Tuve Jansone: Neredzamais bērns

Kad domas kļuva pārlieku smagas, Snifs izkāpa no gultas un aiztaustījās pie loga. Viņš norāpās lejup pa virvi un traucās cauri dārzam, kur gaiši zaigoja peonijas, bet visas ēnas bija melnas kā ogle. Augstu pie debesīm pacēlās tālais un bezpersoniskais mēness.

Susuriņš sēdēja ārā pie savas telts.

Šonakt viņš nespēlēja dziesmas, bet mazus gabaliņus, kas bija līdzīgi jautājumiem vai aprautām skaņām, kad nezina, ko atbildēt.

Snifs apsēdās Susuriņam blakus un bēdīgi raudzījās upes straumē.

— Sveiks! — Susuriņš izsaucās. — Tas ir labi, ka tu atnāci. Es tieši te sēdēju un domāju par kādu notikumu, kas tevi varētu interesēt.

— Šonakt mani nekas neinteresē, — Snifs izdvesa un saritinājās.

— Tā nav pasaka. Tas ir patiess notikums. Tas noticis ar manas māmiņas mātesmāsu, — Susuriņš sacīja.

Un tad Susuriņš sāka savu stāstu, tai pašā laikā kūpinādams pīpi un laiku pa laikam paplakšķinādams ar ķepiņām melnajā straumē.

Reiz dzīvoja kāda dāma, kas mīlēja savas mantas. Viņai nebija bērnu, kuri viņu varētu uzjautrināt vai sakaitināt, viņai nevajadzēja strādāt vai gatavot ēdienu, viņa neinteresējās, ko par viņu runāja cilvēki, un nebija bailīga. Arī rotaļas viņai nepatika. Vārdu sakot, viņai bija diezgan garlaicīgi.

Bet viņa mīlēja savas skaistās mantas, kas bija krātas visu mūžu, kārtoja tās un spodrināja, un tās kļuva skaistākas un skaistākas, un, ienākot viņas mājā, apžilba acis.

— Viņa nu gan bijusi laimīga, — Snifs piekrizdams pamāja. — Kādas viņai tās mantas bija?

— Ak jā, — Susuriņš murmināja. — Viņa bija tik laimīga, cik vien iespējams. Bet tu ciet klusu un ļauj man izstāstīt līdz galam. Klausies, kādā jaukā naktī manas māmiņas mātesmāsa, ēzdama tumšā pieliekamajā kotletes, norija lielu kaulu. Pēc tam viņa vairākas dienas jutās pavisam nelāgi un, kad nekļuva labāk, aizgāja pie ārsta. Ārsts dauzīja pa viņas muguru, izmeklēja viņu un kratīja, bet beidzot teica, ka kauls iesprūdis šķērsām. Tas bija loti nejauks kauls, un nekādi to nevarēja izņemt. Vārdu sakot, ārsts baidījās visļaunāko.

— Ej nu! — Snifs jau ieinteresēts izsaucās. — Viņš domāja, ka māmuļas mātesmāsa drīz nomirs, lai gan neuzdrīkstējās to sacīt.

— Aptuveni tā, — Susuriņš piekrita. — Bet manas māmiņas mātesmāsa nebija sevišķi bailīga, viņa tikai izprašņāja, cik laika viņai vēl atlicis, un tad devās mājās un sāka prātot. Dažas nedēļas nekā daudz nenozīmēja.

Piepeši viņa atcerējās, ka jaunībā bija iecerējusi izpētīt Amazones upi, iemācīties nirt dziļi jūrā un uzcelt lielu, jauku māju vientuļiem bērniem, aizbraukt pie vulkāna un sarīkot visiem saviem draugiem lieliskas dzīres. Bet tagad tas viss, protams, bija nokavēts. Draugu viņai arī nebija, jo visu mūžu viņa bija krājusi skaistas mantas, un tas prasa daudz laika.

Lai kā viņa prātoja, tomēr kļuva aizvien grūtsirdīgāka. Viņa staigāja pa istabām un meklēja mierinājumu pie savām brīnumainajām mantām, bet tās nespēja vērst viņu priecīgāku. Gluži otrādi, viņa tikai domāja, ka tas viss jāpamet pasaulē, kad viņa dosies uz debesīm.

Un domas sākt visu tur augšā no gala nez kāpēc viņu neielīksmoja.

— Nabaga kundze! — Snifs izsaucās. — Vai tad viņa nevarēja paņemt līdzi kādu mazu mantiņu?

— Nē, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir aizliegts. Bet tagad ciet klusu un klausies. Kādā naktī viņa gulēja, blenza griestos un prātoja, prātoja. Visapkārt daudz skaistu mēbeļu, uz tām brīnišķīgi nieciņi, it visur mantas — uz grīdas, pie sienām, pie griestiem, skapjos un lādēs — un pēkšņi viņai sāka likties, ka visas šīs mantas, kas nedod ne mazākā mierinājuma, viņu smacē. Tad viņai ienāca prātā kāda doma. Šī doma bija tik jauka, ka māmuļas mātesmāsa sāka sevī smieties, viņa tūdaļ jutās tīri mundra un piecēlās, lai apdomātos.

Viņa bija izlēmusi, ka visu, kas viņai atrodas apkārt, atdos prom, lai istabās būtu vairāk gaisa. Tas ir nepieciešams, ja vēderā šķērsām guļ kauls un bez tam pati vienā mierā grib apcerēt Amazones upi.

— Cik muļķīgi, — Snifs vīlies bilda.

— Tas nemaz nebija muļķīgi, — Susuriņš atteica. — Viņa jutās ārkārtīgi jautri, tā sēdēdama un prātodama, ko katram dos.

Viņai bija daudz radu, un viņa pazina daudzus radījumus, saproti, tā jau var būt, lai gan draugu nav. Nu, viņa pēc kārtas domāja par ikvienu un kas kuram vislabāk patiks. Tā bija līksma rotaļa.

Starp citu, muļķe viņa nebija. Man viņa iedāvāja mutes harmonikas. Tev laikam nekad nav ienācis prātā, ka tās ir no zelta un žakarandas? Nu, labi. Viņa domāja tik gudri, ka ikviens saņēma tieši to, kas viņam vislabāk derēja un pec kā viņš visu laiku bija ilgojies.

Māmuļās mātesmāsa turklāt saprata, kā izdarīt pārsteigumu. Visu viņa aizsūtīja saiņos, un tiem, kas tos atraisīja, nebija ne mazākās nojausmas, kas sūta šo dāvanu (tie nekad nebija bijuši dāvinātājas mājā, jo viņa baiļojās, ka tie kādu mantiņu nesaplēš).

Viņu uzjautrināja domas par saņēmēja pārsteigumu, tā prātojumiem un minējumiem, un tad viņa jutās sevišķi apmierināta.

Apmēram kā tā lauma, kas viegli izpilda vēlmes un pēc tam aiztraucas prom.

— Bet es Cedriku neaizsūtīju sainītī, — Snifs izsaucās, izvalbījis acis. — Un es arī nemiršu!

Susuriņš nopūtās. — Tāds nu tu esi, — viņš bilda. — Bet pamēģini noklausīties labu stāstu, kas neskar tevi pašu. Un padomā arī mazliet par mani. Šo stāstu es paglabāju tieši tev, un dažreiz man patīk stāstīt. Nu, labi. Tai pašā laikā notika vēl kaut kas. Māmiņas mātesmāsa pēkšņi naktīs varēja gulēt, un dienās viņa sapņoja par Amazones upi un lasīja grāmatas par dziļjūras nirējiem, un zīmēja māju tiem bērniem, kurus neviens negribēja pieņemt. Viņa jutās līksma, tāpēc arī pati kļuva patīkamāka nekā parasti, un citiem ar viņu bija labi. Man krietni jāapskatās, — viņa domāja. — Pēkšņi man radušies draugi, un es nepagūšu sarīkot viņiem lielās dzīres, par kurām sapņoju jaunībā.

Un viņas istabās aizvien vairāk vēsmoja gaiss. Sainis pēc saiņa aizgāja savu ceļu, un, jo mazāk mantu palika, jo vieglāk bija elpot. Beidzot viņa staigāja pa savām tukšajām istabām un jutās kā balons, kā priecīgs balons, kas grasās pacelties gaisā...

— Uz debesīm, — Snifs drūmi piebilda.

— Paklausies...

— Nepārtrauc mani visu laiku, — Susuriņš viņu apsauca. — Manu, ka tu šim stāstam esi par mazu. Bet es tomēr turpināšu. Labi. Pamazām visas istabas kļuva tukšas, un māmiņas mātesmāsai bija palikusi tikai gulta.

Tā bija plata, tā saucamā «debesu gulta», un, kad ieradās viņas jaunie draugi, viņiem pietika telpas gultā, mazākie uzrāpās uz baldahīna. Viņi visi jutās ārkārtīgi jautri, un mājasmāte raizējās vienīgi, ka nepagūs sarīkot lepnās dzīres.

Viņi mēdza cits citam stāstīt baismīgus un jautrus notikumus, un kādā vakarā...

— Dzi, nu pietiek, — Snifs nikni sauca.

— Tu esi tieši tāds pats kā trollītis Mumins. Es zinu, kā viss notika. Viņa atdeva arī gultu un tad devās uz debesīm un jutās varen apmierināta, un man nevajadzēja atdot tikai Cedriku, bet visu, kas man pieder, un turklāt vēl nomirt!

— Tu esi ēzelis, — Susuriņš atcirta, — vai vēl ļaunāk. Tu sabojā katru stāstu. Es gribu pastāstīt, ka manas māmiņas mātesmāsa par šiem jocīgajiem stāstiem smējās tik skaļi, ka no viņas vēdera izlidoja ārā kauls un viņa atkal bija pilnīgi vesela.