Boriss Poļevojs: Stāsts par īstu cilvēku

Sēdās pēdējās mašīnas. Neizslēgdamas motorus, tās uzsāktā gājienā piestūmās tieši birztalai. Bortmehāniķi ar rokām tās izgrozīja. Tikai, kad lidmašīnas jau stāvēja zaļā, velēnām klātā kaponiera zemes pakalniņā, no kabīnēm līda laukā bāli, noguruši lidotāji.

Pēdējā atlidoja trešās eskadriļas komandiera lidmašīna. Atvērās caurspīdīgais kabīnes vāks. Vispirms no turienes izlidoja un nokrita zemē liels melnkoka spieķis, no vienas vietas nosēts zelta monogramām. Tad nodedzis, platsejains, tumšmatains cilvēks ātri pacēlās uz spēcīgām, stiprām rokām, veikli pārsvieda savu ķermeni malai, nolaidās uz spārna un pēc tam smagi nokapā zemē. Kāds man teica, ka tas ir pulka labākais lidotājs. Lai netērētu velti vakaru, es nolēmu tūdaļ parunāt ar viņu. Labi atceros, kā, jautri skatīdamies tieši sejā dzīvām, melnām acīm, kurās neapdzēsta zēniska draiskulība savādi apvienojās ar pieredzējuša, daudz pārdzīvojuša cilvēka gurdumu, viņš teica smaidīdams:

— Apžēlojieties, goda vārds, no kājām gāžos. Seši kaujas izlidojumi. Ausīs rūc. Jūs paēdāt? Nē? Nu, tad labi, iesim uz ēdnīcu, vakariņosim kopā. Mums par nogāztu lidmašīnu vakariņās divsimt gramu degvīna dod. Man šodien pienākas četri simti. Taisni diviem pietiks. Nu, kas ir, iesim? Pir galda tad arī patērzēsim, ja jums tāda nepacietība.

Biju ar mieru. Jo man ļoti iepatikās šis atklātais, jautrais cilvēks. Mēs devāmies pa taku, kuru lidotāji bija ieminuši taisnā virzienā cauri birzij. Jaunais paziņa gāja ātri, reizēm noliecās, lai ejot norautu melleni un nobraucītu baltsārto brūkleņogu ķekaru, kuru viņš tūlīt bēra mutē. Jādomā, ka viņš bija šodien ļoti noguris, jo gāja smagi. Bet uz sava savādā spieķa viņš nebalstījās. Tas viņam karājās elkonī, un tikai reizēm viņš to ņēma rokā, lai notriektu mušmiri, vai iesistu pa kazu rožu sārtajām slotiņām. Kad mēs, pāriedami gravu, pacēlāmies stāvā, slīdošā mālainā nogāzē, lidotājs kāpa lēni, palīdzēdams sev ar to, ka ar rokām turējās pie krūmiem. Bet uz spieķa viņš tā arī nebalstījās.

Toties ēdnīcā nogurumu viņam kā ar roku atņēma. Viņš nosēdās pie loga, caur kuru varēja saskatīt vēsu, sarkanu saules rietu, kas pēc lidotāju pazīmēm vēstīja rītdien vēju, kāri, ar troksni izdzēra lielu ūdens krūzi, pajokojās ar glītu, sprogainu oficianti par kaut kādu savu hospitālī atrodošos paziņu, kura dēļ viņa it kā visiem pārsālot viras. Viņš ēda garšīgi, daudz, spēcīgiem zobiem grauza auna ribas, ka skraukšķēja vien. Jokojās pāri galdam ar biedriem, izjautāja mani par Maskavas jaunumiem, interesējās par literatūras novitātēm un uzvedumiem Maskavas teātros, kur viņš pēc viņa vārdiem diemžēl ne reizes neesot bijis. Kad mēs notiesājām trešo ēdienu — melleņu ķīseli, kuru šeit nez kādēļ sauca par «negaisa mākoņiem» — viņš jautāja:

— Jūs, taisnību sakot, kur nakšņosiet? Nekur? Nu, tad labi, nakšņojiet manā zemnīcā, — viņš brīdi sadrūma un dobji paskaidroja: — Mans kaimiņš šodien neatgriezās no uzdevuma… Tātad guļvieta ir. Tīra veļa atradīsies, iesim.

Viņš acīm redzot bija no tiem, kam patīk ļaudis, kam neatvairāmi velk patērzēt ar svaigu cilvēku un katrā ziņā izjautāt viņam visu, ko tas zina. Es piekritu. Mēs nokāpām gravā, kuras abās nogāzēs, smaržojošās pēc satrūdējušām lapām un sēņu valgmes, avenāju, lakaču un kazu rožu biezokņos bija saraktas zemnīcas.

Kad kvēpainās liesmas svītriņa iedegās paštaisītā lampā — «staļingradietē» — un apgaismoja zemnīcu, tā izrādījās diezgan plaša, mājīga, apdzīvota. Mālaino sienu nišās uz matracēm, pagatavotām no smaržīga, svaiga siena piebāztām teltenēm, bija iekārtotas divas akurātas guļvietas. Svaigi bērziņi ar vēl nenovītušām lapām stāvēja stūros, kā paskaidroja lidotājs, «smaržai». Virs gultām zemē bija izrakti līdzeni iedobumi, tur uz avīžu paklājiem stāvēja kaudzītēs grāmatas, mazgāšanās un skūšanās piederumi. Vienas gultas galvgalī neskaidri bija redzamas divas fotogrāfijās paštaisītos, asprātīgi izveidotos ietvaros no caurspīdīga pleksistikla. Tādus ietvariņus klusuma dienās lielā skaitā laika kavēklim pagatavoja no ienaidnieka lidmašīnu paliekām dažādi pulka meistari. uz galda stāvēja ar dadžu lapu pārklāts kareivja katliņš, pilns smaržīgām meža avenēm. No avenēm, no svaigajiem bērziņiem, no siena, no egļu zariņiem, ar kuriem bija klāta grīda, nāca tāda jautra, spēcinoša, dzīves priecīga smarža, bet zemnīcā valdija tāds jauks, mikls vēsums, tik iemidzinoši sisināja gravā sienāži, ka, uzreiz sajuzdami visā ķermenī patīkamu nogurumu, mēs ar saimnieku nolēmām atlikt līdz rītam gan sarunas, gan avenes, kuras jau taisījāmies tiesāt.

Lidotājs izgāja laukā, un varēja dzirdēt, kā viņš trokšņaini tīra zobus, aplaistās ar aukstu ūdeni, krekšķinādams un sprauslodams tā, ka viss mežs skanēja. Viņš atgriezās jautrs un svaigs, ar ūdens lāsēm uzacīs un matos, iespieda lampā dziļāk degli un sāka izģērbties. Kaut kas smagi nogāzās uz grīdas. Es pagriezu galvu un ieraudzīju tādu lietu, kurai pats neticēju. Viņš nometa uz grīdas savas kājas. Lidotājs bez kājām! Lidotājs iznicinātājs! Lidotājs, kurš tikai nule bija veicis sešus kaujas izlidojumus, notriecis divas lidmašīnas! Tas izlikās pilnīgi neticami.

Bet viņa kājas, pareizāk, protēzes, veikli ietērptas karavīra zābakos, gulēja uz grīdas. To gali slēpās zem guļvietas, un izskatījās, ka tās ir tur paslēpušās cilvēka kājas. Jādomā, mans skatiens šinī brīdī bija ļoti samulsis, jo saimnieks, paskatījies manī, jautāja ar viltīgu, apmierinātu smaidu:

— Tiešām, jūs agrāk neievērojāt?

— Pat prātā nebūtu ienācis.

— Tad labi! Tad paldies! Es tikai brīnos, kā jums neviens nebija pastāstījis. Mums pulkā ir tikpat daudz asu, cik zvaniķu. Kā viņi varēja palaist garām jaunu cilvēku un vēl no «Pravdas», nepalielījušies ar tādu brīnumu?

— Bet tā ir neredzēta lieta. Tas taču ir tāds varoņdarbs, ka velns lai parauj: cīnīties bez kājām uz iznīcinātāja! Aviācijas vēsture, cik man zināms, neko līdzīgu nezina.

Lidotājs jautri iesvilpās:

— Aviācijas vēsture… Tā daudz ko nezināja… bet uzzināja no padomju lidotājiem šinī karā. Bet kas tur par labumu? Varat ticēt, ka es ar lielāku prieku lidotu ar īstām, nevis ar šīm te kājām. Bet ko darīsi? Tādi ir apstākļi, — lidotājs nopūtās, — tomēr, ja gribētu būt precīzs, līdzīgus piemērus aviācijas vēsture zina.

Parakājies planšetē, viņš izņēma no turienes žurnālā izgriezumu, pilnīgi nobružātu, locījumu vietās saplīsušu un rūpīgi pielīmētu celofānā lapai. Tur bija runa par lidotāju, kurš lidojis bez pēdas.

— Bet viņam tomēr viena kāja bija vesela? Un turklāt viņš nebija iznīcinātājs.

— Toties es esmu padomju lidotājs. Tikai nedomājiet, ka es lielos, tie nav mani vārdi. Tos man reiz teica kāds ļoti labs, īsts, — viņš sevišķi pasvītroja vārdu «īsts», — cilvēks… Viņš tagad ir miris…

Platajā, enerģiskajā lidotāja sejā parādījās maigas, labas skumjas, acis iemirdzējās silti un skaidri, seja kļuva uzreiz jaunāka par gadiem desmit, kļuva gandrīz jauneklīga, un es ar izbrīnu pārliecinājos, ka manam saimniekam, kurš pirms brīža likās cilvēks vidējos gados, diezin vai bija pat divdesmit trīs gadi.

— Es neciešu, kad sāk izjautāt, kas un kad, un kur… Bet, lūk, tagad viss nāk atmiņā… Jūs esat svešs cilvēks, rīt atvadīsimies un vairāk droši vien neredzēsimies… Gribat, es jums izstāstīšu visu to stāstu par manām kājām?