Tūve Jansone - Tetis un jūra

Skārda tvertne bija sarūsējusi un ieplīsusi, tajā droši vien kādreiz glabāja terpentīnu vai eļļu. Bet tas bija pierādījums. Melnais līcītis bija jūras paslēptuve, slepena atvilktne. Tētis ar izmisīgu pārliecību zināja, ka tur apakšā viss guļ un gaida viņu. Viss — tas varēja būt sazin kas. Viņš domāja: ja vien viņš uzvilks to augšā, viņš sapratīs jūru, un viss nostāsies savās vietās. Arī viņš pats. Gluži vienkārši — bija tāda sajūta.

Tāpēc tētis ietiepīgi ķeksēja un mērīja dziļumu līcīša vidū, ko viņš sauca par bezdibenīgu. «Bezdibenīgais,» viņš pie sevis čukstēja un juta, ka šī vārda maģija kņudina mugurkaulu.

Svērtenis pa lielākai daļai apstājās dažādos dziļumos. Bet varēja taču gadīties, ka aukla slīd lejā līdz bezgalībai un ir par īsu, lai kā viņš to pagarinātu. Laiva bija pilna ar saplīsušām virvēm, veļas auklām, tauvām, enkura virvēm un ar ikvienu virves gabaliņu, ko viņš bija sadabūjis (un kas, protams, bija domāti gluži kam citam. Bet tā jau tas allaž ir ar virvēm).

Tētis izgudroja teorijas par dziļu bedri, kas ved uz zemes viduspunktu; viņš fantazēja par kādu izdzisušu krāteri.

Beidzot viņš sāka savas pārdomas pierakstīt vecā burtnīcā ar vaskadrānas vākiem, ko atrada bēniņos. Dažas burtnīcas lapas bija pierakstītas ar bākas sarga piezīmēm: sīkiem vārdiem ar lielām atstarpēm, tie izskatījās tā, it kā pa papīru būtu rāpojis zirneklis.

«Svari ir vieni paši, mēness stāv septītajā mājā,» tētis lasīja. «Saturns sastop Marsu.» Varbūt bākas sargam uz salas tomēr ir bijuši ciemiņi? Tie noteikti būtu viņu uzpurinājuši. Bet pārējais bija pa lielākai daļai cipari. Tētis tos nesaprata. Viņš pagrieza vaskadrānas burtnīcu un sāka rakstīt no otra gala.

Lielākoties viņš zīmēja melnā līcīša karti — no augšas un šķērsgriezumā, un pazaudēja sevi sarežģītos perspektīvos paskaidrojumos un aprēķinos.

Tētis vairs tik daudz nerunāja par saviem pētījumiem. Mazpamazām viņš meta mieru ķeksēšanai; toties sēdēja bākas sarga vientuļajā vietā un prātoja. Dažreiz viņš ierakstīja burtnīcā kaut ko par līcīti vai jūru.

Tētis varēja ierakstīt: «Jūras straumes ir dīvaina un brīnišķīga lieta, kurām nav veltīta pienācīga uzmanība,» vai arī: «Viļņu kustība ir tā, kas vienmēr modinās mūsu apbrīnu…», tad viņš ļāva burtnīcai noslīdēt un iegrima savās apjausmās.

Uz salu bija atlavījusies migla. Tā bija atlīdusi no jūras tik nemanāmi, ka neviens nebija pamanījis tās atnākšanu. Piepeši viss bija tīts visbālākajā pelēkumā, un bākas sarga plaukts vientuļš un pamests kuģoja mīkstas vilnas tukšumā.

Tētim patika slēpties miglā. Viņš nedaudz piemiga, un tad iekliedzās kāda kaija, un tētis ar rāvienu bija augšā, pietrūkās kājās un turpināja klīst pa salu, bezpalīdzīgi gudrodams par straumēm un vējiem, vēju un lietu izcelsmi un par dziļajām bedrēm jūrā, kuras neviens nevarēja aizsniegt.

Māmiņa redzēja tēti iznirstam no miglas un atkal ienirstam tajā, degunu domīgi noliekušu uz

vēdera. Viņa nodomāja: «Viņš vāc materiālus. Tā viņš teica. Varbūt visa burtnīca ir pilna ar materiāliem. Cik tas būs jauki, kad viņš būs beidzis tos vākt!»

Uz tējas tasītes viņa noskaitīja piecas svītrainās karameles. Pēc tam viņa nolika tās uz tēta plauktiņa kalnā kā uzmundrinājumu darbā.

Trollītis Mumins gulēja briksnājā, degunu iebāzis māmiņas dzeramā ūdens traukā. Viņš mērcēja pakavu brūni dzidrajā ūdenī un redzēja, kā sudrabs pārvēršas par zeltu. Ūdenī atspoguļojās briksnājs un zāles skaras: ļoti mazītiņa, ačgārna ainava. Pret miglu skaidri un smalki iezīmējās zari, varēja redzēt ikvienu sīku mūdzi, kas pastaigājās pa savu stiebru.

Vajadzība runāt par jūras zirgu bija kļuvusi aizvien spēcīgāka. Kaut vai tikai aprakstīt, kāds tas izskatījās. Vai arī parunāt par jūras zirgiem vispār.

Tagad uz zāles stiebra bija divi mūdži. Trollītis apmaisīja trauku, miniatūrainava nozuda. Viņš piecēlās un vilkās prom uz krūmāju. Pie pašas malas sūnās bija iemīta šaura taka, šeit, iespējams, dzīvoja mazā Mija. Iekšā čabinājās, viņa bija mājās.

Trollītis paspēra soli, bīstamā tīksme uzticēties kā korķis sēdēja viņam kaklā. Viņš pietupās un palīda zem eglēm. Tur viņa sēdēja, — maza un saritinājusies kamolā.

— Es redzu, ka tu esi mājās, — trollītis vientiesīgi sacīja. Viņš apsēdās sūnās un blenza uz Miju.

— Kas tev ķepā? — Mija jautāja.

— Nekas, — trollītis atbildēja un sabojāja savu ievada atbildi. — Man gadījās iet garām.

— Hā! — Mija novilka.

Lai izvairītos no viņas dzidrā, kritiskā acu skata, viņš skatījās te uz vienu, te otru pusi. Tur uz zara viņa bija pakarinājusi savu lietusmēteli. Tasīte ar žāvētām melnplūmēm un rozīnēm. Sulas pudele…

Trollītis salēcās un paliecās uz priekšu. Tālāk zem ložņājošās egles zeme bija gluda no spīdīgām, brūnām skujām un, cik vien tālu varēja pelēkajā miglā saredzēt, stāvēja sīku, sīku krustu rindas. Tie bija taisīti no nolauztiem mietiem, kas sasieti kopā ar buru auklu. — Ko tu esi izdarījusi? — sauca trollītis Mumins.

— Vai tu domā, ka esmu apbedījusi savus ienaidniekus, ko? — stipri iepriecināta, sacīja mazā Mija. — Šie ir putnu apbedījumi. Tur iekšā kāds ir apbedījis veselu lērumu putnu.

— Kā tu to zini? — trollītis Mumins jautāja.

— Es paskatījos, — Mija atbildēja. — Mazi, balti skeleti, tādi paši, kādus mēs atradām zem bākas pirmajā dienā. Tu jau zini — «Aizmirsto Kaulu Atriebība».

— Tos būs apbedījis bākas sargs, — pēc ilga klusuma brīža ieteicās trollītis.

Mazā Mija pamāja tik stipri, ka matu cekuls salēcās.

— Tie lidoja uz bākas gaismu, — trollītis lēnām turpināja. — Putni tā dara. Un tad viņi nositās.

— Bākas sargs varbūt tos katru rītu salasīja. Tāds bākas sargs, kas kļuva aizvien skumīgāks un skumīgāks. Kādā jaukā dienā viņš nodzēsa bāku un devās prom…

— Bet tas taču ir kaut kas pavisam šausmīgs! — izsaucās trollītis.

— Tas bija tik sen, — sacīja Mija un nožāvājās. — Un tagad bāka ir apdzisusi.

Saraucis purniņu, trollītis lūkojās viņā.

— Tev nevajag visu tā žēlot, — Mija sacīja. — Tagad ej. Es brīdi nolikšos uz auss.

Iznācis no krūmāja, trollītis Mumins pavēra ķepu un paskatījās uz pakavu. Nekas nebija pateikts. Pakavs piederēja viņam.

Nakts bija bez mēness, un vētras lākturis nodzēsts. Bet trollītis Mumins tik un tā devās lejā uz smilšaino krastmalu, jo viņš nespēja neiet. Pakavs un dāvanas viņam bija līdzi.

Trollītim acis bija pieradušas pie nakts, un viņš ieraudzīja jūras zirgu iznākam no miglas kā neīstu būtni no stāsta. Nolicis pakavu smiltīs, viņš tik tikko uzdrīkstējās elpot.

Tumšais siluets nāca tuvāk un tuvāk sīkiem dancojošiem soļiem un izliektu kaklu. Zirdziņš ielika kāju pakavā izklaidīgi, kā to dara dāmas, un pagrieztu galvu gaidīja, kamēr sudraba pakavs pieguļ un ieaug kājā.