Tūve Jansone - Tetis un jūra

Māmiņa apsēdās pie galda un iesmējās.

— Cik jauki! — viņa noteica. — Cik morriski jauki!

Viņa žigli paskatījās apkārt, bet šeit, protams, nebija neviena, kas varētu dzirdēt, ka māmiņa ir pateikusi patiešām neglītu vārdu.

Trollītis Mumins gulēja savā laucītē un vēroja, kā virs viņa vējojas bērza lapas. Tās taisījās dzeltēt, tās būs vēl skaistākas.

Tagad viņa mājā bija trīs slepeni tuneļi: lielā ieeja, virtuves durvis un trauksmes tunelis bēgšanai. Viņš bija aizklājis mājas zaļās sienas ar pacietīgi pītu zaru pinumu un padarījis laucīti par savu, uzceļot to pats.

Trollītis Mumins vairs nedomāja par iedzeltenajām mīzenēm, kas kaut kur zem viņa apaļā ķermeņa pamazām pārvērtās par zemi; petrolejas smaku bija aiznesis vējš, un jaunas puķes uzdīgs to vietā, kuras tika noslīcinātas petrolejā. Viņš iedomājās, ka visapkārt krūmājā dzīvoja un par cukuru priecājās tūkstošiem iedzeltenu mīzeņu. Viss bija tā, kā tam vajadzēja būt.

Patiesībā trollītis Mumins domāja par jūras zirgiem. Ar viņu kaut kas bija noticis, viņš bija kļuvis gluži cits trollītis ar jauniem prātojumiem, un viņam patika būt vienam. Patlaban rotaļāšanās notika viņa galvā, un tā bija daudz saistošāka. Viņš rotaļājās ar prātojumiem, kas skāra viņu pašu un jūras zirgus, ar domām par mēnesnīcu, kas kļuva vienīgi jaukākas, jo aiz tām bija Morras tumšums. Tā ir tiesa, ka viņa tur sēdēja, kaut kur visu laiku sēdēja. Pa naktīm viņa kauca. Bet tas nekas. Tā viņš domāja.

Trollītis Mumins bija savācis dāvanas jūras zirgiem: skaistus akmeņus un stikla lauskas, ko jūra bija noslīpējusi par dārgakmeņiem, un dažus spīdīgus vara svērtenīšus no bākas sarga sekretāra. Viņš iztēlojās, ko zirdziņš teiks, kad saņems dāvanas; viņš sacerēja gudras un poētiskas sarunas.

Viņš gaidīja atgriežamies mēnesi.

Trollīša Mumina māmiņa jau sen bija novietojusi savās vietās visu no mājām līdzpaņemto. Ar uzkopšanu viņa diez ko nenodarbojās, jo te, tik tālu no mājām, nebija nekādu putekļu, par ko uztraukties, un, ja uzkopšanu uzlūko kā ideju, tad to nevajag pārspīlēt. Kas attiecas uz ēdiena gatavošanu, tad tā iet krietni vien ātri, ja to dara bezrūpīgi. Dienas aplamā veidā kļuva garas.

Ar saliekamo spēli māmiņa negribēja nodarboties, jo tā lika viņai apzināties, ka viņa ir viena.

Bet kādu dienu māmiņa sāka vākt malku. Viņa uzlasīja ikvienu sprunguli, ko atrada; viņa notīrīja vientulīgo krastmalu no visa, ko jūra bija izskalojusi, un pamazām savāca lielu kaudzi stutmalkas un nomaļu. Jaukākais bija tas, ka viņa vienlaikus uzkopa salu un padarīja to tīkamu; tas viesa viņā sajūtu, ka sala ir viens nevainīgs dārzs, kas jāuzpoš un jāizrotā.

Māmiņa visu sanesa kādā vietā, ko bija izvēlējusies aizvējā zem bākas kalna, tur viņa sanagloja steķi. Tas iznāca maķenīt greizs, bet, ja turēja ķepu uz labā balsta, uz tā varēja zāģēt.

Māmiņa zāģēja un zāģēja liegajā, pelēkajā laikā; viņa mērīja gabaliņus, lai tie būtu vienāda garuma, un kārtoja tos pusaplī ap sevi. Malkas mūris kļuva aizvien augstāks un augstāks, līdz beidzot māmiņa stāvēja un zāģēja mazā laukumiņā, kas sniedza viņai reti izjustu drošības sajūtu. Sausās pagales viņa sakrāva zem plīts, bet labo malku viņa neuzdrošinājās sacirst. Starp citu, viņa nekad nebija mācējusi īpaši labi rīkoties ar cirvi.

Pie malkas laukumiņa auga neliels pīlādzis, kas māmiņai ļoti patika. Tam tagad bija sarkanas ogas, bezgalīgs daudzums ogu tik mazam kokam. Smalkākos koka gabaliņus viņa sakrāva zem pīlādža. Viņa zināja šo to par kokiem, viņa zināja, kas bija ozols un kas jakaranda, viņa pazina baisas koku, oregano pagali un mahagoniju. Visi smaržoja atšķirīgi; paņemot ķepā, radās dažādas izjūtas; visas koka šķirnes bija nokļuvušas pie viņas pēc ļoti gara ceļojuma.

— Jakaranda un palisandrs, — māmiņa ar dziļu apmierinājumu murmināja un zāģēja tālāk.

Pārējie bija pieraduši pie zāģējošās māmiņas, kuru aizvien mazāk un mazāk varēja saskatīt aiz malkas grēdas. Sākumā tētis bija uztraukts un gribēja ņemt malkas pleķīti savā ziņā. Bet tad māmiņa sadusmojās un sacīja:

— Tas ir mans. Es arī gribu rotaļāties.

Beidzot grēda bija tik augsta, ka no māmiņas tikai ausis rēgojās laukā. Bet viņa turpināja zāģēt un zāģēt un katru rītu viņa staigāja apkārt pa salu, vākdama dēļu galus.

Šai pelēkajā, pilnīgi rāmajā rītā māmiņa smilšainajā krastmalā atrada gliemežvāku. Tas bija liels vītņu gliemežvāks — iekšpusē sārts un no ārpuses gaiši brūns ar tumšākiem plankumiem.

Māmiņa kļuva ļoti priecīga un izbrīnījusies. Tur tas gulēja smiltīs, lai gan nu jau nedēļu nebija bijis paisums. Un mazlietiņ tālāk viņa atrada baltu gliemežvāku, kādus parasti liek apkārt dārza pleķīšiem. Bija, lūk, tā, ka piepeši pa visu smilšaino krastmalu gulēja gliemežvāki: lieli un mazi, un pats savādākais bija tas, ka uz kāda no tiem ar maziem sarkaniem burtiem bija rakstīts: «Piemiņa no Rietumu krasta.»

Māmiņa kļuva vēl vairāk izbrīnījusies un savāca visu savā priekšautā. Pēc tam viņa aizgāja atradumu parādīt tētim, kurš ķeksējās pa melno līcīti.

Viņš gulēja, degunu pāri laivas malai, un izskatījās ļoti maziņš laivā, kas peldēja ūdenī, vilkdama sev līdzi airus.

— Nāc paskaties! — Mumina māmiņa sauca.

Tētis pagrieza laivu pret zemes mēli.

— Skaties, īsti gliemežvāki! — māmiņa sacīja. — Tie gulēja augšā krastmalā, bet vakar tur nebija it nekā!

— Tas ir ļoti dīvaini, — tētis sacīja un izdauzīja pīpi pret kalnu. — Šī ir viena no jūras mistērijām. Dažkārt es kļūstu gluži aizkustināts par jūras noslēpumainajiem ceļiem. Tu saki, ka tie gulēja augšā krastmalā un ka vakar to tur nebija? Nu, tas nozīmē, ka jūra dažās stundās var pacelties par veselu metru un pēc tam atkal nogrimt. Lai gan mums nav paisuma un bēguma, kā ļaudīm tur tais dienvidu vietās, par kurām dzirdēts runājam. Tas ir ļoti interesanti. Un, kas attiecas uz to uzrakstu, tad tas paver gluži vienkārši neapjaustas iespējas, — viņš nopietni pavērās māmiņā. Pēc tam sacīja:

— Saproti, es gribu prātot par šādām lietām un varbūt uzrakstīt lielāku zinātnisku darbu. Par visu, kam sakars ar jūru, —īsto, lielo jūru. Man jātiek skaidrībā ar jūru. Laipas, ceļi, zveja un tamlīdzīgas lietas ir tikai priekš sīkiem ļautiņiem, kam nerūp lielās sakarības. — Viņš svinīgi atkārtoja: — Lielās sakarības, tas izklausās labi. Un tas ir līcītis, kas man deva ideju par visu šo.

— Vai tur ir dziļš? — māmiņa, acis ieplētusi, vaicāja.

— Ļoti dziļš, — tētis atbildēja. — Svērteņa aukla knapi aizsniedzās līdz apakšai. Šodien es izvilku skārda tvertni, kas pierāda, ka manas teorijas ir pareizas.

Māmiņa pamāja. Pēc brīža viņa sacīja:

— Es varbūt iešu salikt gliemežvākus ap dārza pleķīti.

Tētis neatbildēja, viņš jau bija tālu savās pārdomās.

Apmēram tajā pašā laikā trollītis Mumins sadedzināja gliemežvāku lādīti. To vairs nebija ko taupīt, ja jau viņš bija noskrubinājis visus gliemežvākus. Trollītis bija atradis lādīti sekretāra pašā apakšējā atvilktnē, tajā, kuru māmiņa negribēja aiztikt, jo tā, acīmredzams, bija viena no bākas sarga vispersonīgākām mantām.