Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Tēvs pamirkšķināja trollītim Muminam, briesmīgi savaikstījās un lēnītiņām lavījās aiz māmuļas muguras.

Protams, ka viņš nedomāja māmuļu iegrūst jūrā, kā to bija darījis jaunībā. Varbūt pat sabaidīt ne, tikai uzjautrināt bērnus.

Bet viņš vēl nebija ticis uz priekšu, kad pār steķiem pazibēja sarkans zibens un atskanēja kliedziens, arī tēvs briesmīgi iekliedzās, un viņa cepure iekrita ūdenī. Ninija bija iecirtuši savus neredzamos zobus tēva astē, un viņas zobi bija asi.

— Bravo, bravo! — Mija sauca. — Es pati to nebūtu izdarījusi labāk.

Ninija stāvēja uz steķiem ar uzrautu degunteli un niknu sejiņu zem sarkanu matu ērkuļa. Gluži kā kaķis viņa uzšņāca tēvam:

— Neuzdrošinies viņu iesviest lielajā, baismīgajā jūrā! — viņa kliedza.

— Viņu var redzēt! Viņu var redzēt! — trollītis Mumins sauca. — Viņa taču ir jauka!

— Pietiekami jauka, — Mumina tēvs atcirta un paraudzījās uz asti. — Tik muļķīgu, slikti audzinātu bērnu nekad neesmu redzējis — ar vai bez galvas!

Viņš nometās uz steķiem un ar spieķi mēģināja izzvejot savu cepuri.

Un, nez kā tas gadījās, viņš paslīdēja un uz galvas ievēlās ūdenī.

— Ai! Cik jauki! Nē, tas ir brīnišķīgi, — Ninija brēca.

Un viņa smējās tā, ka visi steķi notrīsēja.

— Agrāk viņa nekad nav smējusies, — ieminējās pārsteigtā Tuutika. — Pēc manām domām, jūs tā esat pārvērtuši mazuli, ka viņa ir izlaidīgāka par Miju. Tomēr galvenais, ka viņa kļuvusi redzama.

— Tas ir vienīgi vecmāmiņas nopelns, — māmuļa bilda.

BALTO ZALKŠU NOSLĒPUMS

Tas notika sensenis, tad, kad troļļa Mumina tēvs, nekā nepaskaidrodams un arī pats nesaprazdams, kādēļ tā dara, aizgāja no mājas.

Vēlāk māmuļa sacīja, ka viņš jau labu laiku bijis tāds dīvains, bet laikam jau nu ne dīvaināks, kā parasts. Tādas domas cilvēkam rodas vēlāk, kad pārsteigts un bēdu sagrauzts tas meklē kādu izskaidrojumu, lai sevi mierinātu.

Neviens pat lāgā nezināja, kad viņš bija aizgājis.

Susuriņš apgalvoja, ka viņš kopā ar murmuli gribējis izvilkt zvejas tīklu, bet murmulis teica, ka tēvs sēdējis uz verandas, kā parasts, un piepeši ieminējies, ka esot ļoti karsts, ka viņš mazliet garlaikojoties un ka esot jāizlabo steķi. Lai nu kā, bet steķus tēvs nebija izlabojis, jo tie bija tikpat greizi, kā bijuši. Arī laiva atradās turpat.

Tātad, lai kāds bijis viņa ceļa mērķis, gājis viņš kājām, nevis burājis. Un iet viņš, protams, varēja, uz kuru pusi vien vēlējās, visi ceļi tāli. Tādēļ nebija nekādas jēgas viņu meklēt.

— Viņš pārnāks tad, kad gribēs, to viņš vienmēr teicis un vienmēr arī izdarījis. Gan atgriezīsies arī šoreiz, — māmuļa prātoja.

Neviens neuztraucās, un tas bija labi. Viņi bija nolēmuši nekad ne par vienu neuztraukties; tādējādi viņi varēja saglabāt mierīgu sirdsapziņu un pēc iespējas brīvākās rokas.

Māmuļa bez kāda uztraukuma uzmeta jaunu adīkli, bet Muminu tēvs, kaut ko galvā ieņēmis, klīda tikai tālāk un tālāk.

Viņa domas saistījās ap zemesragu, kuru viņš bija ievērojis kādā izbraucienā. Zemesrags ietiecās tieši jūrā, debesis bija dzeltenas, un pievakarē sacēlās vējš. Viņš nekad tur nebija bijis un nezināja, kas atrodas viņā pusē. Ģimene gribēja atgriezties mājās un dzert tēju. Viņi allaž sadomāja braukt mājās nelaikā. Bet tēvs dirnēja krastmalā un raudzījās uz jūru. Tieši tad parādījās virkne mazu, baltu laiviņu ar stagburām un burāja uz atklāto jūru. — Tie ir baltie zalkši, — murmulis teica, un tas izskaidroja visu. Viņš to teica mazliet nicinoši, mazliet piesardzīgi, acīm redzami atturīgi. Tātad tas bija ārpus viņa redzes loka, pa daļai kaut kas bīstams un savādāks.

Un tad tēvu bija pārņēmušas nepārvaramas ilgas un grūtsirdība, un vienīgais, ko viņš skaidri zināja, bija tas, ka viņš negrib dzert tēju uz verandas. Ne tajā vakarā, ne vispār kādā vakarā.

Tas bija noticis sensenis, taču aina joprojām mita viņa atmiņā. Un tā kādā jaukā pēcpusdienā viņš devās projām.

Laiks bija karsts, un viņš gāja, kur deguns rādīja.

Viņš neuzdrīkstējās ne prātot, ne apdomāties, tikai soļoja pret saulrietu, cepuri uz acīm uzvilcis un klusi kaut ko svilpodams. Pauguri slīdēja augšup un lejup, koki devās atpakaļ uz pretējo pusi, un, jo tālāk viņš gāja, jo garākas stiepās ēnas.

Tieši tai brīdī, kad saule brida jūrā, tēvs nonāca garajā, oļainajā krastmalā, pie kuras nepieveda neviens ceļš un uz kurieni neviens nerīkoja izpriecas braucienus.

Šo krastmalu viņš nekad nebija redzējis, tā bija skumja un pelēka un īstenībā nozīmēja tikai to, ka te beidzas zeme un sākas jūra. Tēvs tomēr aizklunkuroja līdz ūdens malai un lūkojās jūrā.

Un, protams, — citādi tas jau nemaz nevarēja būt — krastmalā iznira maza, balta laiviņa un rāmi burāja pa vējam.

— Tur viņi ir, — tēvs mierīgi sacīja un sāka māt.

Laiviņā bija tikai trīs baltie zalkši, tie bija tikpat balti kā laiva un buras. Viens sēdēja pie stūres, bet divi ar muguru pret mastiem. Visi trīs raudzījās uz jūras pusi, un izskatījās, ka viņi būtu saķīvējušies. Bet Mumina tēvs bija dzirdējis, ka baltie zalkši nekad nestrīdoties, viņi esot ļoti klusi un tikai gribot nokļūt pēc iespējas tālāk. Vismīļāk līdz apvārsnim vai pasaules malai, kas laikam gan ir viens un tas pats. Vēl stāsta, ka baltie zalkši ne par ko citu neinteresējoties kā tikai par sevi un bez tam negaisa laikā kļūstot elektrizēti. Viņi esot bīstami tādiem, kas pavadot laiku tikai salonos un verandās un vienmēr nododoties tikai vienai un tai pašai nodarbībai.

Tas viss jau sensenis bija interesējis tēvu, bet, tā kā nav visai smalki runāt par baltajiem zalkšiem citādi kā tikai ar mājieniem, tad viņš arī nekad nebija varējis izdibināt, kā tas īsti ir.

Tagad viņš notrīsēja līdz pat astes galiņam un satraukts vēroja, ka laiva aizvien vairāk tuvojās. Viņi nemāja — kā gan baltie zalkši varētu darīt kaut ko tik ikdienišķu, — bet viņi brauca, lai uzņemtu tēvu, tas bija pavisam skaidrs. Klusi knirkšķēdama, laiva ieslīdēja oļos un apstājās.

Baltie zalkši pievērsa savas apaļās, blāvās acis troļļa Mumina tēvam. Viņš noņēma cepuri un sāka izskaidrot. Viņam runājot, zalkši ritmiski māja ar ķepiņām, tas tēvu samulsināja, un viņš sapinās garā skaidrojumā par apvārsni un verandu, un brīvību, un par tējas dzeršanu, ka tēju dzert nav nekādas patikas. Beidzot viņš apjucis apklusa, un balto zalkšu ķepiņas vairs nemāja.

«Kādēļ viņi nekā neteic,» tēvs nervozi domāja. «Vai tad viņi nedzird, ko es saku, jebšu domā, ka esmu jucis.»

Viņš pastiepa ķepu un izdvesa laipnu, jautājošu skaņu, bet baltie zalkši nekustējās. Viņu acis pamazām kļuva tikpat sārtas kā debesis.

Tad tēvs atrāva ķepu atpakaļ un neveikli palocījās.

Baltie zalkši tūliņ piecēlās un palocījās gauži svinīgi un visi trīs reizē.

— Pateicos, — tēvs sacīja.

Viņš vairs nemēģināja izskaidroties, bet iekāpa laivā un iegrūda to ūdenī. Debesis tagad bija svelmaini sārtas — kā toreiz. Laiva lēnītiņām attālinājās no krasta.

Troļļa Mumina tēvs nekad nebija juties tik labi un tā apmierināts ar visu. Patiesībā bija jauki, ka nekā nevajadzēja teikt un nekā paskaidrot ne sev pašam, ne kādam citam.

Varēja tikai sēdēt un lūkoties uz apvārsni un dzirdēt, kā zem laivas guldz viļņi.