Tūve Jansone - Tetis un jūra

Tagad tie stāvēja mierīgi, trinās viens gar otru, acīmredzami domādami paši par sevi. Abi divi bija tērpti zaļā samtā; varēja redzēt, ka tas ir mīksts un silts un nepaliek slapjš. Var būt, ka tas bija pat puķains.

Kamēr trollītis tos novēroja, notika kaut kas interesants, kas varbūt bija gluži dabisks; viņš piepeši iedomājās, ka arī viņš varbūt ir skaists, viņš jutās viegls, rotaļīgs un augstprātīgs. Noskrējis lejā smiltīs, viņš sauca:

— Kas par mēnesnīcu! Ai, cik silts! Var lidot!

Jūras zirgi satrūkās, saslējās pakaļkājās un drāzās aklā skrējienā. Tie aizmetās viņam garām ieplestām acīm, un krēpes tiem viļņojās kā ūdens, pakavi panikā dimdēja, bet viņš tik un tā redzēja, ka viss ir rotaļa. Trollītis Mumins zināja, ka viņi rotaļājas, ka ir pārbijušies un izbauda to, bet viņš nezināja, vai lai viņš tiem aplaudē vai arī tos mierina. Viņš atkal kļuva mazs, tukls un lempīgs, un tieši tobrīd, kad tie skrēja viņam garām iekšā jūrā, viņš kliedza:

— Jūs esat tik skaisti! Jūs esat tik skaisti! Nebēdziet no manis! — Ūdens šļācās augstu, nogrima pēdējā varavīksne, un krastmala bija tukša.

Trollītis nosēdās smiltīs. Viņš bija pārliecināts, ka tie atgriezīsies, tiem vajadzēja atgriezties, ja vien viņam pietiks pacietības gaidīt.

Nakts vērtās aizvien garāka, un mēness nogrima.

Varbūt tiem patiktu gaisma krastmalā, gaisma, kas tos atvilinātu atkal rotaļāties? Trollītis Mumins aizdedza vētras lākturi. Viņš nolika to sev priekšā smiltīs un, acis nenovērsdams, stingi lūkojās tumšajā ūdenī. Pēc brīža viņš piecēlās; pacēla lākturi un sāka to lēnām vēcināt te uz priekšu, te atpakaļ. Tas bija signāls. Viņš pūlējās domāt par draudzīgām, nomierinošām lietām; viņš vēcināja gaismu uz priekšu un atpakaļ, viņam bija pacietības, cik uziet.

Krastmalā kļuva auksts, varbūt nāca rīts. Vēsums plūda no jūras, tagad viņam sala ķepas. Trollītis Mumins nodrebēja un pacēla acis.

Un te viņa priekšā ūdenī sēdēja Morra.

Morras acis sekoja vētras lāktura kustībām, viņa pati bija pavisam nekustīga. Viņš zināja, ka Morra tuvāk nenāks. Bet viņš neko negribēja zināt par Morru. Viņš gribēja tikt prom no viņas vēsuma un nekustīguma, tālu prom no viņas drausmīgās vientulības. Bet trollītis Mumins nespēja aizskriet. Viņš gluži vienkārši nespēja.

Viņš palika stāvam un vēcinām vētras lākturi — lēnāk un lēnāk. Neviens no viņiem nekustējās, un laiks likās tik garš. Beidzot trollītis — ļoti lēnām — sāka iet atmuguriski. Morra palika stāvam tur ārā uz savas ledus salas. Viņš turpināja iet, nenolaižot no viņas skatu; pāri smiltīm, iekšā alkšņos. Viņš nodzēsa gaismu.

Tagad bija stipri satumsis, mēness bija aizgājis aiz salas. Varbūt tā bija ēna, kas virzījās prom, līda uz stāvajām klintīm, — viņš nebija pārliecināts.

Trollītis Mumins devās atpakaļ uz bāku, un viņš jutās esam smags no pārdomām. Tagad jūra bija pilnīgi mierīga, bet apšu lapas no bailēm sačukstējās. Meža briksnājā trollītim pretim plūda stipra petrolejas smaka. Tā nesaderējās ar nakti un arī ar salu ne.

— Par to es domāšu rīt, — trollītis Mumins pie sevis noteica. — Pašlaik manā galvā tam nav vietas.

Tsi pirms saules lēkta — indīgi un nenorimti — sāka pūst vējš no austrumiem. Ģimene pamodās tā ap astoņiem, kad austrenis bija sapūtis lietu, kas kopā ar vēja brāzieniem tinās ap bāku.

— Nu būs ūdens, — sacīja māmiņa. — Paldies Dievam, ka es atradu katlu un paguvu to izberzt. — Viņa ielika plītī malku un to aizkūra.

Trollītis Mumins palika guļam savā gultā, viņam nebija nekādas vēlēšanās runāt. Pie griestiem bija mazs, apaļš pleķītis ar ūdens pili vidū. Pile kļuva smagāka un smagāka. Nu tā nokrita uz ēdamgalda, dodama vietu nākamai ūdens pilei.

Pa durvīm iešmauca Mija.

— Šodien nav īstais laiks braukšanai ar lifta grozu,—viņa teica un izspieda ūdeni no sava matu kušķa. — Vējš pūš tieši no bākas sienas.

Cauri tornim viņi dzirdēja kaucam vēju, un ar blīkšķi aizcirtās durvis.

— Vai jūs esat uzvārījuši kafiju? — mazā Mija vaicāja. — Negaisa laikā es kļūstu trakoti izsalkusi. Jūra nāk iekšā melnajā līcītī,un tūļas zemes mēle ir pārvērtusies par salu! Tūļa pats ir sapūsts ačgārni, guļ zem savas laivas un skaita lietus lāses.

— Tīkli! — ieteicas tētis un izlēca no gultas. — Mums taču jūrā ir tīkli! — Viņš pieskrēja pie loga un raudzījās ārā, bet nevarēja saskatīt pludiņu. Austrenis pūta tieši pāri zemes mēlei. — Būs gan posts dabūt tos ārā, kamēr vējš pūš no jūras. Un tad vēl lietus.

— Lai tīkli paliek guļam, — tētis izšķīrās. — Tajos būs vairāk zivju. Pēc kafijas es kāpšu augšā tornī un pamēģināšu tikt kādā jēgā ar to vēju. Redzēsiet, ka pret vakaru tas pierimsies.

Stāvu augstāk vējš izskatījās uz mata tāds pats. Tētis stāvēja un lūkojās uz bākas lampu; viņš noskrūvēja vienu uzgriezni, atkal to uzskrūvēja, attaisīja un aiztaisīja lampas mājiņu. Tam nebija nekādas nozīmes; viņš tik un tā nezināja, ko lai iesāk. Tā jau arī bija neredzēta paviršība, ka šādai bākai nebija lietošanas pamācības. Nepiedodami.

Tētis apsēdās uz vienas no gāzes caurulēm un atbalstīja muguru pret sienu. Virs viņa pret stikla rūtīm sitās lietus; nākot virsū brāzmām, tas čukstēja un šņāca. Zaļā rūts bija saplīsusi. Zem tās uz grīdas lēnām krājās mazs ezeriņš. Tētis izklaidīgi nolūkojās uz to; viņš pārveidoja to par deltu ar garām, vijīgām upēm un ļāva skatienam slīdēt tālāk pār sienu. Tur kāds ar zīmuli bija uzrakstījis kaut ko, kas līdzinājās dzejai. Tētis pieliecās tuvāk un lasīja:

Tik tumšs ir jūrā,

vien mēnesi var redzēt spīdam,

un četrus garus gadus

nav redzēta ne bura slīdam.

«Šo te būs uzrakstījis bākas sargs,» tētis nodomāja. «Viņš to būs izdomājis kādu dienu, kad jutās apbēdināts. Padomā tik, apgaismot laivas, kuras nekad neiet garām… Pašā augšā uzrakstītais liecināja par priecīgāku omu: austrumu vējš un sievu ķildas — allaž beidzas tās ar mitrumu.»

Tētis sāka rāpot gar sienām un meklēt bākas sarga pārdomas. Tur bija milzums piezīmju par vēja stiprumu: visspēcīgākā vētra, pūšot dienvidrietumu vējam, bija bijusi līdz pat desmit ballēm. Kādā citā vietā bākas sargs atkal bija uzrakstījis dzejoli, bet tas bija nosvītrots ar daudzām melnām svītrām. Vienīgais, ko tētis varēja salasīt, bija kaut kas par putniem.

«Man jāuzzina kaut kas vairāk par viņu,» tētis nodomāja. «Kolīdz iestāsies labāks laiks, es zvejnieku uzmeklēšu. Viņi taču pazina viens otru, viņi dzīvoja uz vienas salas. Tagad es aiztaisīšu lūku un vairs nenākšu šurp, es kļūstu tikai skumīgs.»

Tētis nokāpa pa kāpnēm un sacīja:

— Vējš ir pagriezies maķenīt uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem. Varbūt tas rimsies. Un es tā ieprātojos, ka mums kādu dienu vajadzētu uzlūgt šo zvejnieku uz kafiju.

— Viņš noteikti nedzer kafiju, — ieskatīja mazā Mija. — Man liekas, ka viņš tikai ēd jūras zāles un jēlas zivis. Varbūt viņš caur priekšzobiem kāš planktonu.