Tūve Jansone - Tetis un jūra

— Ko tu saki? — māmiņa izsaucās. — Tavu dīvainu gaumi!

— Tieši jūras zāles, — atkārtoja mazā Mija. — Viņš tāds izskatās. Tas mani nemaz neizbrīnītu. Bet viņš ir patstāvīgs un nekad neko nejautā, — to viņa novērtēja.

— Vai viņš neko nestāsta? — jautāja Mumintētis.

— It ne druskas, — mazā Mija atteica. Viņa uzlēca uz plīts un saritinājās pie siltā mūrīša, lai pārlaistu lietus laiku guļot.

— Visādā ziņā viņš ir mūsu kaimiņš, — māmiņa noteikti sacīja. — Ar to es domāju, ka vienmēr vajag kādu kaimiņu. Viņa viegli nopūtās un piebilda:

— Es jau nojautu, ka līs lietus.

— Es to nokārtošu, — sacīja tētis. — Pamazītēm. Kad man būs laiks. — Bet viņš domāja: «Varbūt, ka noskaidrosies. Man nav vēlēšanās iet turp. Tur augšā jaušams bākas sargs.»

Pagāja garā, lietainā diena, un uz vakara pusi vējš pierima vismaz tik daudz, ka tētis nolēma vilkt ārā tīklus.

— Redziet, cik labi, ja ir kāda nojausma par jūru, — viņš teica un bija ļoti apmierināts. — Mēs tieši uz tēju būsim atpakaļ, lielās zivis paņemsim līdzi. Pārējās laidīsim atpakaļ ūdenī.

Sala lietū bija slapja, nošļukusi un pilnīgi bezkrāsaina. Ūdens pacēlies tik augstu, ka no smilšainās krastmalas nekas daudz nebija redzams, un laiva, ar pakaļgalu jūrā, zvalstījās uz truļiem.

— Mums tā jāuzvelk augšā līdz pat alkšņiem, — sacīja tētis. — Te nu tu redzi, ko jūra uz rudens pusi var pastrādāt. Ja es ar tīklu likšanu būtu gaidījis līdz rītam, mums vairs nebūtu laivas! Redzi nu, ka ar jūru nekad nevar būt pārāk piesardzīgs. Diez kāpēc, — tētis nopietni piebilda, — diez kāpēc jūra ceļas un krīt? Tur jābūt kādam izskaidrojumam…

Trollītis Mumins palūkojās visapkārt, šī bija gluži cita krastmala. Jūra izskatījās uzpampusi, sabozusies tā tik tikko cēlās un bija izgāzusi krastā augstu aļģu valni. Šis vairs nebija krasts, kur skrieties jūras zirgiem. Padomā, ja nu viņiem patika vienīgi smiltis, nu viņi vairs nevēlēsies te atgriezties! Padomā, ja nu Morra ir tos aizbaidījusi prom… Trollītis Mumins pameta bailīgu skatu uz klintīm, bet lietus migla bija tās paslēpusi.

— Skaties, kur aire! — tētis sauca. — Skaties uz pludiņu un uzmanies no viļņiem, citādi mēs uzskriesim uz sēkļa!

Trollītis Mumins bija uzmeties uz kreisā aira un vilka to no visa spēka. «Piedzīvojums» visu laiku griezās aizvējā, bet viļņu ieplakās mīņājās uz vietas.

— Uz āru, uz āru! — tētis sauca. — Griez! Nē, uz otru pusi! Atpakaļ! Atpakaļ! — Viņš gulēja uz vēdera laivas pakaļgalā un pūlējās satvert pludiņu. — Nē, nē, nē, nē — šurp! Es gribēju teikt, turp. Nu, tā. Tas man ir rokā. Tagad airē uz āru, taisni uz āru!

Tētis satvēra augšējo linuma malu un sāka vilkt. Lietus sitās viņam acīs, un tīkls likās drausmīgi smags.

«Mēs nekad neapēdīsim tik daudz zivju,» tētis apjucis domāja. «Šitādu dzīvi! Bet ja jau ir ģimene, tad ir ģimene…»

Trollītis Mumins bija uzgūlies uz airiem un airēja kā apsēsts; viņš redzēja ar tīklu paceļamies kaut ko tumšu, tās bija jūras aļģes! Tīkls bija biezs kā sega — metru pēc metra — no aļģēm un dzeltenām jūras zālēm.

Tētis vairs nebilda ne vārda, viņš pat vairs nepūlējās uzmest tīklu uz ķepas, nu viņš gulēja saliecies divos līkumos pār laivas malu un abām rokām, kā pagadās, ķeselēja jūras zāles. Pāri reliņiem vēlās viens klēpis pēc otra brūni dzeltenas ādas, bet nevienas zivs. Visi trīs tīkli bija vienādi, un pat uz tīkla puļķīša sēdēja jūras zāļu kušķītis. Trollītis Mumins pagrieza laivu un ļāva tai peldēt uz smilšaino krastmalu, kamēr pats, uzkāries uz labā aira, to nekustināja; dažos acumirkļos «Piedzīvojuma» deguns jau bija krastā, un ar nākošo vilni tas atsitās pret krastmalu un apgāzās. Nu tētis sarosījās.

— Lec ārā un velc priekšgalu! — viņš kliedza. — Velc to ārā un turi!

Trollītis Mumins stāvēja līdz vēderam jūrā un turēja «Piedzīvojuma» tauvu, viņš lēkāja kā mustangs, un ik vilnis, kas nāca, šļācās pāri viņa purniņam. Ūdens bija tik auksts, ka tas darīja sāpes. No laivas pakaļgala tētis stiepa krastā visus darbarīkus, viņš plēsās uū rāvās; cepure bija noslīdējusi uz acīm, airi bija noripojuši smiltīs un pinās tīklos un viņa kājās — viss bija tik slikti, cik vien slikti varēja būt. Kad viņi beidzot bija uzvilkuši «Piedzīvojumu» uz truļiem, pāri jūrai šurp traucās jauni lietus aizkari, apkārtne satumsa un aizplīvurojās; tuvojās vakars.

— To mēs labi padarījām, — sacīja trollītis Mumins un piesardzīgi palūkojās uz tēti.

— Tu saki, — tētis noteica vilcinādamies. Brīdi blenzis uz milzīgajiem tīklu un jūras zāļu kalniem, viņš nolēma, ka trollītim ir taisnība. Viņš sacīja:

— Tāda tā bija. Cīņa ar jūru. Tā iet ārpusšēru dzīvē!

Noklausījusies visu grandiozo attēlojumu, Mija nolika pie malas sviestmaizi un teica:

— Apsveicu! Nu jums būs interesanti. Trīs, četras dienas varēsiet lasīt zāles. Sitās dzeltenās jūras zāles ieķeras kā āmrijas. Tā notiek, ja tīkls guļ ūdenī ilgāk par dienu.

— Kā tad! Kā tad! — tētis iesāka.

— Mums taču laika pietiek, — māmiņa steidzīgi piebilda. — Ja laiks būs jauks, būs tīri patīkami lasīt no tīkla jūras zāles…

— Zvejnieks varēs tās ēst tīras, — Mija ierosināja. — Viņam patīk jūras zāles! Hā!

Tētis atkal apdzisa. Tas bija netaisni: šī ķibele ar jūras zālēm un nelaime ar bākas uguni. Tu te tikai smagi strādā un strādā, bet pilnīgi viss ņem un izslīd tev no ķepām. Top citāds… Tēta domas kļuva neskaidras, un viņš airēja ar karotīti tasē, — uz riņķi, uz riņķi vien, — kaut arī cukurs jau sen bija izkusis. Galda vidū stāvēja pats mazākais kastrolītis. Lāses no jumta pēc domīgām pauzēm krita un pakš! nopakšķēja kastroļa dibenā. Trollītis Mumins sēdēja un stingi lūkojās sienas kalendārā, pats vienaldzīgi siedams mezglus astē.

— Tagad iededzināsim lampu! — māmiņa priecīgi ieteicās. — Šovakar mēs to varam iekarināt logā, jo pūš vējš.

— Nē, nē, logā ne! — iesaucās trollītis un uzšāvās kājās. — Mīļo māmiņ, tikai ne logā!

Māmiņa nopūtās. Tieši no tā viņa bija baidījusies. Lietus laikā viņi visi kļuva vienlīdz savādi, itin kā, dodoties izbraukumā, būtu lijis lietus. Un, protams, līs vēl daudz. Tur mājās bija tik daudz darāmā iekšā, bet šeit… Māmiņa piegāja pie sekretāra un atvēra augšējo atvilktni.

— No rīta es to pārskatīju, — viņa sacīja. — Tā bija pustukša. Un, vai varat iedomāties, ko es atradu? Saliekamo spēli. Šeit ir vismaz tūkstoš gabaliņu, un nevienam nav ne jausmas, kas no visa tā iznāks, kad spēle būs salikta. Tā taču ir viena interesanta rotaļa!

Viņa izbēra saliekamās spēles gabaliņus uz ēdamgalda starp tējas tasēm: iznāca milzīga kaudze. Ģimenes locekļi nepatikā uz to nolūkojās.

Trollītis Mumins pagrieza vienu no gabaliņiem, tas bija melns. Melns kā Morra. Vai ēnas briksnājā, vai arī jūras zirgu acu zīlītes. Vai arī — kā miljons citu lietu. Tas varēja būt jebkas. Un neviens nezināja, kurā vietā tāds melnums iederas — tikai tad, kad bija salikta visa bilde.

Tonakt ārā, jūrā, dziedāja Morra. Neviens nebija atnācis krastmalā ar lampu. Viņa bija gaidījusi un gaidījusi, bet neviens nenāca.