Tūve Jansone - Tetis un jūra

Māmiņa uzmauca jostu pār galvu, tā noslīdēja uz viņas apaļā vēdera un palika stāvam tieši tur, kur vajag.

— Nē, tas nav iespējams! — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Šī ir pati skaistākā dāvana, kas man jebkad ir bijusi.

Viņa bija tik priecīga, ka kļuva nopietna.

— Mēs nevarējām saprast, kāpēc tev vajag rīsus! — sauca trollītis Mumins. — Bet tie jau slapjumā piebriest… tāpēc mēs domājām, ka tu varbūt drīvē logu, — kaut kādīgi…

— Fantastiski! — mazā Mija ar zināmu apbrīnu sacīja. — Nav nemaz ticams, ka tā ir patiesība. — Viņa nolika mazgājamo šķīvi jaunā vietā, kur griestu lāses nesacīja — plākš! vai plīkš!, bet gan blurkš!, un piebilda:

— Un tā beidzās rīsu biezputra!

— Man ir ļoti resns viducis, — māmiņa pārmetoši teica. — Mēs tikpat labi varam ēst auzu pārslu biezputru.

Auzu pārslu biezputra tika sagaidīta ar lielu klusumu, un tajā tētis pēkšņi izdzirda trīsbalsīgu griestu lāšu melodiju, kas bija komponēta vienīgi viņam. Tētim tā nepatika.

— Mīlulīt, ja ir jāizvēlas starp rotu un rīsu biezputru… — māmiņa iesāka, bet tētis viņu pārtrauca, vaicādams:

— Cik daudz mēs esam noēduši?

— Labu tiesu, — māmiņa bažīgi atteica. — Tu jau zini, jūras gaiss…

— Vai kaut kas vēl ir palicis? — tētis turpināja.

Māmiņa pakustināja roku nenosakāmā žestā, kas visdrīzāk nozīmēja «auzu pārslu biezputru», bet vienlaikus, ka tas nemaz nav tik svarīgi.

Tad tētim bija atlikusi tikai viena iespēja: viņš noņēma no sienas spiningu un uzlika galvā bākas sarga cepuri. Lepnā klusumā viņš izvēlējās savu visskaistāko velci.

Ģimene godbijīgi gaidīja, un griestu lāse sakrājās un nokrita.

— Es iziešu mazliet pamakšķeret, — tētis nesatricināmā mierā sacīja. — Patlaban ir laiks, kad ķeras līdakas.

Ziemeļaustrenis jau bija aizpūtis ciet sev muti, bet ūdens līmenis vēl nekritās. Smidzināja smalks lietutiņš, un kalni bija tādā pašā krāsā kā ūdens; pelēka, anonīma, loti lielas vientulības pasaule.

Tētis makšķerēja melnajā līcītī veselu stundu. Ne reizes pludiņš nepakustējās. Nekad nevajadzētu runāt par līdakām, iekams neesi tās izvilcis.

Saprotams, ka tētim patika zvejot, to jau dara lielais vairums zināmas sugas tētu. Un viņam it nemaz nepatika pārnākt mājās bez zivīm. Spiningu viņš bija dabūjis savā dzimšanas dienā pirms gada, — tas bija ļoti smalks. Bet reizēm tas karājās uz āķa kaut kā īpaši, mazliet nepatīkami. Kā izaicinājums.

Tētis stāvēja un lūkojās melnajā ūdenī, un līcītis ar savu lielo un nopietno aci blenza viņam pretī. Viņš satina auklu un aizbāza apdzisušo pīpi aiz cepures lentes. Pēc tam devās uz aizvēja pusi.

Arī tur varēja būt līdakas. Varbūt mazākas. Bet vismaz kaut kas, ko varētu aiznest mājās.

Pie paša krasta sēdēja zvejnieks un makšķerēja.

— Vai šis ir labs sēklis? — tētis jautāja.

— Nē, — atbildēja zvejnieks.

Tētis atsēdās uz kalna un mēģināja uzsākt sarunu. Viņš nekad nebija sastapis nevienu, ar ko

būtu tik grūti sarunāties. Viss kļuva ačgārns un nenoteikts.

— Pa ziemu te gan laikam ir vientulīgi, — viņš mēģināja uzsākt sarunu un, saprotams, nesaņēma atbildi. Vēl vienu reizi nesaņēma.

— Bet tad jau jūs bijāt divi. Kāds viņš bija, tas bākas sargs?

Zvejnieks kaut ko nomurmināja un nemierīgi sagrozījās uz airsola.

— Vai viņš bija runīgs? Vai viņš mēdza stāstīt par sevi?

— Tā viņi visi dara, — zvejnieks pēkšņi ieteicās. — Viņi runā par sevi. Viņš aizvien runāja par sevi. Bet var jau būt, ka es tik uzmanīgi neklausījos. Es esmu aizmirsis, kā tas bija.

— Bet kā tas nācās, ka viņš aizgāja prom. Vai bāka nodzisa, pirms viņš aizbrauca, vai tikai tad, kad bija jau projām?

Zvejnieks pacēla roku un izvilka auklu — āķis bija tukšs.

— Es esmu aizmirsis, — viņš atbildēja.

Tētis, pilns izmisuma, mēģināja no jauna.

— Bet ko viņš darīja pa dienu? Vai kaut ko ceļa? Vai lika tīklu?

Zvejnieks ar lēnu, skaistu kustību iemeta makšķerauklu. Ūdenī izveidojās pareizs aplis, — tas paplašinājās un lēnītēm pazuda ūdensvirsmas tukšumā. Makšķerētājs pagriezās pret jūru.

Tad tētis piecēlās un gāja tālāk. Viņš bija stipri dusmīgs, un šī sajūta darīja viņu svabadu. Viņš meta spiningu tālu, nelikdamies zinis par atstatumu, kāds, ja grib būt taktisks, jāievēro starp diviem kungiem, kas zvejo gandrīz blakus. Tūdaļ uz āķa kaut kas uzķērās.

Tētis izvilka puskilogramu smagu asari. Viņš iztaisīja veselu teātri: plakšķināja un tusnīja, un, pagriezies pret kalnu, pliķēja asari, lai pēc iespējas vairāk kaitinātu zvejnieku. Viņš pašķielēja uz turieni, — pelēkais stāvs sēdēja mierīgs un lūkojās par jūru.

— Šitā līdaka gan sver vairāk par astoņiem kilogramiem! — Mumintētis skaļi sacīja, aizslēpis asari aiz muguras.

— Tā ja, tā ja! Tas tik būs darbs, kamēr to nožāvēs!

Zvejnieks nekustējās.

— Nu viņš dabūja! — tētis noburkšķēja. — Iedomājies šo nabaga bākas sargu, kas stāstīja un stāstīja par sevi, bet tas tur — tas tur aļģu garnele pat viņā neklausījās! Tā es domāju! — Viņš devās augšā uz bākas kalnu, stingri satvēris ķepā asari.

Mazā Mija sēdēja uz trepēm un dziedāja vienu no savām vienmuļajām lietus dziesmām.

— Sveika! — uzsauca tētis. — Es esmu dusmīgs!

— Tas ir labi, — mazā Mija ar patiku noteica. — Izskatās, it kā tu būtu dabūjis piemērotu ienaidnieku; tas var atvieglot darbus un lietas.

Tētis uzsvieda asari uz trepēm.

— Kur viņa ir? — viņš jautāja.

— Rakņājas savā jaunajā dārziņā, — atbildēja mazā Mija. — Es iedošu viņai zivi.

Tētis pamāja un devās tālāk uz rietumu zemes mēli. «Nu tad tā!» viņš pie sevis noteica. «Es makšķerēšu viņam pie paša deguna, tieši pie viņa cementa kastes! Es izmakšķerēšu ikvienu svētītu zivi. Es parādīšu šitam…»

Saplēstie tīkli karājās bākā zem vītņu kāpnēm un ar zināmu atvieglojumu tika aizmirsti. Māmiņa vairs nerunāja par plauktiņiem, mēbelēm, un pleķis pie griestiem kļuva mazliet lielāks ik reizi, kad lija lietus. Griestu lūka palika aizvērta.

Piepeši tētis rie par ko citu nelikās zinis kā vien par makšķerēšanu ar spiningu. Viņš dzīvoja pa āru un makšķerēja augām dienām, un ienāca bākā tikai, lai paēstu. Agri no rīta viņš devās projām, un neviens nedrīkstēja iet viņam līdzi. Tētis vairs nenerroja zvejnieku; nav patīkami ķircināt kādu, kas ir mazāks un nekļūst dusmīgs. Tētim galvā bija tikai viena vienīga, pārlieku dedzīga doma: sagādāt ēdienu savai ģimenei. Uz bākas trepēm allaž gulēja loms.

Ja zivis bija labas, tētis tās nesa uz krastmalu, kur stāvēja laiva, un kūpināja tās. Viņš sēdēja vējā pie žāvējamās krāsns un lēnām bāza tajā zaru pēc zara, lai uzturētu vienmērīgu uguni. Viņš nodrīvēja krāsni ar smiltīm un sīkiem akmeņiem, viņš vāca paegļu zarus un sacirta alkšņu skaidas, lai zivij būtu apakšā kārtīgs kurināmais. Tētis tikpat kā nebija redzams.

Pret vakaru viņš trīs reizes iemeta makšķeri līcītī, bet tur nekad neķērās.

Un tēju dzerot, tētis ne par ko citu nerunāja kā par zivīm. Viņš nelielījās savā parastajā patīkamajā manierē: viņš noturēja nedzirdētus priekšlasījumus, kurus māmiņa uzklausīja ar tādu kā apmulsušu izbrīnu, tā arī neko īpašu neuzzinot par zvejošanu un zvejnieku paradumiem.