Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Trollītis Mumins izšāvās dārzā un sauca: — Māmiņ! Viņa dabūjusi ķepiņas! Redzamas ķepiņas!

— Tā jau es domāju, — sēdēdama ābelē, māmuļa sacīja. — Vecmāmiņa bija gudra. Es darīju prātīgi, iemaisīdama Ninijas kafijā zāles.

— Lieliski! — tēvs izsaucās. — Un vēl jaukāk būs, kad viņa parādīs purniņu. Mani kaut kas nomāc, ja man jārunā ar neredzamām būtnēm. Un ar tādām, kas neatbild.

— Pst, — māmuļa brīdināja. Ninijas ķepiņas atradās zālē starp nokritušajiem āboliem.

— Dzi, Ninij! — sauca Mija. — Tu esi gulējusi kā murmulis. Kad tu parādīsi purniņu? Laikam tu izskaties briesmīgi neglīta, ja tev jāslēpjas.

— Ciet klusu, — trollītis Mumins brīdināja. — Viņa apvainosies. — Viņš aizklunkuroja pie Ninijas un teica:

— Neliecies par Miju ne zinis. Viņa ir dulbure. Pie mums tu esi drošībā. Tev pat vairs nav jādomā par to baigo krustmāti. Viņa nevar atnākt un tevi paņemt...

Tai mirklī Ninijas ķepiņas sāka bālēt, un zālē tās tik tikko varēja izšķirt.

— Mīlulīt, tu esi ēzelis, — māmuļa pikti teica. — Tik daudz tev taču jāsaprot, ka mazulītei nevar visu to būšanu atgādināt. Uzlasi ābolus un nerunā niekus.

Viņi lasīja ābolus.

Ninijas ķepiņas pamazām atkal kļuva redzamas, un tās kāpa kokā.

Bija jauks rudens rīts, ēnā purniņš mazliet sala, bet saulē bija gluži kā vasarā. Pēc nakts lietus viss bija slapjš un krāsas mirdzošas un spilgtas. Kad visi āboli bija novākti vai nopurināti, tēvs atnesa pašas lielākās ābolu dzirnaviņas un viņi sāka malt biezeni.

Trollītis Mumins grieza dzirnaviņas, māmuļa pildīja burkas, un tēvs tās aiznesa uz verandu. Mazā Mija sēdēja ābelē un dziedāja Lielo ābolu dziesmu.

Pēkšņi noklinkstēja.

Pašā dārza celiņa vidū gulēja liela biezeņa kaudze, kurā kā rasa mirdzēja stikla lauskas. Un tām blakus Ninijas ķepiņas, kas aši izbālēja un nozuda.

— Re nu, — māmuļa teica. — Tieši šo burku mēs mēdzām dot lapsenēm. Tagad mums to vairs nevajadzēs nest lejā uz pļavu. Un vecmāmiņa allaž mēdza sacīt, ja kas izaug no zemes, tam uz rudens pusi jādod dāvana.

No jauna parādījās Ninijas ķepiņas un virs tām tievas kājiņas. Virs kājām neskaidri rēgojās brūna brunču mala.

— Es redzu viņas kājas! — trollītis Mumins kliedza.

— Apsveicu, — mazā Mija atbildēja un lūkojās no koka lejup. — Nudien. Bet kādēļ tu staigā tādos kafijas brūnos lindrakos?

Māmuļa pamāja pati sev un iedomājās savu gudro vecmāmiņu un viņas mājas dziedniecību.

Augu dienu Ninija tipināja viņiem iepakaļ. Viņi gan pagrieza galvu uz zvaniņa skaņas pusi, bet pati Ninija viņiem vairs nelikās kaut kas sevišķs.

Novakarē viņi mazuli gandrīz bija aizmirsuši. Bet, kad visi jau bija apgulušies, māmuļa savā lādē sameklēja sārtu šalli un uzšuva mazu kleitiņu. Kad tā bija pabeigta, viņa to uznesa augšistabā austrumu pusē. Istabā svece jau bija izdzēsta. Māmuļa piesardzīgi uzlika kleitiņu uz krēsla. Pēc tam no atlikušās drēbes vēl apvīlēja platu lenti matiem.

Māmuļa jutās ārkārtīgi līksma. Bija gluži tāpat, it kā viņa atkal šūtu kleitas lellēm. Un jaukākais bija tas, ka nevarēja zināt, vai lellei ir dzelteni vai melni mati.

Nākamajā dienā kleita bija Ninijai mugurā. Mazuli tagad varēja redzēt līdz kaklam, viņa nonāca pie rīta kafijas, palocīja celīšus un pīkstēja: — Lielais paldies.

Ģimene bija briesmīgi pārsteigta un samulsusi, jo nespēja uzreiz atbildēt. Un turklāt nekad lāgā nevarēja zināt, uz kuru pusi lai skatās, runājot ar Niniju. Skatienu, protams, pavērsa virs zvaniņa, pieņemot, ka tur atradās Ninijas acis. Bet tad skatiens uzreiz noslīdēja lejup un apstājās pie kaut kā redzama. Radās jocīga sajūta.

Tēvs nokāsējās: — Tiešām jauki, — viņš uzņēma valodu, — ka Niniju šodien jau redzam vairāk. Jo vairāk mēs redzam, jo vairāk tas mūs iepriecina...

Mija skaļi smējās un dauzīja ar karoti pa galdu.

— Cik labi, ka tu esi sākusi runāt, — viņa teica. — Nez vai tu vari kaut ko pastāstīt. Vai proti kādu jauku rotaļu?

— Nē, — Ninija pīkstēja. — Bet esmu dzirdējusi, ka ir tādi bērni, kas rotaļājas.

Trollītis Mumins priecājās un līksmoja. Viņš nolēma iemācīt Ninijai visas tās rotaļas, kuras zināja pats.

Pēc kafijas visi trīs bērni nogāja lejā pie upes un uzsāka rotaļu. Taču ar Niniju nekas nesanāca. Viņa locīja celīšus un nopietni teica: «Jā, jā, protams, vai cik jauki, un es visu saprotu,» — bet bērni noteikti juta, ka viņa rotaļājās tikai aiz pieklājības un nemaz nav līksma.

— Paklau, skrien taču! Vai tu nemaz nevari palēkāt! — Mija kliedza.

Ninijas tievās kājiņas skraidīja un paklausīgi lēkāja, bet tad viņa atkal palika stāvam ar nolaistām rokām. Tukšais kakla izgriezums virs zvaniņa izskatījās dīvaini nevarīgs.

— Vai tad tu gaidi, lai tevi slavē, ko! —

Mija brēca. — Varbūt esi iedomīga! Vai gribi, lai es tevi iekaustu, ko?

— Labāk gan ne, — Ninija padevīgi pīkstēja.

— Viņa neprot rotaļāties, — trollītis Mumins pārsteigts murmināja.

— Viņa neprot dusmoties, — mazā Mija sacīja. — Un tur slēpjas visa nelaime. Paklau tu, — Mija turpināja un piegāja pie Ninijas un draudīgi viņā noraudzījās. — Tu nekad nedabūsi savu seju, ja neiemācīsies kauties. Tici man.

— Protams, — Ninija piekrita un piesardzīgi atkāpās.

Nekas labs neiznāca.

Beidzot bērni vairs nemācīja Ninijai rotaļas. Jautri stāsti viņai arī nepatika. Viņa nekad nesmējās īstajā vietā. Viņa vispār nesmējās. Un tas nomāca stāstītāju. Tad viņu lika mierā.

Dienas aizritēja, un Ninijai joprojām nebija sejas. Viņi pierada, ka gaiši sārtā kleitiņā viņa allaž tipināja aiz troļļa Mumina māmuļas. Tiklīdz viņa apstājās, arī sudraba zvaniņš vairs neskanēja, bet, ja māmuļa gāja tālāk, zvaniņš atkal skanēja. Gabaliņu virs kleitiņas gaisā šūpojās gaiši sārta lente. Tas izskatījās diezgan jocīgi.

Māmuļa joprojām Ninijai deva vecmāmuļas zāles, bet nekas nenotika. Tad viņa atmeta ar roku un domāja, ka cilvēki arī agrāk iztikuši bez galvas un varbūt Ninija nav visai glīta.

Tādējādi ikviens sevī iztēloja Ninijas izskatu, un dažreiz tas var uzjautrināt.

Kādā dienā visi devās cauri mežam uz krastmalu, lai, tuvojoties ziemai, izvilktu malā laivu. Ninija, kā parasti, tipināja aiz viņiem, bet, kad viņi nonāca pie jūras, viņa pēkšņi apstājās. Tad viņa nometās smiltīs un sāka vaidēt.

— Kas Ninijai noticis? Vai tev bail? — tēvs vaicāja.

— Varbūt viņa nekad agrāk nav redzējusi jūru, — māmuļa atteica un, noliekusies pie Ninijas, ar to sačukstējās. Tad atkal saslējās un sacīja:

— Jā, jūru viņa redzot pirmo reizi. Pēc viņas domām, tā esot pārlieku liela.

— No visiem muļķa bērniem... — mazā Mija izsaucās, bet māmuļa palūkojās uz viņu stingri un teica: — Tu pati esi muļķe. Tagad mēs vilksim laivu.

Viņi aizgāja pa steķiem līdz peldmājai, kur dzīvoja Tuutika, un pieklauvēja.

— Hallo, — Tuutika atsaucās. — Kā iet ar neredzamo bērnu?

— Viņai trūkst tikai purniņa, — tēvs atbildēja. — Patlaban viņa ir mazliet satraukta, bet tas pāries.

— Skaidrs, — Tuutika atbildēja.

Kad laiva bija izvilkta un gulēja ar gaisā paceltu ķīli, Ninija bija aiztipinājusi līdz jūrai un stāvēja slapjajās smiltīs. Viņi mazuli neievēroja.

Māmuļa apsēdās uz steķiem un raudzījās ūdenī. — Pū, cik tas izskatās auksts! — viņa teica. Tad viņa mazliet nožāvājās un piebilda, ka sen neesot noticis nekas tāds satraucošs.