Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Un viņi nekad neguļ.

Troļļa Mumina tēvs atmodās rītausmā. Viņa mugura bija pavisam stīva, un viņš briesmīgi sala. Zem cepures malas viņš saskatīja margu gabaliņu un pelēkas jūras trijstūri, jūra cēlās un grima, un atkal cēlās. Viņu bija pārņēmis nelabums, un viņš nemaz nejutās kā tēvs, kas devies dēkās.

Viens baltais zalktis sēdēja uz airsola, sagriezies mazliet šķībi pret tēvu, un tēvs slepus viņu vēroja. Tagad zalkša acis bija pelēkas. Ķepiņas bija veidotas ļoti smalki, un tās kustējās lēnām kā naktstauriņa spārni. Varbūt tās tērzēja ar citiem zalkšiem vai varbūt kaut ko domāja. Viņa galva bija apaļa, bez jebkādas kakla iezīmes. «Gluži kā gara, balta zeķe,» Mumina tēvs domāja. «Mazliet nospūrusi lejā. Jeb varbūt arī kā baltu putu gumija.»

Tagad viņam kļuva pavisam nelabi. Viņš atcerējās savu vakarvakara uzvedību. Un zirnekļus. Pirmo reizi mūžā viņš redzēja, ka zirnekļi izbīstas.

— Ak vai, — tēvs murmināja. Viņš gribēja pacelties sēdus, bet ieraudzīja tāss vīstoklīti un tūdaļ sastinga. Ausis zem cepures sacēlās gaisā. Vīstoklītis atradās smeļamā kausā, kas bija nolikts uz airsola un līdzi laivai lēnām zvalstījās.

Mumintēvam aizmirsās viss nelabums. Viņa ķepiņas piesardzīgi virzījās tuvāk vīstoklim. Viņš aši palūkojās uz baltajiem zalkšiem, to acis, kā parasti, bija pievērstas apvārsnim. Nu viņš bija satvēris tāss vīstoklīti ķepiņā un lēnltiņām vilka sev klāt. Tai pašā mirklī viņš juta elektrisku triecienu, tas nebija spēcīgāks par to, kādu var dabūt no kabatas laternītes baterijas. Tomēr viņš to izjuta līdz pašam pakausim.

Brītiņu viņš gulēja pavisam rāmi, lai nomierinātos, pēc tam sāka lēnām attīt noslēpumaino dokumentu. Tā bija parasta balta bērza tāss. Nekāda dārgumu karte. Itin nekas.

Varbūt tā bija tikai vizītkarte, ko baltais zalktis pasvieda uz katru vientuļu salu, lai to atrastu citi baltie zalkši? Varbūt tas mazais elektriskais trieciens dod tādu pašu parastu pārdzīvojumu, kādu rada patīkama vēstule? Jeb varbūt zalkši prot lasīt neredzamu rakstu, par kādu parastiem troļļiem nav ne jausmas? Trollis Mumins vīlies ļāva tāss vīstoklītim atkal saritināties un pacēla acis.

Baltie zalkši rāmi lūkojās uz viņu. Mumintēvs pietvīka.

— Mēs taču atrodamies vienā laivā, — viņš teica. Un, negaidīdams atbildi, viņš paplēta ķepiņas, kā to bija darījuši baltie zalkši, nevarīgi, kā žēlodamies un nopūzdamies.

Tad ar vieglu šalku uzvilktajos mastos viņam atbildēja vējš. Jūra vēla ap viņiem savus pelēkos viļņus līdz pašai pasaules malai, un trollis Mumins ar zināmu grūtsirdību domāja: «Ja šitā ir palaidnīga dzīve, tad gribu apēst savu cepuri.»

Salas ir visai dažādas, bet, ja tās ir diezgan mazas un atrodas diezgan tālu jūrā, tad tās visas ir gaužām vientuļas un skumjas. Tikai vēja virzieni ap tām mainās, un dzeltenais mēness noriet, un jūra naktīs kļūst melna, bet salas ir nemainīgas, vienīgi dažkārt tās apmeklē baltie zalkši. Starp citu, tās gandrīz nemaz nevar saukt par salām. Tās ir šēras, klints bluķi, aizmirstas zemes strēles, kas varbūt iegrimst jūrā pirms saullēkta un naktīs iznirst, lai pavērtos apkārt. Par tām tik maz kas zināms. Baltie zalkši ikvienu no tām apciemoja. Dažreiz, viņus tur gaidot, gulēja mazs tāss vīstoklītis. Dažreiz neatradās itin nekas, sala izskatījās kā spīdīga roņa mugura, ap kuru skalojās viļņi; vai arī tās bija dažas saskaldītas augstu, sarkanu aļģu ņudzekļu apņemtas klintis. Bet uz katras salas augstu pašā smailē baltie zalkši pameta mazu, baltu tāss vīstokli.

— Tam ir sava nozīme, — troļļu tēvs domāja. — Kaut kas par visu svarīgāks. Un es esmu nolēmis sekot viņiem, kamēr noskaidrošu, kas tas īsti ir.

Viņi vairs nesatika sarkanos zirnekļus, taču trollis Mumins vienmēr palika laivā, kad viņi piestājās krastā. Jo salas viņā modināja atmiņas par citām salām, kas bija palikušas aiz muguras, par salām, uz kurām brauca izpriecās, par lekniem ģimenes līčiem, teltīm un sviesta trauciņiem, kurus nolika ēnā zem laivas, un smiltīs paslēptām sulas pudelēm, un peldbiksītēm, kas žāvējās uz kāda akmens... Protams, ka viņš itin nemaz neilgojās pēc šīs mierīgās verandas dzīves.

Viņā tikai aši iedzirkstījās kāda doma, kas viņu nomāca. Kaut kas pavisam niecīgs, ko vēlāk atkal aizmirsa.

Starp citu, tēva domu gaita bija kļuvusi gluži cita. Aizvien mazāk viņš prātoja par to, ko bija pieredzējis savā labajā un raibajā dzīvē, un tikpat maz domāja par to, ko viņam dos visas nākamās dienas.

Viņa domas slīdēja tāpat kā laiva, bez atmiņām un sapņiem, tās bija kā pelēkie, ritošie viļņi, kuriem nebija pat vēlēšanās nokļūt līdz apvārsnim.

Viņš vairs nemēģināja tērzēt ar baltajiem zalkšiem. Viņš blenza jūrā tāpat kā tie, viņa acis bija kļuvušas tādas pašas blāvas kā tiem un pieņēma debesu mainīgo krāsu. Kad pretī iznira jaunas salas, viņš pat nepakustējās, tikai aste paris reižu atsitās pret airsolu.

«Es baidos,» kādreiz, kad viņi slīdēja uz priekšu pa kādu garu, rāmu bangu, troļļu tevs nodomāja, «es baidos, vai nesāku kļūt līdzīgs baltajam zalktim.»

Todien bija ļoti karsts, un pret novakari virs jūras sacēlās migla. Tā bija smaga, dīvaina sarkandzeltena migla, — pēc tēva domām, tā šķita draudīga un it kā dzīva.

Jūras čūskas nošņācās un dažreiz iznira no ūdens, trollis Mumins lāgiem redzēja tās pazibam. Apaļa, tumša galva un baiļu pilnas acis, kas vērās pret baltajiem zalkšiem, tad strauja kustība ar asti un mežonīga bēgšana miglā.

«Viņas ir tikpat izbijušās kā zirnekļi,» tēvs domāja. «Visi baidās no baltajiem zalkšiem.»

Klusumu pārtrauca attāli pērkona grandi, pēc tam viss atkal bija kluss un nekustīgs.

Troļļu tēvam allaž bija šķitis, ka pērkona negaiss ir ārkārtīgi satraucošs. Tagad viņš nejuta itin nekā. Viņš bija pilnīgi brīvs, bet itin nekas vairs viņu nepriecēja.

Un tieši tajā mirklī no miglas iznira cita laiva, tajā bija liela kompānija. Pēkšņi troļļu tēvs jutās atkal kā īsts trollis, viņš vicināja ar cepuri, māja ar rokām un sauca. Svešā laiva īrās viņiem pretī. Laiva bija balta, un baltas bija buras. Arī tie, kas sēdēja laivā, bija balti...

— Ak šitā gan, — troļļu tēvs teica. Viņš redzēja, ka sēdētāji bija baltie zalkši, un tad viņš apsēdās un vairs nemāja.

Abas laivas slīdēja uz priekšu, nemaz nesasveicinādamās.

Un tad no tumšās miglas iznira laiva pēc laivas, gluži kā ēnas tās slīdēja uz vienu pusi un visās sēdēja baltie zalkši. Dažreiz septiņi, dažreiz pieci — vai vienpadsmit, reizēm pat viens vienīgs zalktis, bet katrā ziņā nepāra skaitlis.

Migla vēlās tālāk, tā aizslīdēja nokrēslā, kas arī bija sārti dzeltena. Visa jūra bija pilna ar laivām. Tās pavērsa ķīļus pret jaunu salu, garu, bez kokiem un bez kalniem.

Atkal nogranda pērkons. Tas atradās kaut kur tajā varenajā melnumā, kas cēlās augstāk un augstāk pie apvāršņa.

Laiva pēc laivas piestāja krastā un nolaida buras. Vientulīgais krasts tagad ņudzēt ņudzēja, pilns balto zalkšu, kas jau bija izvilkuši laivas un stāvēja un klanījās cits citam.

Cik vien acis saredzēja, visapkārt klaiņoja baltas, svinīgas radības un klanījās cita citai. Tās paklusi čukstēja un nepārtraukti māja ar ķepiņām. Ap tām čaukstēja piekrastes zāles.

Tēvs stāvēja mazliet savrup — izmisis viņš pūlējās atrast savus baltos zalkšus. Viņam tas bija ļoti svarīgi. Tie taču bija vienīgie, kurus viņš daudzmaz pazina .. .· Nu jā, pavisam maz. Bet tomēr.