi sastinga, pacēlusi asti. Sanitārās mašīnas ar uz kāpšļiem stāvošajiem ārstiem, vairāki «vilīši» un viss gaidītāju bars metās pie tās. No kabīnes neviens nepiecēlās.

Atvēra vairogu. Iespiests sēdeklī, asiņu peļķē peldēja Petrova ķermenis.

Galva bezspēcīgi nokarājās uz krūtīm. Seja bija aizklāta garām, slapjām gaišo matu šķipsnām. Ārsti un māsas atsprādzēja siksnas, noņēma asiņaino, šķembas sakapāto izpletņa somu un uzmanīgi izcēla laukā pamirušo ķermeni. Lidotājam bija sašautas kājas, ievainota roka. Tumši plankumi ātri izplūda pa zilo kombinezonu.

Petrovu turpat uz ātru roku pārsēja, novietoja nestuvēs un sāka jau iecelt mašīnā. Bet te viņš atvēra acis. Viņš kaut ko čukstēja, bet tik vāji, ka nevarēja sadzirdēt. Pulkvedis pieliecās viņam.

— Kur ir Meresjevs? — jautāja ievainotais.

— Vēl nav nosēdies.

Nestuves atkal pacēla, bet ievainotais enerģiski purināja galvu un pat izdarīja kustības, pūlēdamies no tām nolēkt:

— Mierā, nenest prom, es negribu! Es gaidīšu Meresjevu. Viņš man izglāba dzīvību.

Lidotājs tik enerģiski protestēja, draudēja noraut apsējus, ka pulkvedis atmeta ar roku un izrunāja caur zobiem, novērsdamies:

— Labi, atstājiet. Lai. Degvielu Meresjevam nav vairāk kā vienai minūtei. Nenomirs.

Pulkvedis sekoja, kā viņa sekunžu mērītājā pulsējot kustējās pa apli sarkanais sekunžu rādītājs. Visi skatījās uz zilpelēko mežu, no kura smailēm vajadzēja parādīties pēdējai lidmašīnai. Dzirde bija saspringta. Bet, izņemot tālo kanonādes troksni un dzeņa sitienus, kurš sīksti kala tepat tuvumā, nekas nebija dzirdams.

Cik ilgi dažreiz velkas minūte!

Ienaidnieki drāzās viens otram pretim ar pilnu gāzi.

«Lavočkins 5» un «Focke-Wulf-190» bija ātrās lidmašīnas. Ienaidnieki tuvojās ar ātrumu, kas pārsniedza skaņas ātrumu.

Aleksejs Meresjevs un viņam nepazīstams vācu ass no slavenās «Richthofen» divīzijas devās frontālā uzbrukumā. Frontālais uzbrukums aviācijā turpinās īsus mirkļus, kuros pats veiklākais cilvēks nespēj uztīt papirosu. Bet šie mirkļi prasa no lidotāja tādu nervu saspīlējumu, tādu visu garīgo spēku saspringtību, kādas virszemes cīņā pietiktu veselai cīņu dienai.

Iedomājieties divas ātrās lidmašīnas, kas drāžas tieši viena uz otru pilnā kaujas ātrumā. Ienaidnieka lidmašīna aug acu priekšā. Lūk, tā pazibēja visās detaļās, redzamas tās plāksnes, propellera spožais aplis, melnie lielgabalu punkti. Vēl mirklis — un lidmašīnas sadursies un izšķīdīs tādās driskās, pēc kurām nevarēs pazīt ne mašīnu, ne cilvēku. Šinī momentā pārbauda ne tikai pilota gribu, bet visus viņa garīgos spēkus. Tas, kas ir mazdūšīgs, kas neiztur ārkārtējo nervu saspīlējumu, kas nejūtas spējīgs mirt par godu Dzimtenei, tas instinktīvi paraus rokturi uz sevi, lai pārlēktu viņu apņemošajam nāves viesulim, un nākošajā mirklī gāzīsies zemē ar pāršķeltu vēderu vai norautu spārnu. Glābiņa viņam nav. Piedzīvojuši lidotāji to teicami zina, un tikai visdrošākie iet frontālā uzbrukumā.

Ienaidnieki neprātīgi joņoja viens uz otru.

Aleksejs saprata, ka viņam pretim stājas nevis zeņķis no tā saucamā Gēringa iesaukuma, steidzīgi apmācīts lidot pēc saīsinātās programas un sviests cīņā, lai aizbāztu caurumu, kas radies vācu aviācijai Austrumu frontē lielo zaudējumu rezultātā.

Meresjevam pretim lidoja «Richthofena» ass, kuram uz lidmašīnas droši vien bija attēlots ne viens vien lidmašīnas siluets, kas apzīmēja gūtās uzvaras. Tas nenošaus buku, neizvairīsies, neizbēgs no kaujas.

— Turies, «Richthofen»! — norūca caur zobiem Aleksejs un, līdz asinīm sakodis lūpu, sarāvies ciešā muskuļu kamolā, iezīdās acīm mērķī, ar visu savu gribas spēku piespiezdams sevi neaizvērt acis viņam uzbrūkošās ienaidnieka mašīnas priekšā.

Viņš bija tik saspringts, ka viņam likās, ka aiz sava propellera gaišā pusapļa viņš redz ienaidnieka mašīnas caurspīdīgo vairogu un caur to — divas saspringti viņā raugošās cilvēka acis. Tikai acis, degošas trakā ienaidā. Tas bija rēgs, nervu saspīlējuma izsaukts. Bet Aleksejs skaidri tās redzēja. «Viss? — nodomāja Aleksejs, vēl ciešāk savilkdams spraigā kamolā visus savus muskuļus. — Viss!» Skatīdamies uz priekšu, viņš lidoja pretim pieaugošajam viesulim. Nē, arī vācietis nedos ceļu. Viss. Viņš sagatavojās acumirklīgai nāvei. Un pēkšņi kaut kur, kā viņam likās, izstieptas rokas atstatumā no viņa lidmašīnas, vācietis neizturēja, parāvās augšup, un kad priekšā kā zibens uzliesmojums pazibēja zilais vēders, Aleksejs, nospiedis uzreiz visus sprūdus, pāršķēla to ar trim uguns šaltīm. Aleksejs tūdaļ pārmeta nāves cilpu un, kad zeme viņam joņoja virs galvas, ieraudzīja uz tās fona lēni un bezspēcīgi šūpojošos lidmašīnu. Traks prieks uzliesmoja viņā. Viņš iekliedzās:

— Oļa! — aizmirsis par visu, un, izrakstīdams gaisā šaurus lokus, pavadot vācieti viņa pēdējā gaitā līdz pašai brūnsārtai, nezāļainajai zemei, kamēr vācietis ietriecās tajā, sacēlis veselu melnu dūmu stabu.

Tikai tad Meresjeva nervu saspīlējums pārgāja, sastingušie muskuļi atslāba, viņš sajuta milzīgu nogurumu, un viņa skats tūdaļ apstājās pie benzometra ciparnīcas. Rādītājs lēkāja pie pašas nulles.

Benzīna bija palicis kādām trim minūtēm, labi, ja četrām; līdz lidlaukam vajadzēja lidot vismaz desmit minūtes. Ja vēl nevajadzētu tērēt laiku augstuma uzņemšanai. Ak, šīs no notriektā «foka» pavadības līdz zemei!… «Puika, muļķis!» — viņš sevi lamāja.

Smadzenes strādāja asi un skaidri, kā tas vienmēr ir bīstamos brīžos ar drošiem, aukstasinīgiem cilvēkiem. Vispirms jāuzņem maksimālais augstums. Bet nevis apļiem, nē: uzņemt, vienlaicīgi tuvojoties lidlaukam. Labi.

Ievadījis lidmašīnu vajadzīgā kursā un redzēdams, ka zeme sāk attālināties un pakāpeniski ietīties pie apvāršņa dūmakā, viņš savus aprēķinus turpināja jau mierīgāk. Uz degvielām nav ko cerēt. Pat tad, ja benzometrs mazliet kļūdās, benzīna tomēr nepietiks. Nosēsties ceļā? Kur? Viņš domās atcerējās visu īso ceļu. Birztalas, purvaini krūmāji, pauguraini lauki ilglaicīgu nocietinājumu joslā, visi sarakāti krustām un šķērsām, no vietas izvagoti krāteriem, apvīti dzeloņstieplēm.

Nē, sēsties — tā ir nāve.

Lēkt ar izpletni? To var. Kaut vai tūlīt! Atvērt vāku, virāža, rokturi paraut uz sevi — rāviens un viss. Bet lidmašīna — šis brīnumainais, veiklais, izveicīgais putns! Viņas kaujas īpašības šai dienā trīskārtīgi viņam glābušas dzīvību. Atstāt viņu, sadauzīt, pārvērst alumīnija drisku kaudzē! Atbildība? Nē, par atbildību viņš nebaidījās. Šādā stāvoklī pat pienācās lēkt ar izpletni. Mašīna šinī mirklī viņam likās kā skaista, spēcīga, augstsirdīga un uzticīga dzīva būtne, kuru pamest nozīmētu no viņa puses zemisku nodevību. Un vēl — no pašiem pirmajiem kauju izlidojumiem atgriezties bez mašīnas, slaistīties rezervē, gaidot jaunu, atkal dīkdieņot tādā karstā laikā, kad frontē jau dzimst mūsu lielā uzvara! Tādās dienās blandīties bez darba…