Tuve Jansone: Neredzamais bērns

— Tas taču nevar būt! Nabaga mātesmāsa! — Snifs sauca.

— Kādēļ tu viņu sauc par nabagu? — Susuriņš vaicāja.

— Nu, viņa taču bija atdevusi visu savu mantu, — Snifs attrauca. — Un gluži par veltiI Viņa nenomira! Vai pēc tam viņa visu atprasīja?

Susuriņš pakšķināja savu kaļķīti un sarauca uzacis.

— Ak tu mazais muļķa dzīvnieciņ, — viņš teica. — Viņa par to sacerēja jauku stāstu. Un tad sarīkoja dzīres. Un uzcēla vientuļiem bērniem māju. Izmācīties par nirēju — tam viņa bija par vecu, bet vulkānu viņa dabūja redzēt. Pēc tam viņa aizbrauca uz Amazones upi. Tas ir pēdējais, ko mēs par viņu dzirdējām.

— Ceļojums maksā naudu, — praktiskais Snifs teica. — Viņa taču visu bija izdāļājusi.

— Vai patiesi? — Susuriņš vaicāja. — Ja tu būtu klausījies uzmanīgi, tad zinātu, ka «debesu gulta» viņai palika, un tā, mīļais Snif, bija darināta no tīra zelta un piebāzta ar dimantiem un karneoliem.

Kas attiecas uz Cedriku, tad Lēnprāte, no topāziem darinādama savai meitai auskarus, Cedrikam pagatavoja melnas pogu acis. Snifs viņu atrada aizmirstu lietū un pārnesa mājās. Mēnessakmeni diemžēl bija aizskalojis lietus, un to vairs neatrada. Taču Snifs joprojām mīlēja Cedriku, kaut arī tikai pašas mīlestības dēļ. Un tas viņam savā ziņā dara godu.

EGLĪTE

Viens no murmuļiem stāvēja uz jumta un šķūrēja nost sniegu. Ķepiņās viņam bija dzelteni vilnas dūrainīši, un tie pamazām kļuva slapji un nepatīkami. Tad viņš tos nolika uz dūmeņa un šķūrēja tālāk bez tiem. Beidzot viņš bija attīrījis jumta lūciņu.

— Ak tad šeitan tā ir, — murmulis teica. — Un viņi tur lejā guļ. Guļ un guļ, un guļ. Kamēr dažs labs pūlas vaiga sviedros tikai tāpēc, ka tuvojas Ziemassvētki.

Viņš uzrāpās uz lūkas un, tā kā bija aizmirsis, vai tā iziet uz āru vai iekšu, uzmanīgi pamīņājās. Lūka uzreiz nogrima lejup, un murmulis ievēlās sniegā un tumsā, un visos tajos krājumos, ko Mumina ģimene bija salikusi bēniņos, lai vēlāk varētu tos izmantot.

Murmulis kļuva gauži nervozs, un turklāt viņš nebija visai drošs, kur nolicis savus dzeltenos dūrainīšus. Viņš bija sevišķi iemīļojis tieši šos dūrainīšus.

Tad viņš tipināja lejup pa kāpnēm, atrāva vaļā durvis un pikti sauca: — Tuvojas Ziemassvētki! Jūs man esat apnikuši ar savu gulšņāšanu, un tagad jebkuru brīdi var iestāties Ziemassvētki!

Lejā, kā parasti, ziemas miegā gulēja Mumina ģimene. Viņi jau bija gulējuši vairākus mēnešus un nodomājuši gulēt līdz pavasarim. Miegs bija viņus klusi un tīkami ieaijājis kādā garā, siltā vasaras pēcpusdienā. Pēkšņi trollīša Mumina sapņos sāka vēdīt nemiers un salts gaiss. Un nez kas rāva nost segu un kliedza, ka šī padarīšana viņam esot apnikusi un ka tuvojoties Ziemassvētki.

— Vai tad jau iestājies pavasaris? — trollis Mumins murmināja.

— Pavasaris? — murmulis nervozi atvaicāja. — Tie ir Ziemassvētki, vai tu saproti? Un es nekā neesmu iegādājies un nekā neesmu nokārtojis, un viņi mani atsūtīja, lai izrokot jūs no miega. Dūraiņi laikam gan pazuduši. Un visi skraida apkārt kā negudri, un nekas nav kārtībā...Pēc tam murmulis atkal uzklunkuroja augšup pa kāpnēm un izlīda ārā pa lūku.

— Māmuļ, mosties! — trollītis Mumins izbijies sauca. — Noticis kas baismīgs. Viņi to sauc par Ziemassvētkiem.

— Ko tu ar to gribi teikt? — māmuja vaicāja un pabāza ārā purniņu.

— Es lāgā nezinu, — viņas dēls atbildēja. — Bet nekas nav kārtībā, un nez kas pazudis, un visi skraida apkārt kā negudri. Varbūt atkal būs plūdi.

Piesardzīgi viņš paraustīja Snorkes jaunkundzi un čukstēja:

— Nesabaidies, noticis kaut kas briesmīgs.

— Mieru, — Mumina tēvs sacīja. — Vispirms jāsaglabā miers.

Un tad viņš piecēlās un uzvilka pulksteni, kas bija apstājies kādā oktobra dienā.

Viņi sekoja murmuļa slapjajām pēdām un izrāpās uz Muminu mājas jumta.

Debesis bija, kā parasti, zilas, tāpēc šoreiz nevarēja būt runa par vulkāna izvirdumu. Bet visa ieleja un pauguri, un koki, un upe, un arī māja — viss piesvaidīts ar slapju vati. Ārā bija auksts, vēl aukstāks nekā aprīlī.

— Vai tad to te sauc par Ziemassvētkiem? — tēvs izbrīnījies vaicāja. Viņš paņēma ķepās vati un raudzījās uz to. — Nez vai tā izaugusi no zemes, vai? — viņš prātoja. — Jeb vai nokritusi no debesīm. Ja tā kritusi uzreiz, tai vajadzēja būt ļoti nepatīkamai sajūtai.

— Bet, tētuk, — tas taču ir sniegs, — trollītis Mumins skaidroja. — Es zinu, ka tas ir sniegs un ar joni tas nekrīt lejā.

— Ak tā tu saki, bet katrā gadījumā patīkami tas nevar būt, — tēvs atteica.

Viņiem garām aizbrauca murmuļa mātesmāsa, vezdama uz ragaviņām eglīti.

— Re nu, beidzot jūs esat uzmodušies, — viņa vienaldzīgi noteica. — Pielūkojiet, ka līdz tumsai būtu sameklēta eglīte.

— Bet kādēļ? — Mumina tēvs vaicāja.

— Tagad man nav laika noņemties ar jums, — mātesmāsa atbildēja un traucās tālāk.

— Līdz tumsai, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Viņa teica, līdz tumsai. Baismīgais notiks vakarā...

— Laikam gan nepieciešama egle, lai tiktu sveikā cauri. Es ne velna nesaprotu, — tēvs purpināja.

— Es arī ne, — māmuļa padevīgi piebilda.

— Tikai paņemiet kaklautus un siltas kurpes, kad iesiet pēc tās egles. Es pa to laiku mēģināšu iekurt krāsni.

Tēvs nolēma par spīti draudošai katastrofai necirst nevienu no savām eglēm, jo tās gribējās saudzēt. Viņi pārrāpās pāri Lēnprātes žogam un izvēlējās lielu, skaistu egli, ar kuru viņa pati nekā nevarēja iesākt.

— Tu domā, mums vajadzētu zem tās paslēpties? — Trollītis Mumins vaicāja.

— Nezinu, — tēvs atbildēja un tikai cirta tālāk. — Es itin nekā nesaprotu.

Viņi jau bija nokļuvuši gandrīz līdz upei, kad pretī traucās Lēnprāte, apkrāvusies ar turzām un saiņiem.

Lēnprātes seja bija tumši pietvīkusi, un viņa pati tā satraukta, ka, paldies dievam, savu egli nepazina.

— Spiešanās un drūzmēšanās, — viņa kliedza. — Nevajadzētu pieļaut, ka šie slikti audzinātie ežuki... Kā es nupat teicu Misai, kauna lieta...

— Egle, — izsaucās troļļa Mumina tēvs un izmisis ieķērās Lēnprātes kažoka apkaklē.

— Ko tad ar egli dara?

— Ar egli? — izmisusi sauca Lēnprāte. — Ar egli? Ai, cik šausmīgi! Nē, tas nav paciešams! Tā taču jāuzpoš... kā gan es pagūšu...

Tad viņas sainīši izbira sniegā un cepure noslīdēja pār purniņu, un viņa aiz uztraukuma turpat vai sāka raudāt.

Mumina tēvs pašūpoja galvu un atkal uzvēla plecos egli.

Mājās māmuļa bija iztīrījusi verandu un nolikusi pa rokai glābšanas jostas un aspirīnu, un tēva bisi, un siltos apliekamos. Ko var zināt!

Ierāpies dīvāna stūrītī, sēdēja kāds ķipariņš un dzēra tēju. Viņš bija tupējis sniegā zem verandas un izskatījies tik nožēlojams, ka māmuļa bija ieaicinājusi viņu iekšā.

— Tā, te nu būs egle, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Kaut jel mēs zinātu, kam tā vajadzīga. Lēnprāte apgalvoja, to vajagot uzpost.

— Tik lielu drēbju mums nav, — māmuļa noraizējusies atteica. — Diezin ko viņa ar to gribēja sacīt?

— Ai, cik skaista! — mazais ķipariņš izsaucās un aiz bikluma aizrijās ar tēju un nožēloja, ka vispār runājis.

— Vai tu zini, kā uzpost egli? — Snorkes jaunkundze vaicāja.

Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, apgāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.