Tūve Jansone - Tetis un jūra

Iesākumā Morra kauca ļoti klusu, bet tad viņas vientulības dziesma kļuva skaļāka. Tagad tā nebija tikai vientulīga, tā bija arī spītīga: «Nav nevienas citas Morras, vienīgi es, es esmu vienīgā. Es esmu visaukstākā uz pasaules. Es nekad nekļūšu silta.»

— Tie ir roņi, — tētis murmināja spilvenā.

Trollītis Mumins uzvilka segu pār ausīm. Viņš zināja, ka Morra sēž un gaida lākturi. Bet viņš nedomāja ļaut sirdsapziņai sevi par to mocīt. Lai Morra kauc; viņam gar to nav daļas, it nekādas daļas. Un turklāt — viņa māmiņa bija sacījusi, ka ir patērēts briesmīgi daudz petrolejas. Vairāki litri. Tā nu tas bija.

Dienas gāja, un neatlaidīgajā austrumu vējā cēlās ūdens; viļņi gāzās ap salu pastāvīgi iemidzinošā dunā. Tagad zvejnieka zemes mēle bija pilnīgi izolēta, bet, pēc Mijas izteikuma, viņš esot tikai priecīgs, ka viņu liekot mierā. Bija beidzis līt, un ģimene devās lejā uz krastmalu, lai palūkotos uz laivu.

— Tik trakoti daudz brūnaļģu! — māmiņa priecīgi iesaucās. — Tagad es varēšu iztaisīt daudz lielāku dārziņu! — Viņa uzdrāzās kalnā un spēji apstājās. Dārziņš bija pazudis, — tas bija pavisam pazudis. Jūra visu bija paņēmusi līdzi.

«Saprotams, tas bija pārāk tuvu jūrai,» māmiņa apjukusi nodomāja. «Man jāsanes aļģes daudz augstāk un jāiztaisa jauns…»

Noraizējusies viņa lūkojās uz pārplūdušo krastmalu, kur šņācoši baltus pusapļus skaloja viļņi. Tie traucās pat zem laivas, kas iespiedusies gulēja alkšņos, un sita tai pa pakaļgalu tā, ka laiva aizvainojumā augstu palēcās. Tētis stāvēja dziļi ūdenī un meklēja savu viļņlauzi. Viņš skraidīja uz priekšu un atpakaļ līdz pat vēderam ūdenī, — grozījās un kaut ko kliedza.

— Ko viņš saka? — māmiņa vaicāja.

— Tas ir pazudis, — trollītis Mumins atteica no krastmalas. — Visi akmeņi ir aizripojuši prom.

Nu tas bija nopietni. Māmiņa metās pāri slapjajām smiltīm ūdenī, lai izrādītu līdzjūtību; tieši pašlaik tas bija labāk nekā kaut ko sacīt.

Tētis un māmiņa stāvēja viļņos viens otram līdzās un viņiem sala, un tad māmiņa nodomāja: «Tēta jūra gan ir ļauna…»

— Nāc, iesim krastā,— tētis izklaidīgi sacīja. — Varbūt tie nemaz nebija tik lieli akmeņi, kā es domāju.

Pametuši visu postažu, viņi gāja garām laivai uz apsēm, kur tētis apstājās un sacīja:

— Šeit nav iespējams iztaisīt kārtīgu ceļu. Es jau mēģināju. Šeit tie velna akmeņi ir par lieliem. Ja tas būtu bijis iespējams, bākas sargs jau sen būtu uzbūvējis ceļu un arī steķus.

— Varbūt uz šitādas salas nemaz nav iespējams daudz ko mainīt, — māmiņa ieteicās. — Sala ir tāda, kāda tā ir. Mājās kaut kādā ziņā bija vieglāk… Bet es tomēr pamēģināšu iztaisīt dārziņu… Augstāk.

Tētis nekā nesacīja.

— Un bākā ir tik trakoti daudz darāmā, — māmiņa turpināja. — Var taču uztaisīt plauktiņus! Jaukas mēbeles, vai ne? Salabot sitās šausmīgās kāpnes… un jumtu, tu jau zini…

«Es negribu labot,» tētis domāja. «Es negribu lasīt jūras zāles… Es gribu būvēt lielas, stipras mantas, es tik daudz ko gribu, un tik labprāt — bet es nezinu… ir tik šausmīgi grūti būt par tēti!»

Viņi devās prom uz bāku, trollītis Mumins redzēja tēti un māmiņu ar nolaistām astēm pazūdam nogāzē.

Pār bākas kalnu caurspīdīgās krāsās kvēloja aprauta varavīksne. Raudzīdamies uz nobālušajām krāsām, klusu un piepeši trollītis Mumins zināja, ka, iekams varavīksne nodzisīs, ir briesmīgi svarīgi nokļūt laucītē. Viņš uzdrāzās briksnājā, nometās uz vēdera un līda iekšā.

Tagad laucīte piederēja viņam. Tā bija tikpat skaista arī pelēkā laikā. Nu viņš starp zariem redzēja zirnekļa tīklu, tas bija ūdens lāšu apsudrabots. Lai gan pūta vējš, šeit valdīja pilnīgs klusums. Un nebija nekādu iedzelteno mīzeņu. Nevienas pašas skudras.

Bet varbūt tās tikai bija noslēpušās no lietus… Trollītis ar abām ķepām sāka nepacietīgi plēst velēnas. Tagad tā atkal bija jūtama — petrolejas smaka. Jā, tur tās bija, pilns ar viņām… bet ikviena bija mirusi un sačervelējusies; posta posts, šeit bija notikusi liela un drausmīga masu slepkavība, itin neviena no iedzeltenajām mīzenēm nebija paglābusies. Viņas bija noslīcinātas petrolejā.

Trollītis Mumins pieceļas, un visu viņa augumu pāršalca tāds kā vilnis: «Tā ir mana vaina. Man vajadzēja to zināt. Mija nav tā, kas pierunā ļaudis, viņa vai nu rīkojas uz līdzenas vietas, vai arī iet prom. Ko lai iesāku? Ko lai iesāku?»

Trollītis sēdēja savā laucītē, kas pilnībā piederēja viņam uz mūžīgiem laikiem, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, bet petrolejas smaka mācās viņam virsū no visām pusēm. Tā pavadīja viņu arī mājupceļā, un viņš bija pārliecināts, ka tā nekad nepazudīs.

— Bet, mīļo trollīt! — sacīja mazā Mija. — Mīzenes ir kā odi; labi vien ir, ja no tām tiek vaļā! Starp citu, tu gan labi zināji, kā es to nokārtošu. Tu zināji, bet cerēji, ka es to nestāstīšu, tu esi tāds, kas apmāna pats sevi.

Uz to nebija ko atbildēt.

Tovakar mazā Mija ieraudzīja trollīti Muminu lienam cauri džungļiem ar skaidri manāmu cenšanos palikt neredzamam. Pats par sevi saprotams, viņa gāja līdzi un redzēja, ka trollītis Mumins ap egļu mežiņu izkaisa cukuru. Tad viņš ar bundžu nozuda krūmājā.

«Hā!» nodomāja mazā Mija. «Tagad viņš pūlas nomierināt savu sirdsapziņu. Es viņam varētu pastāstīt, ka mīzenes cukuru neēd. Un, ka cukurs izkusīs, jo zeme ir slapja. Un, ka tās mīzenes, kuras es nenoķēru, šis gadījums it nemaz neinteresē, un tās nevajag mierināt. Bet es nejaudāju. Lai viņš ņemas vien.»

Pēc tam sekoja divas dienas, kad māmiņa un trollītis Mumins nedarīja nekā cita, kā lasīja no tīkla jūras zāles.

Tad atkal sāka līt. Pleķis griestos bija kļuvis daudz lielāks, mazajā kastrolī pilēja — plakš, plakš, plakš — un lielajā — plīkš, plīkš. Augšā, bākas mājā, sēdēja tētis un krietni īgns apcerēja saplīsušo logu. Jo vairāk viņš par šo logu domāja, jo vairāk viņa fantāzija bālēja un tapa pagalam vāja. Logus vajadzētu no ārpuses pienaglot. Vai arī no iekšpuses aizbakstīt ar maisa audumu un līmi. Tāds bija Muminmāmfņas priekšlikums.

Tētis kļuva aizvien gurdāks un gurdāks, un beidzot, nolicies uz grīdas, viņš ļāva zaļajai stikla rūtij kļūt par vienu skaistu smaragdzaļu krāsu. Nu jau viņš jutās labāk, un pēc maza brītiņa viņam radās gluži sava doma. Ja nu no maisa auduma nogrieztu krietni platu sloksni. Un uz tās uzsmērētu līmi. Un salauztu zaļo stiklu bezgaldaudzos smaragdos un ieberztu līmē… Kājās piecēlās ļoti ieinteresēts tētis.

Salaidumā, pirms līme sažūst, starp dārgakmeņiem varētu iebērt smalkas, baltas smiltis. Nē, rīsus. Varētu ieknibināt sīkus, baltus rīsa graudus — kā pērles, tūkstošiem rīsa graudu. Tad iznāktu pērļu un smaragdu josta.

Tētis piecēlās un belza āmuru ieplīsušajā loga stiklā. Uzmanīgi to sapurināja. Uz grīdas nogāzās liels gabals un saplīsa. Tētis izvēlējās pilnu ķepu šķembu un ar nebeidzamu pacietību sāka dauzīt šķembas skaistas un līdzenas.

Pēcpusdienā tētis nokāpa lejā caur jumta lūku — josta bija gatava.

— Es izmēģināju to pie sevis, — viņš sacīja. — Un tad es labu gabalu noņēmu nost. Tagad tai vajadzētu būt tev pašā laikā.