Tūve Jansone: Tetis un jūra

Tētis darīja to, ko mēdza darīt drūmos brīžos: uzgriezis istabai muguru, viņš aizgāja un iestājās logā.

Uz palodzes gulēja tikla mietiņi. Ka tad. Viņš pilnīgi bija pametis novārtā tīklu izlikšanu. Tā bija svarīga, ļoti svarīga. Tētis juta lielu atvieglojumu. Pagriezies viņš sacīja:

— Šovakar mēs liksim tīklus. Tiem aizvien jābūt jūrā pirms saulrieta. Tagad, kad mēs dzīvojam uz salas, mums īstenībā vajadzētu likt tīklus katru vakaru.

Tā nu trollītis Mumins un viņa tētis aizīrās ar tīkliem jūrā.

— Mēs izliksim tos lokā, sākot no zemes mēles austrumu pusē, — tētis sacīja. — Visnepatīkamākais ir zvejnieks. Nevar taču zvejot kādam deguna priekšā, — tā neviens nedara. Tagad tu airē lēnām, kamēr es uzmanīšu dibenu.

Šeit ūdens padziļinājās pakāpeniski: līkumainās smilšu terases stiepās jūras dziļumā kā svinīgas kāpnes. Trollītis Mumins airēja pret zemes mēli, pāri aļģu mežiem, kas kļuva arvien tumšāki un tumšāki.

— Stop! — tētis uzsauca. — Pabrāuc mazliet atpakaļ. Te ir labs dibens. Mēs vilksim tīklus slīpi uz augšu, pret stāvajām klintīm. Lēnām.

Viņš iesvieda pludiņu ar balto vimpeli un iemērca tīklu jūrā. Tas slaidi un gludi, ar mirguļojošām lāsēm katrā cilpā, ieslīdēja ūdenī. Korķa gabaliņi uz virsmas mirkli atpūtās, tad kā pērļu lente nogrima. Tīklu likšana deva lielu apmierinājumu, tas bija vīrišķīgs un mierīgs darbs. Kaut kas tāds, ko darīja priekš ģimenes.

Kad visi trīs tīkli bija izslīdējuši no laivas, tētis trīs reizes uzspļāva tīklu mietiņam un ļāva tam slīdēt lejā. Pacēlis asti gaisā, mietiņš nozuda zem ūdens — taisni lejā. Tētis apsēdās laivas pakaļgalā.

Bija rāms vakars, patlaban krēslā nobāla un apdzisa krāsas, tikai virs mežaudzes debesis vēl bija gluži sarkanas. Biedriskā klusumā viņi izvilka laivu krastā un pāri salai soļoja mājās.

Kad viņi bija tikuši līdz apsēm, pār ūdeni pārskrēja vāja, žēla skaņa. Trollītis Mumins apstājās.

— To es dzirdēju arī vakar, — tētis sacīja. — Iespējams, kāds putns.

Trollītis Mumins lūkojās pāri jūrai.

— Tur uz tās šēras kāds sēž, — viņš sacīja.

— Tā ir jūras zīme, — tētis noteica un gāja tālāk.

«No rīta nebija nekādas jūras zīmes,» trollītis Mumins nodomāja. «Tur nekā nebija.» Viņš mierīgi un nekustīgi stāvēja un gaidīja.

Šobrīd jūras zīme sakustējās. Ļoti", ļoti lēnām aizslīdēja pāri kalnam un prom bija. Tas nebija zvejnieks, — viņš bija mazs un tievs. Tas bija kaut kas cits.

Trollītis Mumins noskurinājās un turpināja mājupceļu. Viņš nekā nesacīs; tikai tad, kad būs pārliecināts. Starp citu, trollītis cerēja, ka viņš nekad neuzzinās, kas tur sēdēja un pa naktīm kauca.

Kad trollītis Mumins naktī pamodās, viņš ilgi nepakustēdamies gulēja un klausījās. Kāds bija viņu saucis. Bet viņš nebija pārliecināts, — varbūt tas bija tikai sapnis. Nakts bija tikpat mierīga kā vakars un pilna zili baltas gaismas; augošais mēness lūkojās tieši virs salas.

Trollītis pēc iespējas klusi piecēlās, lai neuzmodinātu māmiņu un tēti, piegājis pie loga, piesardzīgi to atdarīja un paskatījās ārā. Tagad viņš dzirdēja klusos viļņu šļakstus pret krastu, kādu putnu attālāk; tukšas un tumšas jūrā peldēja klinšu saliņas. Sala gulēja mierīgā dusā.

Nē, — lejā smilšainajā krastmalā kaut kas notika. Skanēja attāla žiglu kāju dipoņa, šļaksti ūdenī — tur kaut kas notika. Trollīti Muminu sagrāba spēcīgs sasprindzinājums. Viņš bija pārliecināts, ka tas skar viņu, tikai viņu un nevienu no pārējiem. Trollītim bija jādodas turp. Viņš to juta visapkārt, tas bija svarīgi, viņš bija spiests doties ārā naktī un palūkoties, kas notiek smilšainajā krastmalā; kāds bija viņu saucis un viņam nav ko baidīties!

Pie durvīm viņš atcerejas kāpnes un saka šaubīties. Vītņu kāpnes naktī bija diezgan šausmīga lieta — dienā tu skrien un tev nav laika domāt. Trollītis Mumins devās atpakaļ un paņēma vētras lākturi, kas stāvēja uz ēdamgalda. Uz plīts malas viņš atrada sērkociņus.

Tagad durvis aiz viņa aizvērās, tornis atvērās lejup kā dziļa, reibinoša aka. Viņš to neredzēja, bet zināja, ka tā ir. Liesmas vētras lākturī plīvoja un palielinājās, tagad tas dega mierīgi. Viņš nolaida stiklu un uzdrošinājās paskatīties.

Gaisma bija aizbaidījusi visas ēnas, un, kad viņš pacēla lākturi, tās, tikko pamodušās, plaiksnījās ap viņu. Tik daudz ēnu, tik daudz fantastisku formu un tēlu, kas plivinājās augšup un lejup pa bākas tukšo iekšieni. Tas bija skaisti. Kāpnes locījās uz leju, — lejup, lejup, lejup; — pelēkas un trauslas kā aizvēsturisku dzīvnieku skeleti; lejā tos uztvēra tumsa. Ar katru soli, ko trollītis spēra, ēnas lidoja augšup un dancoja uz sienām. Bija pārāk skaisti, lai būtu biedējoši.

Tā trollītis Mumins soli pa solim kāpa lejā, viņš cieši turēja vētras lākturi, un tas palīdzēja viņam nokļūt līdz pašai bākas apakšai — dūņu pamatnei. Durvis, kā parasts, čīkstēja; tās bija smagas, tagad viņš stāvēja ārā uz kalna, un sala saņēma viņu ar aukstu un nedabisku mēness gaismu.

«Cik saistoši ir dzīvot!» trollītis Mumins nodomāja. «Viss var pārmainīties — ne no šā, ne no tā. Piepeši kāpnes kļūst brīnišķīgas un klajums kļūst kaut kas tāds, par ko es vairs negribu domāt. Tā tas notiek; nav vienīgi zināms, kā.»

Viņš, elpu aizturējis, sāka iet pāri kalnam, cauri viršiem, cauri sīkajai apšu audzītei. Tagad bija kluss, vējš nepūta. Tad viņš palēnināja gaitu un ieklausījās. Smilšainā krastmala bija gluži klusa.

«Varbūt es tos biedēju,» trollītis Mumins nodomāja un saliecās, lai nodzēstu vētras lākturi. «Tas, kas mīt šeit pa nakti, noteikti ir ļoti kautrīgs. Sala, kas dzīvo nakts dzīvi, baidās par sevi.»

Tagad gaisma bija nodzēsta un sala tūdaļ nāca tuvāk. Viņš juta to no vienas zemes mēles līdz otrai, mēness gaismā tā bija nekustīga un ļoti tuvu. Trollītim Muminam it nemaz nebija bail, viņš klausījās. Tad soļu dipoņa atgriezās, kāds skrēja pa smiltīm, aiz alkšņu krūmiem, skraidīja uz priekšu un atpakaļ, ūdenī kaut kas noplakšķēja un gaisā uzšļācās baltas putas.

Tie bija viņi. Jūras zirgi, viņa jūras zirgi; tagad viss kļuva skaidrs. Par sudraba pakavu, ko viņš bija atradis smiltīs, par sienas kalendāru ar lielo kāpjošo vilni, kurā mēness mērcēja savu kurpi, par miegā dzirdēto saucienu. Trollītis Mumins apstājās starp alkšņiem un redzēja dejojam jūras zirgus.

Viņi skraidīja turpu šurpu pa smiltīm ar paceltu galvu un plīvojošām krēpēm, pa garajiem spīguļojošiem viļņiem tiem nopakaļus slīdēja astes. Viņi bija neaprakstāmi skaisti un viegli, un viņi to zināja; viņi koķetēja nesaudzīgi un dabiski, — viens ar otru, paši ar sevi, ar salu vai jūru: vienalga ar ko. Dažbrīd viņi spēji metās ūdenī, kas uzšļācās augstu, un mēnesnīcā uzmirdzēja varavīksne; tad tie skrēja atpakaļ paši caur savām varavīksnēm, zibsnīja acis un nolieca galvu, lai kakls izliektos virs muguras un astes. Izskatījās, it kā viņi dejotu spoguļa priekšā.