Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Kad aiz viņu muguras izzuda krasts, virs jūras pacēlās apaļš, pilns dzeltens mēness. Tēvs nekad nebija redzējis tik lielu un vientuļu mēnesi. Un nebija arī apjautis, ka jūra var būt tik valdonīga un varena, kādu viņš to tagad ieraudzīja.

Pēkšņi viņam šķita, ka vienīgā pārliecinošā īstenība ir mēness un jūra, un laiva ar trim klusajiem, baltajiem zalkšiem.

Un, protams, apvārsnis — apvārsnis tur tālē ar brīnumainām dēkām un neminamiem noslēpumiem, kas viņu gaidīja tagad, kad viņš beidzot kļuvis brīvs.

Viņš nolēma izturēties tikpat klusi un noslēpumaini kā baltais zalktis. Cilvēki ciena tādu, kas nemēdz pļāpāt. Viņi domā, ka tāds cilvēks aplam daudz zina un viņa dzīve ir briesmīgi trauksmaina.

Tēvs pameta acis uz baltajiem zalkšiem, kas sēdēja laivā un mēnesnīcā airēja. Viņā modās vēlēšanās pateikt kaut ko biedrisku, kaut ko tādu, kas pierādītu, ka viņš visu saprot. Bet tad viņš šo domu atmeta. Starp citu, viņš nevarēja izdomāt nekā tāda, kas skanētu pieņemami — nu tā, diezgan labi.

Jā, ko bumbulīte bija teikusi par baltajiem zalkšiem? Kādreiz uz pavasara pusi pie pusdienas galda. Ka tie dzīvojot palaidnīgu dzīvi. Tad māmuļa izsaucās: — Nerunā blēņas! — Bet Miju tas ārkārtīgi interesēja, un viņa labprāt gribēja zināt, ko nozīmējot palaidnīga dzīve. Cik tēvs atcerējās, tad neviens lāgā neprata paskaidrot, kāda tā palaidnīgā dzīve ir. Laikam gan nevaldāma un visā visumā brīva.

Māmuļa pat bija apgalvojusi, ka, pēc viņas domām, palaidnīga dzīve nemaz neesot līksma, bet tēvs nebija par to īsti pārliecināts. — Tam ir kāds sakars ar elektrību, — bumbulīte droši noteica. — Un tādi radījumi varot lasīt cilvēku domas, bet tas nemaz nav smalki. — Pēc tam viņi bija sākuši runāt par kaut ko citu.

Tēvs uzmeta paviršu skatienu baltajiem zalkšiem. Viņu ķepiņas tagad atkal māja. «Ak vai, cik šausmīgi,» tēvs domāja. «Nevar taču būt, ka viņi tur sēž un ar ķepiņām lasa manas domas. Tagad viņi jūtas aizvainoti...» Izmisīgi viņš centās izdzēst domas, aizmest tās, aizmirst visu, ko kādreiz bija domājis par baltajiem zalkšiem, bet tas nebija tik viegli. Patlaban viņu cits nekas neinteresēja. Kaut jel viņš varētu tērzēt, tad nav jādomā.

Nekļuva arī labāk, ja atmeta dziļās un bīstamās domas un mēģināja paslēpties sīkās un parastās. Tad jau baltie zalkši sāks domāt, ka viņi alojušies un viņš īstenībā ir pavisam parasts verandu tēvs... Trollis Mumins cītīgi blenza jūrā, kur uz mēness celiņa iezīmējās neliela, melna klints.

Viņš pūlējās domāt pēc iespējas vienkāršāk: sala jūrā, virs salas mēness, un mēness peld jūrā — melns kā ogle, dzeltens un tumši zils. Beidzot tēvs nomierinājās, un baltie zalkši vairs nemāja ar ķepiņām.

Sala bija ļoti augsta, kaut arī maza.

Akmeņaina un tumša tā iznira no ūdens un stipri vien atgādināja kādas lielas jūras čūskas galvu.

— Vai mēs piestāsimies krastā? — tēvs vaicāja.

Baltie zalkši neatbildēja. Viņi izkāpa krastā, paņēmuši virvi, un noenkurojās kādā plaisā. Nelikdamies par tēvu ne zinis, viņi sāka kāpt augšup. Tēvs redzēja, ka viņi ošņāja un vēroja gaisu, viņi locījās un māja un, acīm redzot, bija iegrimuši dziļā sazvērestībā, kurā viņš nevarēja piedalīties.

— Dievs ar viņiem, — tēvs aizskarts noteica, izkāpa no laivas un sekoja zalkšiem. — Ja es vaicāju, vai piestāsimies krastā, un redzu, ka mēs to darām, tad taču jūs varējāt atbildēt. Pateikt tikai dažus vārdus, lai es vismaz justu, ka esmu sabiedrībā. — Tomēr viņš to teica gauži klusi, vairāk gan pats sev.

Stāvs un glums kalns, neparasta sala, kas skaidri rādīja, ka vēlas, lai to liek mierā. Tur nebija nevienas puķes, pat ne sūnu, itin nekā — tikai no jūras izniris kalns, dusmīgs.

Pēkšņi tēvs atklāja kaut ko briesmīgi nepatīkamu un dīvainu. Sala bija pārpilna ar sarkaniem zirnekļiem. Ļoti sīciņi, bet neskaitāmi tie mudžēja kā sarkans paklājs pār melno kalnu.

Neviens pats nestāvēja mierā, bet šaudījās apkārt, cik aši vien nesa kājeles, šķita, ka visa sala kustētos un rāptos mēnesnīcā.

Tēvs aiz pretīguma bija galīgi nomākts.

Viņš pacēla kājas, viņš aši glāba savu asti un to pamatīgi nopurināja, meta visapkārt skatienus, vai neieraudzīs kaut vienu vienīgu mazu plankumiņu, kur nebūtu zirnekļu, bet tāda neredzēja.

— Es nemaz negribu jūs mīdīt, — viņš murmināja. — Pasarg dievs, — ak, kāpēc es nepaliku laivā... To ir pārlieku daudz, tas jau vairs nav dabiski, ka to ir tik daudz un visi no vienas pašas sugas... visi pilnīgi līdzīgi...

Nevarīgi viņš palūkojās pēc baltajiem zalkšiem un ieraudzīja to siluetus augstu kalnā pret mēnesi. Viens no tiem bija kaut ko atradis, bet tēvs nevarēja saskatīt, ko īsti.

Starp citu, viņam tas bija vienaldzīgi. Viņš devās atpakaļ pie laivas, purinādams kājas kā kaķis. Zirnekļi sāka rāpties uz viņu, un tas viņu ārkārtīgi un nepatīkami satrauca.

Viņi rāpās arī pa virvi, gara sarkana verze, un sāka klaiņot pa margām.

Mumina tēvs apsēdās pēc iespējas tālāk pūpē.

«Tas jau ir kā murgs,» viņš domāja. «Tad cilvēks uztraucas no miega, pamodina māmuļu un saka: «Mīļā, cik tas baigi, cik tas bija baigi, zirnekļi — tu nevari pat iedomāties...»»

Un viņa atbild: «Ak vai, tu nabadziņš, bet tu taču redzi, te nav neviena paša, tas bijis tikai sapnis...»

Baltie zalkši lēnām atgriezās.

Tajā pašā mirklī ikviens zirneklītis aiz bailēm saslējās uz pakaļkājelēm, apgriezās un pa virvi traucās uz klinti.

Baltie zalkši iekāpa laivā un pagrūda to jūrā. Laiva ieslīdēja melnajā ēnā zem klints uz mēness celiņa.

— Paldies dievam, ka jūs atnācāt! — tēvs patiesi atvieglots izsaucās. — Lai nu tas būtu kā būdams, bet es nekad neesmu varējis ciest zirnekļus; tie ir tik mazi, un ar tiem nevar runāt. Vai jūs atradāt kaut ko jauku?

Baltie zalkši uzmeta viņam ilgu un dzeltenu mēness skatienu un klusēja.

— Es jums vaicāju, vai jūs atradāt kaut ko jauku? — tēvs atkārtoja, un viņa deguns pietvīka. — Ja jau tas ir kāds noslēpums, tad paturiet to pie sevis. Bet vismaz pasakiet, vai kaut ko atradāt.

Baltie zalkši klusēja un raudzījās uz viņu. Tad trollis Mumins pavisam pietvīka un brēca:

— Vai jums patīk zirnekļi? Vai jums tie patīk vai ne? Gribu to uz vietas zināt!

Ilgajā klusumā, kas iestājās, viens baltais zalktis paspēra soli uz priekšu un izpleta ķepas. Varbūt viņš kaut ko teica — jeb varbūt tas bija tikai vējš, kas šalkoja pār ūdeni.

— Atvainojiet, — tēvs nedroši sacīja, — es saprotu. — Pēc viņa domām, baltais zalktis bija paskaidrojis, ka tam pret zirnekļiem nav nekādas īpašas nostājas. Varbūt viņš arī bija žēlojies par kaut ko, kam nevar līdzēt. Par bēdīgo faktu, ka baltais zalktis un Mumina tēvs nevar viens otru saprast un sarunāties. Varbūt viņš jutās vīlies un domāja, ka tēvs izturējies bērnišķīgi. Trollis Mumins klusi nopūtās un nevarīgi vēroja baltos zalkšus. Tad viņš ieraudzīja, ko zalkši bija atraduši. Tas bija neliels bērzu tāss vīstoklītis, viens no tādiem, ko jūra satīņā un izmet krastā. Nekas cits. To attin kā dokumentu, tā iekšpuse ir balta un gluda kā zīds, bet, tiklīdz to palaiž vaļā, tas atkal saritinās. Tieši kā maza dūrīte, kas glabā sevī kādu noslēpumu. Muminu māmuļa tādas tāsis mēdza aplikt ap kafijas kannas rokturi.

Laikam gan šajā vīstoklītī glabājas kāds ļoti svarīgs noslēpums. Bet tēvu vairs nemocīja ziņkāre. Viņš mazliet sala un saritinājās laiva uz gulēšanu. Baltie zalkši aukstumu nejūt, tikai elektrību.