Džeks Londons - Sniega meita

Frona, stāvēdama pie Sentvinsenta, noskatījās, kā ievai­noto no piekrastes nes cauri pūlim. No segas apakšas no­karājās bronzas krāsas roka un parēgojās bronzas krāsas seja. Nesēji apstājās netālu no viņiem, gaidīdami norādī­jumu, kur nest tālāk. Frona sajuta negantu tvērienu pie pleca.

— Skatieties! Skatieties! — Sentvinsents, saliecies uz priekšu, nesavaldīgi kliedza un rādīja uz ievainoto. — Re­dziet! Tā rēta!

Indiānis pavēra acis, un, ieraugot pazīstamu, viņa seja savilkās ņirdzīgā grimasē.

— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — Sentvinsents, trīcēdams nepacietībā, vērsās pie pūļa. — Es piesaucu jūs visus par lieciniekiem. Sis ir tas vīrs, kas nogalināja Džonu Borgu.

Sos vārdus neuzņēma ar smiekliem, jo visi viņa žesti vēstīja par drausmu nopietnību. Bills Brauns un priekš­sēdētājs centās uzvedināt indiāni runāt, bet nekas viņiem neizdevās. Pieaicināja talkā vēl kādu zeltraci no Britu Kolumbijas, bet arī tā činuku cilts izloksne neatstāja ne­kāda iespaida. Tad pasauca Lafliču. Skaistulis metiss no­liecās pār indiāni un sāka runāt savādā rīkles balsī, kādu varēja būt mantojis vienīgi no savas mātes senčiem. Viss dzirdētais it kā skanēja vienādi, tomēr bija jūtams, ka viņš izmēģinās runāt dažādos dialektos. Nespēdams izvi­lināt nekādu atbildi, viņš sadrūmis apklusa. Tad, pēkšņi ko atcerējies, vēlreiz pamēģināja. Tūdaļ indiāņa sejā pa­vīdēja saprāta gaisma un arī no viņa rīkles guldzēdami sāka plūst līdzīga skanējuma vārdi.

— Tā ir stiķu izloksne, ko runā Baltās upes augš­tecē, — Lafličs paskaidroja, uz īsu brīdi pārtraucis sarunu.

Pēc tam, savilcis uzacis, brīžam pastomīdamies, atsau­cot atmiņā pusaizmirstus vārdus, viņš ņēmās izprašņāt indiāni. Pārējiem tas atgādināja pantomīmu: nesaprotama murmināšana un roku mētāšana, sejās te izbrīna pilns pārsteigums, te sapratnes izteiksme. Brīžam ciešanu vaib­sti savilka indiāņa seju, un Lafliča seja tad pauda līdz­jūtību. Tad atkal viņu žesti un acu pametieni vērsās pret Sentvinsentu, un reiz pat atturīgi smiekli bez kādas jaut­rības savaibstīja viņu lūpas.

— Vai tā? Tā būs labi, — Lafličs sacīja, kad indiāņa galva atslīga atpakaļ. — Sis vīrs runā taisnu valodu. Viņš nāk no Baltās upes augšteces, tālu ceļu. Viņš šejie­niešus nesaprot. Viņam liels brīnums, redzot tik daudz balto cilvēku. Viņš nekad nav iedomājies, ka pasaulē var būt tik daudz balto. Viņš drīz mirs. Viņu sauc par Govu.

Sen atpakaļ, priekš trim gadiem, tas vīrs Džons Borgs no­nāk šī vīra Gova novadā. Viņš medī, viņš nes daudz gaļas uz apmetni, un tāpēc Baltās upes stiķi viņu ieredz labi. Govam ir skvo — Pisku. Pēc kāda laika Džons Borgs taisās braukt projām. Viņš iet pie Gova un saka: «Atdod man savu skvo! Mainīsim. Es došu par viņu daudz mantu.» Bet Govs saka nē. Pisku laba sieva. Neviena cita nemāk tā šūt mokasīnus. Viņa vislabāk izmiecē aļņu ādu un iztaisa to mīkstu, mīkstu. Viņam patīk Pisku. Tad Džons Borgs saka, ka viņam maza bēda. Viņš grib dabūt Pisku. Tad viņiem ir zvērīgs cīniņš — un Pisku aiziet ar Džonu Borgu. Viņa gan negrib iet projām, tomēr viņai jāiet. Borgs nosauc viņu par Bellu un dod viņai daudz labu mantu, bet viņa visu laiku domā par Govu. — Lafličs norādīja uz rētu, kas šķērsoja indiāņa pieri un stiepās pāri acij. — To izdarījis Džons Borgs.

Ilgu laiku Govs guļ uz miršanu. Tad viņam ir labāk, bet galva paliek slima. Viņš neviena nepazīst. Nepazīst ne tēva, ne mātes, itin nekā. Tā kā zīdainis, nu tieši tāds. Tad kādu dienu — knik, klik! — kaut kas noknikšķ, un galva uzreiz kļūst skaidra. Viņš pazīst tēvu un māti, atce­ras Pisku, atceras itin visu. Tēvs saka, ka Džons Borgs aizgājis lejup pa upi. Tad Govs ari iet lejup pa upi. Pa­vasaris, ledus ļoti nelāgs. Viņam ir stipri bail, visur tik daudz balto cilvēku, un, kad viņš nonāk mūspusē, viņš snāj tikai pa nakti. Neviens viņu nedabū redzēt, bet viņš redz ikvienu. Viņš saredz tumsā kā kaķis. Kaut kādā veidā viņš nonāk taisni pie Džona Borga būdas. Viņš ne­zina, kā tas gadījies, zina tikai to, ka darbs, kas viņam darāms, ir labs darbs.

Sentvinsents saspieda Fronas roku, bet viņa atsvabināja pirkstus un soli atkāpās.

— Govs redz, ka Pis'ku baro suņus, un viņi sarunājas. Nakti viņš atnāk — un Pisku atver durvis. Tālāk jūs zi­nāt, kas notiek. Sentvinsents nedara nekā. Borgs nogalina Bellu. Govs nogalina Borgu. Borgs nogalina Govu, jo Govs drīz mirs. Borgam spēcīga dūre. Govs slims iekš­pusē, viss sadauzīts. Govam vienalga, jo Pisku ir mirusi.

Pēc tam viņš pa ledu nonāk uz cietzemes. Es viņam saku, visi ļaudis runā, ka tas nevar būt, neviens šai laikā nevar tikt pāri ledum. Viņš smejas un saka, ka pārgājis un, ja pārgājis, tad var būt. Grūti viņam klājas, bet pāri viņš tiek sveikā. Viņam iekšā briesmīgi sāp. Drīz viņš vairs nevar paiet, viņš rāpo. Pēc ilga laika viņš nonāk pie Stjūartas upes. Tālāk vairs nevar paiet, viņš liekas zemē, lai mirtu. Divi baltie cilvēki uziet viņu un nogādā šurp. Viņam vienalga. Viņš tik un tā mirs.

Laiiičs spēji beidza, bet neviens neieminējās ne vārda. Pēc brītiņa viņš piebilda:

— Man domāt, Govs ir trakoti labs cilvēks.

Frona piegāja pie Džeikoba Velza.

— Ved mani projām, tēvs, — viņa teica, — esmu ļoti nogurusi.

Nākamajā rītā Džeikobs Velzs, lai arī Sabiedrības piln­varnieks un miljoniem vērtu raktuvju īpašnieks, pats sa­skaldīja malku dienas vajadzībām, aizsmēķēja cigāru un devās pa salu lejup uzmeklēt baronu Kurbertēnu. Frona, nokopusi brokasta traukus, izkāra ārā drēbes, lai pavēdi­nās, un pabaroja suņus. Tad viņa izņēma no savas ceļa somas apbružātu Vordsvorta [5] dzejoļu sējumiņu un aiz­gāja uz krastmalu, kur ierīkojās ērtā sēdeklī, ko veidoja divas ar saknēm izgāztas priedes. Tik vien arī bija ka atvēra grāmatu, jo acis viņai aizvien aizklīda pāri Ju- konai, kavēdamās pie ūdens vērpetes zem krasta klintīm, pie upes līkuma tālumā un pie sēres gala, kas stiepās pāri upei. Cilvēka izglābšana un neprātīgais brauciens viņai glabājās atmiņā pavisam svaigs, taču visos šais no­tikumos šur un tur gadījās dīvaini, tukši laika sprīži, par kuriem viņa maz ko atcerējās. Cīniņš pie aizas mutes šķita bezgalīgs, viņa nezināja, cik ilgi tas vilcies; un tra­kais brauciens gar Šķelšanās salas krastu līdz Rubo sa­lai — prāts gan liecināja, ka tāds noticis, bet atminēties viņa nevarēja neko.

Aiz tīras kaprīzes Frona ņēmās domās izsekot katram Korlisa solim šajās trijās notikumiem pilnajās dienās, bet neapzinīgi vairījās pat domās skart to otro cilvēku, kuru bija pretīgi vārdā saukt. Ar to visu saistījās kaut kas briesmīgs, un viņa zināja, ka agri vai vēlu būs jāsastopas ar šo briesmīgo, taču centās attālināt šo brīdi. Frona bija izmocīta un salauzīta kā miesīgi, tā garīgi, un jebkura gribas piepūle tagad būtu nepanesama. Patīkamāk pat pa­kavēties domās pie Tommija — pie Tommija ar drošuļa mēli un gļēvuļa dūšu. Viņa apņēmās sevī, ka tā sieva un bērni Toronto netiks aizmirsti, kad Ziemeļzeme izmaksas dividendes Velziem.

Nokrakstot sausam vītola zaram zem kāda kājām, viņa satrūkās un pacēla acis — priekšā stāvēja Sentvinsents.

— Tu neesi mani apsveikusi ar izglābšanos, — viņš jautri ierunājās. — Bet vakar vakarā tu, jādomā, biji līdz nāvei nogurusi. Es spriežu pēc sevis. Un turklāt tu taču likko biji atgriezusies no tā trakā brauciena pa upi.