Tūve Jansone - Tetis un jūra

— Ir skaisti, ja uz pieres ir mati, — trollītis lēnām teica. — Man ir kāda draudzene, kurai uz pieres apcirpti mati. Varbūt viņa kādreiz atbrauks ciemos… Man ir daudz draugu, kas tev patiktu.

Mazā zirdziņa klusēšanā jautās intereses trūkums.

Trollītis Mumins mēģināja no jauna.

— Salas naktī ir tik skaistas. Šī ir tēta sala, bet es nezinu, vai mēs te dzīvosim visu mūžu. Dažreiz man liekas, ka mēs salai nepatīkam, bet varbūt tas pāries. Svarīgākais ir, lai tai iepatiktos tētis…

Zirgs neklausījās. To neinteresēja trollīša ģimene.

Tad trollītis Mumins nobēra visas dāvanas smiltīs. Jūras zirdziņš pienāca tuvāk un tās apostīja, bet joprojām nekā neteica.

Beidzot trollītis atrada īsto sakāmo:

— Tu brīnišķīgi dejo.

— Tev patīk? — jūras zirdziņš jautāja. — Vai tu mani gaidīji? Vai tu gaidīji?

— Un kā vēl gaidīju! — iesaucās trollītis Mumins. — Es gaidīju un gaidīju, un raizējos par tevi, kad pūta vējš… Es gribēju glābt tevi no šausmīgām briesmām! Man ir mājoklis, tas pieder man, un tur es esmu piekarinājis tavu attēlu. Tur nav nekā cita, tikai tas…

Jūras zirdziņš klausījās uzmanīgi.

— Tu esi pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējis, — trollītis Mumins turpināja, bet tieši tobrīd iekaucās Morra.

Viņa sēdēja tur miglā un kauca pēc savas lampas.

Mazais zirdziņš metās sānis un prom bija. Palika vienīgi gara smieklu pērļu virtene. Kamēr zirdziņš atgriezās jūrā, tā smiekli bira kā pērles.

Morra apņēmīgi izšļūca no miglas un nāca trollītim virsū. Viņš pagriezās un skrēja. Bet šonakt Morra nepalika krastmalā, viņa sekoja trollītim augšā salā, iekšā virsājā — līdz pat bākas kalnam. Viņš redzēja to rikšojam kā lielu, pelēku traipu, viņš redzēja Morru saritināmies zem kalna un gaidām.

Trollītis Mumins aizcirta durvis, viņš skrēja augšup pa vītņu kāpnēm ar dedzinošu tukšuma sajūtu vēderā — tagad tas bija noticis, tagad Morra bija izkāpusi uz salas!

Tētis un māmiņa nebija pamodušies, istabā bija mierīgi. Bet pa atvērto logu iekšā plūda spēcīgs nemiers, sala pa miegam grozījās un kaut ko murmināja. Trollītis dzirdēja apšu lapotni šalcam no bailēm, tad sāka kliegt kaijas.

— Vai tu nevari aizmigt? — māmiņa jautāja.

Trollītis Mumins aizvēra logu.

— Es pamodos, — viņš sacīja un ielīda savā gultā, purniņš bija gluži stīvs.

— Kļūst aukstāks, — māmiņa sacīja. — Cik labi, ka es sazāģēju to baļķi… Vai tev salst?

— Nē, — trollītis atteica.

Tur viņa sēdēja zem bākas un sala. Viņai sala tik šausmīgi, ka zeme pārvērtās par ledu… Nu sākās no jauna. Nemiers līda viņam virsū un nebija nokratāms. Pārāk viegli varēja iztēloties kādu, kas nekad nespēj kļūt silts un nevienam nepatīk; tāds, kas visu sabojā, lai kur viņš ietu. Tā bija netaisnība, kāpēc tieši viņam jāstaigā apkārt un jānēsā sevī doma par Morru, kad neviens cits to nedara? Morru taču nevarēja sasildīt!

— Vai tu par kaut ko esi noskumis? — māmiņa vaicāja.

— Nē, — trollītis atteica.

— Rīt būs jauna, gara diena, — māmiņa sacīja. — Kas no rīta līdz vakaram piederēs tikai tev pašam. Tā ir viena patīkama doma.

Pēc brīža trollītis Mumins saprata, ka māmiņa ir aizmigusi. Viņš žigli aizslaucīja prom visas domas un nolēma nodoties savai vakara rotaļai. Acumirkli viņš svārstījās, vai domāt par piedzīvojuma rotaļu vai glābšanas rotaļu; tad viņš izvēlējās glābšanu: tā likās īstāka. Viņš aizvēra acis, un galva uzreiz kļuva tukša. Tad trollītis iztēlojās vētru.

Ai, cik šausmīgi tā pūta neapdzīvotā, klinšainā krastmalā, kas stipri atgādināja salu. Viņš skraidīja apkārt pa salu, lauzīdams ķepas, — kāds tur — jūrā — bija nokļuvis Nelaimē… neviens neuzdrošinājās doties glābt; tas bija gluži neiespējami, kuģus vienā acumirklī varēja sašķaidīt Druskās.

Tagad trollītis Mumins vairs neglāba māmiņu, viņš glāba jūras zirdziņu.

Tur jūrā cīnījās mazais Sudrabpakavu Zirdziņš, varbūt ar jūras čūsku? Nē, nē. Tikai ar vētru, ar to pietika.

Debesis, Vētras debesis, bija dzeltenas. Un nu, nu gar krastu nāca viņš pats, viņš Apņēmīgi pieskrēja pie vienas no laivām… visi sauca, nē, aizkavējiet viņu, viņš nekad ar to netiks galā, jūra viņu Aprīs! Trollītis aizgrūda tos prom, viņš paņēma laivu, viņš airēja, airēja. Klinšu smailes ap viņu slējās no jūras kā Melni Zobi… bet viņam it nemaz nebija Bail. Viņam aiz muguras sauca mazā Mija: «Tikai tagad es saprotu, cik viņš ir Drošsirdīgs! Ai, kā es nožēloju, bet nu ir par vēlu…» Susuriņš kodīja savu pīpi un murmināja: «Veco draudziņ… Ardievu.» Bet trollītis cīnījās tālāk, lai ātrāk nokļūtu pie mazā jūras zirdziņa, kas teju, teju taisījās nogrimt — viņš iecēla to laivā, kur tas gulēja kā Blāķis ar savām slapjajām Dzeltenajām Krēpēm. Viņš to droši veda uz krastu, uz attālu vientuļu krastu un izcēla to malā. Zirdziņš čukstēja: «Cik tu esi Drošsirdīgs! Manis dēļ tu Uzdrošinājies riskēt ar savu Dzīvību…» Un, izklaidīgi pasmaidījis, trollītis atbildēja: «Es atstāšu tevi šeit. Mans ceļš ir Vientuļš. Ardievu!» Jūras zirdziņš izbrīnīts un Ar cieņu noskatījās viņam pakaļ. «Kurp tu dosies?» tas vaicāja. Un viņš, trollītis Mumins, mazliet pamājis tam, gāja; Vientuļš gāja prom pāri klintīm, iekšā Vētrā, viņš kļuva arvien mazāks un mazāks… Visi krastmalā brīnījās un cits citam sacīja…

Bet te trollītis Mumins aizmiga. Viņš laimīgs nopūtās un, saritinājies zem siltās, sarkanās segas, iegrima miegā.

— Bet kur ir sienas kalendārs? — tētis vaicāja. — Man jāievelk svītra, tas ir svarīgi.

— Kāpēc tā? — ievaicājās mazā Mija, iekāpusi pa logu.

— Mums taču jāzina, kas šodien ir par dienu, — tētis skaidroja. — Sienas pulksteni nevarēja paņemt līdzi, jau tā ir pietiekami slikti. Bet nezināt, vai tu dzīvo svētdienā vai trešdienā, nav iespējams; neviens taču šitā nevar dzīvot.

Mazā Mija ievilka gaisu caur degunu un izpūta caur zobiem ļoti ellišķīgā veidā, kas nozīmēja visā-savā-mūžā neesmu-dzirdējusi-kaut-ko-tik plānprātīgu.

Tētis saprata viņas domu un beidza dusmoties, kad trollītis Mumins sacīja:

— Es to mazdrusciņ aizņēmos.

— Ir dažas lietas, kas uz vientuļas salas ir ļoti svarīgas, — sacīja viņa tētis. — It sevišķi svarīgi ir novērojumi; par visu ir jāraksta tāda kā kuģa dienasgrāmata, ievēro — par visu, neko nedrīkst atstāt nejaušībai. Par laiku, vēja virzienu, ūdens stāvokli, visu. Labāk tūlīt karini to atpakaļ.

— Labi, labi, labi, — trollītis sabozies norūca. Viņš izstrēba kafiju un smagiem soļiem kāpa lejup pa vītņu kāpnēm ārā dzestrajā rudens rītā. Migla vēl turējās. Bāka izkāpa no pelēkuma kā milzīgs pīlārs, nebija redzams, kur tas beidzās. Augšā bija tikai viļņaina migla, kas vēlās blāķiem vien, tajā sēdēja trollīša Mumina ģimene un bija nesapratnē. Viņš bija dusmīgs un samiegojies, un trollīti pilnīgi neinteresēja ne Morras, ne jūras zirgi, ne vecāki. Tieši pašlaik ne.

Zem bākas kalna viņš uz brīdi pamodās. Kā tad, tā jau varēja domāt! Tieši tā. Morra bija izvēlējusies apsēsties tieši māmiņas dārziņā. Diez vai viņa būs tur sēdējusi ilgāk par stundu? Cerams, ka ne. Bet roze bija pilnīgi brūna. Vienu acumirkli trollīša Mumina sirdsapziņa pavēcināja ar asti, pēc tam viņš atkal kļuva dusmīgs un miegains. Sitie tēti! Sienas kalendāri! Svītriņas uz to malām! Kā gan veci troļļi spētu apjēgt, ka jūras zirdziņa bilde ir Skaistuma bilde, ko tikai viņš drīkst skatīt!