Tūve Jansone - Tetis un jūra

Viņa nodomāja: «Tētis vairs nerotaļājas. Nu mēs esam sasālījuši zivis visās bundžās un podos, kādi vien mums ir, bet viņš tikai turpina makšķerēšanu. Protams, ka ir jauki, ja ir tik daudz ēdiena, bet bija drusku parocīgāk, kad mums tā bija mazāk. Es domāju, ka jūra izturas nejauki pret tēti.»

Māmiņa katru dienu nēsāja smaragda jostu, lai parādītu tētim, cik ļoti viņai tā patīk. Lai gan tā noteikti bija svētdienas greznuma lieta. Un bija mazliet nepatīkami, ka stikla gabaliņi it visur aizķērās un ka rīsa graudiņi krita nost, ja nekustējās ļoti piesardzīgi.

Māmiņas jaunais dārziņš bija gatavs: spožs aļģu aplis lejpus bākas kalna. Viņa bija aplikusi dārziņu ar apaļiem akmeņiem, jo gliemežvākus jūra negribēja viņai dot. Vidū auga no mājām atvesta roze savā īstajā zemē; tā taisījās ziedēt, bet diezgan šaubīgi. Saprotams, bija jau vēls septembris.

Māmiņa bieži sapņoja par puķēm, kuras viņa stādīs, kad atkal būs pavasaris. Viņa tās visas uzzīmēja uz ziemeļu palodzes. Katru reizi, kad māmiņa sēdēja un pa savu logu lūkojās uz jūru, viņa uzzīmēja jaunu puķi, — izklaidīgi, domās būdama citur. Dažreiz viņa bija pārsteigta par savām puķēm; bija tā, it kā tās būtu izaugušas pašas no sevis, un tās kļuva arvien skaistākas.

Loga vieta tagad likās tāda patukša, kopš bezdelīgas bija aizlidojušas uz dienvidiem. Tās bija izvēlējušās kādu vējainu dienu ar smalku lietutiņu — neviens nebija pamanījis to aizlidošanu. Tagad sala bija dīvaini klusa: māmiņa bija pieradusi pie bezdelīgu čirkstēšanas un nerimtīgās vidžināšanas zem jumta dzegas. Nu viņas logam garām slīdēja tikai kaijas ar kustīgām acīm, un dažreiz bija dzirdams klusais dzērvju sauciens — tās devās ceļā, prom, ļoti tālu prom.

Īstenībā nebija nemaz tik savādi, ka ne māmiņa, ne tētis nepamanīja, kas notika ar viņu trollīti; viņi domāja par citām lietām. Viņi nezināja par mežu un laucīti, viņiem nebija ne jausmas par to, ka trollītis Mumins katru nakti, tikko uzlēca mēness, ar vētras lākturi ķepā devās uz smilšaino krastmalu.

Ko mazā Mija pamanīja un domāja, neviens nezināja. Lielākoties viņa staigāja pakaļ zvejniekam, bet diez vai viņi sarunājās. Viņu attiecības raksturoja tāda kā iepriecinoša iecietība un abpusēja patstāvība. Viņi necentās saprast, nedz arī atstāt iespaidu viens uz otru, bet arī tā jau var būt sava veida omulība.

Apmēram tā izskatījās uz lielās, rudenīgās salas tonakt, kad atgriezās jūras zirgi.

Doties ar vētras lākturi lejā uz smilšaino krastu vairs nebija nekāds piedzīvojums. Trollītis Mumins bija pieradis pie Morras, viņa patiesībā bija drīzāk apgrūtinoša nekā bīstama. Trollītis Mumins diez vai maz zināja, vai viņš iet viņas dēļ vai arī joprojām cer, ka atgriezīsies jūras zirgi. Bija, lūk, tā, ka, mēnesim uzlecot, trollītis pamodās un viņam vajadzēja doties ceļā.

Morra atnāca vienmēr. Viņa stāvēja kādu gabaliņu tālāk ūdenī, ar acīm sekodama gaismas kustībām. Kad trollītis nodzēsa lākturi, viņa klusēdama atkal aizslīdēja, un trollītis Mumins devās mājās.

Bet katru nakti viņa panācās maķenīt tuvāk. Un šonakt viņa sēdēja smiltīs un gaidīja.

Trollītis Mumins, nolicis zemē vētras lākturi, apstājās pie alkšņiem; Morra bija pārkāpusi rituālu, iznākot krastā, — tā bija kļūda. Uz salas viņai nekas nebija darāms. Viņa bija bīstama visam, kas auga un bija dzīvs.

Viņi stāvēja viens otram pretī, kā viņi to mēdza darīt. Bet Morras acis lēnām novērsās no gaismas un lūkojās tieši uz trollīti Muminu, — agrāk viņa to nekad nebija darījusi. Tik aukstas acis un tik bažīgas. Starp mākoņiem peldēja mēness: iespīdējās un apdzisa, — krastmala bija pilna bēgošu ēnu.

Tur no zemes mēles šurp skrēja jūras zirgi. Viņi it nemaz nelikās zinis par Morru; mēnesnīcā dzenāja viens otru, uzšļakstīdami varavīksnes, un ar maziem, cietiem pakaviem skrēja tām cauri. Trollītis Mumins redzēja, ka viens no viņiem bija pazaudējis pakavu. Tam bija tikai trīs pakavi. Viņš patiešām bija puķains: ar tādām kā margrietiņām, kas ap kaklu un kājām kļuva mazākas. Vai varbūt patiesībā tās bija ūdensrozes — tas būtu daudz poētiskāk. Tagad zirdziņš skrēja tieši uz vētras lākturi, tas apgāzās smiltīs.

— Tu traucē manai mēnesnīcai! Manai mēnesnīcai! — sauca mazais zirdziņš.

— Ai, piedod! — teica trollītis Mumins un izdzēsa lākturi, cik vien ātri jaudāja. — Es atradu tavu pakavu…

Jūras zirdziņš apstājās un piešķieba galvu.

— Bet diemžēl es to iedevu savai māmiņai, — trollītis turpināja.

Mēness gaisma aizslīdēja prom, atgriezās dimdošo pakavu skaņa, un trollītis Mumins ieraudzīja jūras zirgus smejamies.

— Vai tu dzirdēji? Vai tu dzirdēji? — viņi sauca viens otram. — Viņš ir iedevis to savai mammai? Savai mammai! Savai mammai!

Tie auļoja šurp un aiztrauca cieši garām, krēpes noglauda viņa degunu — mīksti un mazliet smacējoši kā pūkaina zāle.

— Es palūgšu, lai viņa dod to atpakaļ! Es aiziešu tam pakaļ! — trollītis Mumins tumsā sauca.

Atkal parādījās mēness. Trollītis redzēja jūras zirgus, — vienu pēc otra — iebrienam jūrā, krēpes kā gaiši svārki plandījās ap viņu augumiem. Viņi bija uz mata līdzīgi viens otram. Viens pagrieza galvu un notālēm uzsauca:

— Citu nakti…

Trollītis Mumins atsēdās smiltīs. Zirdziņš bija ar viņu runājis. Tas bija apsolījis atgriezties. Mēnesnīcai vajadzētu būt vēl daudzas garas naktis, kaut nu tikai neapmāktos. Un viņam būs jāpiesargās aizdegt vētras lākturi.

Piepeši trollītis Mumins manīja, ka viņam salst aste, un viņš ieraudzīja, ka smilšainā krastmala ap viņu ir sasalusi. Tur bija sēdējusi Morra.

Nākošo nakti viņš devās uz krastmalu, nepaņēmis līdzi vētras lākturi. Mēness tagad bija dilstošs, ja tas dilst, tad jūras zirgi pārvietos savu rotaļvietu uz citurieni. Viņš to zināja, viņš to juta.

Trollītim Muminam bija līdzi sudraba pakavs. Nebija bijis nemaz tik viegli lūgt, lai atdod to. Viņš bija nosarcis un izturējies trakoti nedabiski. Māmiņa, nekā nevaicājot, bija noņēmusi pakavu no naglas.

— Es to noberzu ar mazgājamo pulveri, — viņa sacīja. — Paskaties, cik tas kļuvis spožs!

Vairāk nekā viņa neteica, tikai to — gluži parastā balsī.

Trollītis Mumins bija nomurminājis, ka viņa dabūs ko citu pakava vietā un, asti ierāvis kājstarpī, bija devies prom. Viņš taču nevarēja skaidrot par jūras zirgu, — tas nebija iespējams. Ja vien viņš varētu dabūt kādus gliemežvākus. Māmiņām droši vien vairāk patīk gliemežvāki nekā pakavi. Jūras zirgam būtu pavisam vienkārši izcelt no dziļuma dažus pašus lielākos un skaistākos gliemežvākus. Ja vien tādam jūras zirgam vispār ko nozīmē māmiņas? Varbūt labāk nemaz nejautāt…

Zirdziņš nenāca.

Mēness nogrima, bet jūras zirgi neparādījās. Saprotams, viņš bija teicis «kādu citu nakti» — nevis «nākošo nakti». Kāda cita nakts varēja būt sazin kad. Trollītis Mumins sēdēja un sijāja starp ķepām smiltis; viņam šausmīgi nāca miegs.

Un tur, protams, tuvojās Morra. Viņa peldēja pa ūdeni kā aukstuma migla, kā sirdsapziņas mokas, kas lavās augšup gar krastu.

Trollītis piepeši kļuva tīri vai neprātīgi nikns.

— Ej prom! — viņš sauca. — Ej prom! Tu mūs traucē! Man nav laika priekš tevis!