Tūve Jansone - Tetis un jūra

Saule pazuda, kļuva auksts. Zari pluinīja trollīša ausis, egļu skujas viņu durstīja, zem ķepām lūza sprunguļi, — te oda pēc avota un mirušiem augiem. Un bija kluss, pavisam kluss, jūras šņākoņa bija pazudusi. Trollītim Muminam likās, ka še iekšā dzird kādu elpojam, panikā viņš kaklā Sajuta tintes garšu, trollītis jutās ieslodzīts un zaru sagūstīts un vienīgi vēlējās atkal ārā — saulē, ātri, tūlīt —, un viņš nodomāja: «Nē. Ja es tagad pagriezīšos, es nekad vairs neuzdrošināšos iet iekšā. Es staigāšu tur ārpusē visu mūžu, raudzīšos uz mežiņu un domāšu: «Es neuzdrošinājos. Mazā Mija mani nobaidīja. Es aiziešu pie viņas un pateikšu, vai zini, tajā briksnājā nekā nebija. Es apskatījos. Tu vienkārši blefoji!»»

Trollītis Mumins nošņācās un līda tālāk, tālāk starp taustīgajiem kokiem. Dažbrīd kaut kas iekrakšķējās, un viens no stumbriem iebruka samta brūnā trūdu kārtā. Zeme bija elastīga un gluda kā zīds, klāta miljoniem mirušu skuju.

Kamēr trollītis rāpoja dziļāk un dziļāk iekšā, izzuda nejaukā sajūta, ka esi ieslēgts. Viņš jutās vienīgi pasargāts un paslēpts vēsīgajā tumsā, viņš bija viens mazs dzīvnieciņš, kas ir paslēpies un grib, lai viņu liek mierā. Piepeši viņš atkal izdzirda jūru; silta un apžilbinoša viņam uzspīdēja saule. Trollītis Mumins bija iznācis klajumā briksnājā vidū.

Klajums bija gluži maziņš, apmēram tāds kā blakus noliktas divas gultas. Šeit iekšā bija silts, virs puķēm sanēja bites, un visapkārt modri slējās biezais mežs. Pāri klajumam vējojās bērzu lapas, — gaisīgs zaļš jumts, caur kuru varēja ielūkoties debesīs. Klajums bija absolūts, — trollītis Mumins bija atradis šo pilnīgumu. Neviens šeit pirms viņa nebija bijis. Tas piederēja viņam.

Uzmanīgi viņš apsēdās zālē un aizvēra acis. Droša paslēptuve aizvien bija bijusi viena no viņa nopietnākām idejām; viņš allaž tādu bija meklējis un daudzas atradis. Bet nekad vēl viņš nebija atradis kaut ko tik jauku kā šo. Šī vieta bija vienlaikus noslēpta un atvērta. Tikai putni varēja to redzēt; zeme bija silta, un viņu no abām pusēm pasargāja tas, kas bija bīstams. Viņš nopūtās.

Tad kaut kas iekoda trollītim Muminam astē: kodiena vieta sūrstēja kā ugunī. Viņš uzlēca kājās un acumirklī neaptvēra, kas noticis. Iedzeltenās mīzenes! Mazas, atriebības kāras iedzeltenās mīzenes; tās zālē čumēja un mudžēja, tās skrēja šurp no visām malām — nu jau vēl viena iekoda viņam ķepā. Trollītis Mumins lēnām atkāpās, acīs, kā no iebirušiem gružiem, grauza vilšanās, viņš bija drausmīgi aizvainots. Saprotams, ka skudras bija dzīvojušas te pirms viņa. Bet tāds, kas dzīvo zemē, jau neredz nekā no tā, kas atrodas augšā; tādai mīzenei nav nekādas nojausmas ne par putniem, ne mākoņiem, nedz ko citu, kas ir skaists un svarīgs, sacīsim, trollītim Muminam.

Ir dažādas taisnības. Saskaņā ar vienu taisnību, kas varbūt ir daudz sarežģītāka, bet pilnīgi pareiza, klajums pieder viņam, nevis iedzeltenajām skudrām. Kaut varētu panākt, lai viņas to saprot! Viņas taču gluži labi var dzīvot kaut kur citur. Mazlietiņ nost, tikai dažus metrus nostāk. Vai ir iespējams to kaut kā viņām paskaidrot? Varbūt, ļaunākajā gadījumā, varētu novilkt robežlīnijū un apgabalu sadalīt?

Nu viņas atkal bija klāt, viņas bija noteikušas trollīša atrašanās vietu un devās uzbrukumā. Trollītis Mumins bēga. Kaunpilns viņš bēga no paradīzes, bet bija nevaldāmi un apņēmīgi nolēmis atgriezties. Šī vieta bija gaidījusi viņu visu mūžu, varbūt daudzus simtus gadu! Tā piederēja viņam tāpēc, ka trollītim tā patika vairāk nekā jebkuram citam. Ja vesels miljons iedzelteno mīzeņu mīlētu vienlaicīgi, viņas nejustu tik milzīgu mīlestību kā viņš. Tā domāja trollītis.

— Vai dzirdēji, tēt? — trollītis Mumins vaicāja.

Bet tētis nemaz nedzirdēja, jo tieši tobrīd viņš pa īstam satvēra akmens bluķi un tas, blīkšķēdams un dārdēdams, ripoja lejup no kalna, izšķiļot divas dzidras dzirksteles un atstādams gaisā vāju, valdzinošu pulvera smaku. Tagad akmens gulēja dibenā, uz mata tur, kur tam vajadzēja gulēt. Bija brīnišķīgi ripināt lielus akmeņus; tā kārtīgi sasprindzināties — no ausīm līdz pašam astes galiņam, sajust, kā akmens sakustas, — lēnām, lēnām — vēl mazdrusciņ — un tad milzenis ar kolosāli skaļu plunkšķi ievēlās jūrā, un tu, trīcēdams no piepūles un lepnuma, tikai stāvi un lūkojies.

— Tēti? — sauca trollītis Mumins.

Tētis pagriezās un pamāja savam dēlam.

— Tas tur guļ, tas guļ! — viņš sauca. — Tur būs laipa, saproti, viļņlauzis. — Viņš devās jūrā un, iebāzis degunu dziļi ūdenī, tusnīdams sāka velt pa ūdeni vēl lielāku akmeni. Bija daudz vieglāk ripināt un pacelt akmeni zem ūdens; tētis prātoja:

«Diez, no kā tas varētu būt atkarīgs? Bet galvenais ir tas, ka tu jūties tik šausmīgi stiprs…»

— Es tev gribēju ko pavaicāt! — trollītis Mu mins bļāva. — Par iedzeltenajām mlzenēm! Tas ir svarīgi!

Tētis pacēla savu slapjo purniņu un klausījās.

— Par iedzeltenajām mīzenēm! — trollītis atkārtoja. — Vai tev ir kāda nojausma par to, vai ar tām var sarunāties? Kā tu domā, vai tās saprastu, ja es uzrakstītu nelielu afišu, — es domāju, vai viņas spētu to izlasīt?

— Iedzeltenās mīzenes? — tētis pārsteigts pārvaicāja. — Nē, tās jau nu gan nekā nesapratīs. Tagad vajag atrast kādu trīsstūrainu akmeni, kas ieiet starp tiem diviem lielajiem. Viļņlauzim ir jābūt stipram — tas jābūvē tādam, kas izjūt jūru… — Tētis, pabāzis degunu zem ūdens, brida tālāk.

Trollītis Mumins devās augstāk gar krastu un apstājās, lai palūkotos uz savu māmiņu, kas rāpoja apkārt pa dārza pleķīti. Viņa klāja uz zemes jūras aļģes; ķepas un priekšauts bija gluži brūni, māmiņa izstaroja laimīgas koncentrēšanās auru.

Piegājis klāt, trollītis ierunājās:

— Māmiņ! Ja tu esi nolūkojis kādu šausmīgi patīkamu un skaistu vietu, ko esi atradis un padarījis par savu, un tad tu atklāj, ka tur dzīvo vesels lērums citu būtņu, kas negrib vākties prom. Vai tiem ir tiesības palikt, kaut arī tie pat neapjēdz, ka vieta ir skaista?

— Ir jau gan, — māmiņa atteica un apsēdās brūnaļģēs.

— Bet ja tie tikpat labi justos kādā — kādā atkritumu kaudzē! — viņas dēls izsaucās.

— Tad jau ar tiem var apspriesties, — māmiņa domāja. — Un varbūt palīdzēt pārvākties. Ir ļoti grūti pārvākties, ja ilgi esi dzīvojis vienā un tai pašā vietā.

— Ek, — trollītis Mumins novilka. — Un kur ir Mija?

— Viņa ir pie bākas un taisa kaut kādu liftu, — atbildēja māmiņa.

Mazā Mija pārdroši un bīstami karājās vaļējā ziemeļu logā. Viņa sita trīsi pie palodzes. Uz grīdas gulēja milzum daudz nenosakāmu pelēkas krāsas lietu, un grīdas lūka bija vaļā.

— Kā tu domā, ko tētis par to teiks? — jautāja trollītis Mumins. — Neviens nedrīkst tur iet augšā. Tā ir viņa privāta lieta.

— Virs viņa privātās lietas atrodas bēniņi, — Mija nevērīgi sacīja. — Ļoti patīkami bēniņi, kur šo un to var atrast. Padod man to naglu. Man ir apnicis kāpt augšā pa kāpnēm ik reizi, kad mums jāēd, un tagad es būvēju liftu. Jūs varēsiet mani uzvilkt augšā grozā vai arī nolaist man lejā ēdienu. Tas būtu vēl labāk.