Tūve Jansone: Tetis un jūra

«Kā viņa izturas,» trollītis Mumins nodomāja. «Viņa aizvien dara to, uz ko viņai nesas prāts, un neviens pret to neiebilst. Viņa tikai to dara un viss.»

Viņš sacīja:

— Runājot par to mežu. Tur iekšā neviena nebija. Ja nu, iespējams, skudras.

— Ak tā, — Mija novilka. — Nu, tā jau es domāju.

Un tas bija izrunāts. Caur zobiem svilpojot, viņa iesita lielu naglu līdz pašai galviņai.

— Tev būs jāsakopj šitā draza, pirms atnāk tētis, — trollītis sauca pa vidu āmura klaudzieniem un juta, ka teiktais neatstāj it nekādu iespaidu. Viņš nomākts parakņājās vecu papīru, burku, saplēstu tīklu, vilnas zeķu un roņādas gabaliņu kaudzē — un tad viņš atrada sienas kalendāru. Sienas kalendāru ar brīnišķīgi skaistu bildi. Tā attēloja jūras zirgu, kas mēnesnīcā jādelēja pa viļņiem. Mēness mērcēja savu kāju naksnīgajā jūrā, un jūras zirgam bija garas, dzeltenas krēpes un ļoti bālas neizdibināmas acis.

Kā vispār kāds spēja tik skaisti uzgleznot! Trollītis Mumins nolika bildi uz sekretāra un to ilgi aplūkoja.

— Kalendārs ir piecus gadus vecs, — nolēkusi uz grīdas, sacīja Mija. — Pašlaik dienas ir gluži citādas un, starp citu, kāds jau sen ir noplēsis lapas. Paturi auklu, es iešu lejā un paraudzīšos, vai lifta grozs darbojas.

— Pagaidi mazdrusciņ, — trollītis Mumins lūdza. — Es tev kaut ko gribēju pavaicāt. Vai tu zini, kas jādara, lai panāktu, ka skudras aizvācas?

— Skaidrs, ka tās jāiznīcina, — sacīja mazā Mija.

— Nē, nē! — sauca trollītis. — Es sacīju, lai aizvācas!

Mija skatījās uz viņu. Pēc brīža viņa teica:

— Ak tā. Tu esi atradis kādu vietu mežā, kas tev patīk. Un tur ir papilnam iedzelteno mīzeņu. Ko tu man dosi, ja es tās aizdzīšu?

Viņš juta, ka deguns kļūst sarkans.

— Es to nokārtošu, — mazā Mija mierīgi sacīja. — Pēc dažām dienām varēsi aiziet uz turieni palūkoties. Un tu manā vietā uzmanīsi liftu. Nu es skrienu!

Trollītis Mumins palika stāvam un jutās nelaimīgs. Paslēptuve bija kļuvusi par gluži parastu vietu. Viņš aši palūkojās sienas kalendārā un sastapa jūras zirga skatienu. «Mēs esam no vienas un tās pašas sugas,» trollītis Mumins nodomāja. «Mēs saprotam viens otru, mūs interesē tikai tas, kas ir skaists. Es dabūšu savu meža klajumiņu, un pārējam nav nozīmes. Bet tieši pašlaik es it nemaz negribu runāt par klajumu.»

Tad Mija no lejas paraustīja virvi.

— Uzvelc mani augšā! — viņa kliedza. — Un nelaid vaļā. Neaizmirsti savas iedzeltenās mīzenes!

Lifts darbojās lieliski. Un viņa patiešām neko citu arī nebija gaidījusi.

Noguris un priecīgs tētis cauri viršiem gāja mājup. Protams, kaut kur zemapziņā viņš saprata, ka būs spiests mēģināt bāku atkal iededzināt, bet līdz krēslai vēl bija vairākas stundas. Un viņš bija vēlis lielus akmeņus, milzīgi lielus akmeņus. Ik reizi, kad viens tāds ievēlās ūdenī, trollīša Mumina māmiņa bija paslējusi purniņu augšā no dārziņa un nolūkojusies uz to. Tētis nolēma izmest kādu līkumu pa zemes mēli austrumos.

Aizvēja pusē zvejnieks lēnām īrās pretējā virzienā ar makšķerēm laivas priekšgalā. Tētis nekad nebija dzirdējis, ka tik vēlā rudenī kaut kas ķertos. Jāmakšķerē taču ir jūlijā! Bet šis jau bija neparasts zvejnieks. Varbūt viņam vienīgi patika irties un būt vienatnē pašam ar sevi. Tētis pacēla ķepu, lai pamātu, bet pārdomāja, — viņam taču nemās pretī.

Viņš uzkāpa kalnā un sāka iet pret vēju. Šeit klintis veidoja lielas lokveida līnijas un līdzinājās milzīgu dzīvnieku mugurkauliem, kuri cieši, cits pie cita, soļo uz jūru. Tētis jau bija pie paša līcīša, kad viņš to ieraudzīja. Tur lejā gulēja mierīga, gandrīz ovāla, tumša ūdens virsma. Kā milzīga acs. Tētis bija pagalam lielā sajūsmā. īsts ezers, melns līcītis, kaut kas no vislielākās noslēpumainības! Brīdi pa brīdim pāri zemes šaurumam jūra ievēla tajā kādu mazu vilni, kas pāršļācās pāri slieksnim un acumirkli uzvilnīja ūdens spogulī; tad līcītis atkal tapa mierīgs, melns un spīdīgs blenza pret debesīm.

«Tur ir dziļš,» nodomāja tētis. «Ai, tur jābūt ļoti lielam dziļumam. Mana sala ir kā vesela pasaule, te ir sastopams itin viss, un tā ir tik liela, cik vajadzīgs. Nē, cik es esmu laimīgs, — ir tā, it kā es savā ķepā turētu visu pasauli!»

Tētis, cik vien ātri jaudāja, devās uz bāku; viņš gribēja parādīt melno līcīti, iekams to atrod kāds cits.

— Cik žēl, ka tur nav lietusūdens, — sacīja māmiņa.

— Nē, nē, to ir izveidojusi jūra! — Tētis vēcinājās ar ķepām. — Milzīgas vētras ir gāzušās pār salu un piepildījušas līcīti un ievēlušas dibenā akmeņus, līdz tas kļuvis biedējoši dziļš!

— Varbūt tur mīt zivis? — trollītis Mumins minēja.

— Ļoti iespējams, — tētis sacīja. — Un, ja tur kādas ir, tad tās ir kolosāli lielas. Padomā tik, milzu līdaka, kas tur peldējusi simtiem gadu un kļuvusi arvien treknāka un dusmīgāka.

— Tā noteikti ir, — noteica mazā Mija, jo tas viņai patiešām iedvesa cieņu. — Varbūt es tajā iemetīšu makšķerauklu un paraudzīšos.

— Maziem bērniem nav ko mētāties ar auklām, — tētis stingri noteica. — Nē, tumšie līči ir domāti tētiem. Neejiet pārāk tuvu malai! Kā jūs redzat, šī ir bezgala bīstama vieta. Es izdarīšu ļoti rūpīgas pārbaudes. Bet ne tagad. Tagad man jādomā par akmeņu krāvumu un kūpināmo krāsni priekš zušiem un septiņus kilogramus smagām līdakām. Iekams uznāk lietus, man jāsaliek tīkla mietiņi un jāsataisa zivju tvertne…

— Un kāda nebūt notekcaurule, — māmiņa iestarpināja. — Pēc pāris dienām mums vairs nebūs dzeramā ūdens.

— Esi tikai mierīga, — tētis aizbildnīgi sacīja. — Būs. Es visu nokārtošu, ja vien jūs maķenīt pagaidīsiet.

Ģimene devās atpakaļ uz bāku kalnā, kamēr tētis turpināja runāt par milzīgo līdaku. Vējš glāstoši skrēja cauri viršiem, un saule grima, gleznojot visu salu siltām, dzeltenām krāsām. Bet aiz tām dziļā ēnā starp kalniem gulēja melnais līcītis.

Māmiņa bija sakopusi telpu pēc mazās Mijas darbošanās, un griestu lūka bija aiztaisīta. Kolīdz tētis ienāca iekšā, viņš pamanīja sienas kalendāru.

— Šis ir tieši tas, kas man vajadzīgs, — viņš teica. — Kur jūs to atradāt? Lai uz šīs salas ieviestu kārtību, man jāzina dienu gaita. Šodien ir otrdiena, to es zinu. — Tētis paņēma pildspalvu un pašā augšējā malā uzzīmēja lielu, apaļu apli. Tas nozīmēja: «Ierašanās». Pēc tam viņš ievilka divus mazus krustiņus pirmdienai un otrdienai.

— Vai jūs jebkad esat redzējuši jūras zirgu? — trollītis Mumins jautāja. — Vai tie ir tikpat skaisti kā bildē?

— Var gadīties, ka ir, — atteica māmiņa. — Es nezinu. Bet apgalvo, ka tie, kas glezno bildes, mēdzot pārspīlēt.

Trollītis Mumins domīgs pamāja ar galvu. Zēl, ka nevarēja redzēt, vai zirdziņam kājās ir sudraba pakavs, vai nav.

Tagad visa istaba bija pilna ar dzelteno saulrietu,— pēc brīža tas būs sarkans. Tētis stāvēja istabas vidū un pārbaudīja savas izjūtas. Tieši šobrīd viņam vajadzēja iet augšā iededzināt bāku, pēc tam nāks vakars. Bet, ja viņš kāptu augšā pa kāpnēm, visi, saprotams, zinātu, ka viņam nav izdevies iededzināt bāku. Kāpēc viņi nevarētu uzturēties ārā, līdz metīsies krēsla, un ļaut viņam vienā mierā pamēģināt? Dažreiz ģimenes dzīvē atgadījās kaut kas tāds, kas tētim nepatika. Citi neizjūta lietu un darbu sakritību. Un tomēr viņi ar tēti bija dzīvojuši tik ilgi kopā.