Tūve Jansone - Tetis un jūra

Morra slīdēja arvien augstāk krastmalā.

Viņš atkāpās alkšņos un kliedza:

— Man nav lampas priekš tevis! Es to vairs nedomāju dedzināt. Nenāc šurp, šī ir tēta sala! — Viņš atmuguriski gāja prom no viņas, tad pagriezās un metās skriet. Apses ap viņu trīcēja un čabinājās — kā pirms vētras; tās juta, ka uz salas ir izkāpusi Morra.

Kad trollītis Mumins jau gulēja savā gultā, viņš dzirdēja Morru kaucam; šonakt viņa bija daudz tuvāk. «Kaut tikai viņa nenāktu šurp,» viņš domāja. «Kaut tikai tie viņu neieraudzītu. Morra jau iet uz priekšu kā miglas sirēna… Es zinu kādu, kas sacīs, ka esmu bijis muļķīgs, un tas ir ļaunāk par visu.»

Krūmāja malā, zem kādas pundureglītes, gulēja mazā Mija un klausījās. Viņa savilka sūnas ciešāk sev apkārt un domīgi svilpoja.

«Nu viņš atkal ir sagādājis sev ķibeli,» viņa nodomāja. «Tā tas notiek, kad auklējas ar Morru un domā, ka var būt draugos ar jūras zirgu. Nabadziņš.»

Piepeši viņa atcerējās mīzenes un pie sevis ilgi un sirsnīgi smējās.

Īstenībā māmiņa nemaz nebija pateikusi neko bīstamu, un vismazāk jau viņa gribēja apbēdināt tēti. Bet tomēr. Viņš nespēja atminēties, tieši ko māmiņa bija teikusi. Bet kaut ko tādu, ka ģimenei vairs nevajag zivju.

Vispirms jau viņa pietiekami nebija apbrīnojusi līdaku. Svaru viņiem taču nebija, bet skaidri varēja redzēt, ka līdaka svēra pāri par trim kilogramiem, nu mazākais — divus kilogramus. Ja tu velc vienu asari pēc otra tāpēc, ka pūlies gādāt par savu ģimeni, tad jau arī līdaka kaut ko nozīmē, tās izvilkšana ir notikums. Un tad nāca tās runas par zivīm vispār.

Viņa, kā parasts, bija sēdējusi un zīmējusi uz palodzes, kur bija papilnam puķu; visa palodze bija pilna ar izbārstītām puķēm, un piepeši māmiņa it kā tukšam gaisam teica, ka viņa nezinot, ko lai iesāk ar nomakšķerētām zivīm. Varbūt viņa arī sacīja kaut ko par to, ka viņiem vairs neesot burku, kur sālīt zivis. Vai arī, ka būtu jauki pārmaiņas pēc nogaršot auzu pārslu biezputru. Kaut ko tamlīdzīgu viņa bija teikusi.

Tētis bija pakāris spiningu pie sienas un izgājis pastaigāties. Viņš izmeta līkumu pa salu, iedams gar ūdens malu, bet uz zvejnieka pusi negāja.

Bija gluži rāma, apmākusies diena. Ūdens virsma, izdabājot austrumu vējam, nemanāmi cilājās garos un dziļos viļņos; ūdens bija tikpat pelēks kā debesis un izskatījās kā zīds. Tieši virs paša ūdens garām laidās dažas dūnu pīles: ļoti žiglas un acīm redzot pašas savās darīšanās. Pēc tam atkal viss palika nekustīgs. Tētis gāja ar vienu ķepu pa kalnu, ar otru pa ūdeni; aste arī vilkās pa ūdeni, bākas sarga cepure bija noslīdējusi viņam uz deguna, un viņš domāja par to, kas notiktu, ja uznāktu īsta vētra. Milzīga vētra. Vajadzētu skraidīt apkārt, glābt mantas un raudzīties, lai ģimeni neaizpūš projām. Vajadzētu kāpt augšā tornī un noteikt vēja stiprumu… kāpt lejā un teikt: «Trīspadsmit balles. Tagad būsim mierīgi. Bažām nav nekāda pamata…»

Mazā Mija sālsūdens lāmā ķēra stagarus.

— Kāpēc tu nemakšķerē? — viņa jautāja.

— Esmu beidzis makšķerēt, — tētis atbildēja.

— Jābūt jaukai sajūtai, — Mija piezīmēja. — Tev laikam likās, ka pārāk ilgi makšķerēt ir ņaukstīgi.

— Nu tu pateici kaut ko būtisku, — tētis izbrīnīts izsaucās. — Man patiešām kļuva neparasti ņaukstīgi. Padomā, kā es pats to nepamanīju!

Viņš aizgāja un apsēdās uz bākas sarga vientulības plaukta, un nodomāja: «Es darīšu kaut ko citu, kaut ko jaunu. Kaut ko neparastu.»

Bet tētis nezināja, ko viņš gribēja. Viņš bija apstulbis un izsists no sliedēm. Kā toreiz, kad stipri sen Lēnprātes meita viņam no ķepu apakšas bija izrāvusi paklāju. Vai arī, kad nosēdās zemē blakus krēslam. Ek, nē. Arī tāda sajūta tā nebija. Bet bija tāda sajūta, ka tu esi apmānīts.

Kamēr tētis tā sēdēja un lūkojās uz pelēko, zīda mīkstumā, jūru, kas negribēja sacelt vētru, arvien spēcīgāka kļuva sajūta, ka esi apmānīts. «Pagaidi tik,» viņš pie sevis nomurmināja. «Gan es pamazām tevi izpratīšu…»

Vai ar to viņš domāja jūru vai salu, vai līcīti, viņš nezināja. Varbūt viņš domāja bāku vai bākas sargu? Jebkurā gadījumā tētis bija ļoti naidīgs. Viņš skurināja savu apjukušo galvu un aizgāja, un apsēdās pie melnā līcīša. Tur viņš, purniņu ķepās iespiedis, prātoja. Brīžam kāds vilnis pārskalojās pāri jūras slieksnim un atkal iegrima spožajā ūdens spogulī.

«Nu jau daudzus simtus gadu vētras būs vēlušas savus viļņus ap salu,» tētis domāja. «Korķa pludiņi un mizas laiviņas, un sīkie sprunguļi būs vēlušies iekšā līcītī pāri zemes mēlei, un viļņi atkal tos no jauna būs vilkuši atpakaļ, aizvien tieši tāpat… Līdz kādā jaukā dienā…» Tētis pacēla purniņu, un viņam galvā iešāvās liela, ievērojama doma.

Padomā, ja nu kādu dienu no jūras dzīlēm izveļas kaut kas smags un tiek iesviests tur iekšā, kaut kas tāds, kas nogrimst un apstājas tur uz mūžīgiem laikiem?

Tētis piecēlās. Dārgumu lāde? Kaste ar kontrabandas viskiju? Jūras laupītāja skelets? Vienalga kas! Bet viss līcītis taču varēja būt pilns ar visneticamākām lietām!

Tētis kļuva mežonīgi priecīgs. Viņā itin viss sāka kustēties, viņš pamodās kā no snauda un beidzot jutās savā ādā; bija tā, it kā vēderā būtu izaugušas tērauda spalvas un viņu iekustinājušas. Viņš aizdrāzās mājās un, vienā paņēmienā uzskrējis pa kāpnēm, iesaucās:

— Paklau! Man radās ideja!

— Ko tu saki! — Mumina māmiņa izsaucās, stāvēdama pie plīts. — Vai tā ir liela!

— Tā ir liela, — tētis atbildēja. — Ļoti liela. Apsēdies nu šeit, es tev pastāstīšu.

Māmiņa apsēdās uz vienas no tukšajām kastēm, un tētis sāka stāstīt, ko ir izprātojis. Kad viņš bija beidzis, māmiņa sacīja:

— Tas ir neticami. Tas ir kaut kas tāds, ko tikai tu spēj izfunktierēt. Tur taču var būt sazin kas!

— Tā tas ir, — tētis atteica. — Absolūti viss. — Viņi paskatījās viens otrā un iesmējās. Tad māmiņa ievaicājās:

— Kad tu sāksi meklēt?

— Saprotams, ka tūlīt, — tētis atbildēja. — Es uztaisīšu kārtīgu ķeksi. Bet vispirms es ar loti izmērīšu dziļumu. Mums jāpamēģina iestumt līcītī laivu. Saproti, ja es vilkšu visu augšā gar kalna sienu, tad tas var nokrist un atkal novelties lejā. Un ir svarīgi meklēt vidū, skaidrs, ka tur atrodas visjaukākās mantas.

— Vai tev drīkst palīdzēt? — māmiņa ievaicājās.

— Nē, nē, — tētis atteica. — Šis ir mans darbs. Tagad es sadabūšu loti… — Tētis uzšāvās pa dzelzs kāpnēm un izgāja cauri bākas mājai, i domiņas neveltot lampai, un kāpa augstāk uz zemajiem, tumšajiem bēniņiem. Pēc brītiņa viņš nonāca lejā ar auklu un jautāja:

— Vai tev ir kāds svērtenis?

Māmiņa pietraucās pie plīts un iedeva viņam pletīzeri.

— Paldies, — noteica tētis un izdrāzās pa durvīm. Māmiņa dzirdēja viņu klaudzinām lejup pa trepēm pa diviem pakāpieniem uzreiz, tad viss atkal palika klusu.