Džeks Londons - Sniega meita

— Domājams, jūs trūkāties augšā no cisām un sacēlāt trauksmi?

— Nē, es to nedarīju, — Sentvinsents atbildēja, izaici­noši atmezdams galvu, it kā gribēdams uzreiz sastapties ar visļaunāko. — Es paliku guļam un nogaidīju.

— Ko jūs nodomājāt?

— Ka Bellai ir slepena noruna ar indiāni un ka Borgu grib nogalināt. Tas man uzreiz iešāvās prātā.

— Un jūs nekā nedarījāt?

— Nekā. — Viņa balss pieklusa un skatiens noslīdēja lejup pie Fronas, kas stāvēja, atspiedusies pret kasti, bal­stīdama to. Nelikās, ka viņa būtu satraukta. — Bella pie­nāca pie manis, bet es aizvēru acis un mierīgi elpoju. Viņa pacēla kvēpenīti pret mani, tomēr es notēloju aizmigušu tik dabiski, ka piemānīju viņu. Tad es izdzirdu pēkšņi no miega iztraucēta cilvēka nošņākšanos, jezgu un kliedzienu; es paglūnēju no segas apakšas. Indiānis grasījās durt Borgam ar dunci, bet Borgs ar izstieptām rokām atvairī- jās, mēģinādams sagrābt indiāni. Kad viņi bija saklupuši kopā, Bella piezagās no mugurpuses un, apmetuši elkoni Borgam ap kaklu, sāka to žņaugt. Atspērusies ar celi pret vīra jostas vietu, viņa lauza to atmuguriski, līdz ar in­diāņa palīdzību nogāza gar zemi.

— Un ko darījāt jūs?

— Es novēroju.

— Vai jums bija revolveris?

— Bija.

— Tas pats, kuru, kā pirmīt teicat, Borgs bija aiz­ņēmies?

— Jā. Bet es novēroju.

— Vai Džons Borgs sauca pēc palīdzības?

— Sauca.

— Vai jūs varat atkārtot viņa vārdus?

— Viņš sauca: «Sentvinsent! O, Sentvinsent! Žēlīgais dievs! O, Sentvinsent, palīdziet man!» — Sentvinsents sadrebinājās, to atcerēdamies, un piebilda: — Tas bija drausmīgi.

— Domāju gan, — Brauns norūca. — Un jūs?

— Es novēroju, — sekoja spītīga atbilde, bet pār pūli nošalca smaga nopūta kā vaids. — Borgs tomēr atkratījās no viņiem un uzlēca kājās. Ar atpakaļ vēzētas rokas trie­cienu viņš aizsvieda Bellu pāri visai būdai pie pretējā sienmaļa un tad metās uz indiāni. Sākās cīniņš. Indiānim duncis bija izkritis no rokas, dzirdot Borga belzienu du­noņu, man sametās nelabi. Nodomāju, ka nu viņš indiāni nositīs galīgi. Tad jau arī tās mēbeles tika salauztas ga- balgabalos. Viņi valstījās pa grīdu, rēca un plosījās kā nikni meža zvēri. Es brīnījos, ka Borga dūres vēl nav indiānim krūtis ielauzušas. Bella bija pacēlusi dunci un atņemdamās sāka durstīt ar to savu vīru, kur tikai trā­pīja. Indiānis bija Borgu sagrābis klinčā, un Borgs, ne­varēdams atsvabināt rokas, sāniski deva Bellai pamatīgu spērienu. Viņš, jādomā, bija pārlauzis tai kājas, jo tā iebrēcās un pakrita; vairs viņa nepiecēlās, lai arī cik iz­mēģinājās. Pēc tam Borgs ar visu indiāni nogāzās uz plīts, nospiezdams indiāni sev apakšā.

— Vai viņš vēl sauca pēc palīdzības?

— Viņš lūdzās, lai es pieejot pie vina.

— Un?

— Es novēroju. Viņš kaut kā atbrīvojās no indiāņa un piesteberēja pie manis. No viņa plūda asinis, un es re­dzēju, ka viņš ir pavisam slābs. «Dod man savu šaujamo,» viņš teica. «Ašāk dod!» Kā akls viņš grābājās apkārt. Pēc tam, mazliet tā kā atjēdzies, viņš pasniedzās man pāri un izņēma revolveri no maksts, kas karājās pie sienas. Indiānis atkal nāca viņam virsū ar dunci, bet Borgs ne­maz necentās aizsargāties. Viņš gāja tieši pie Bellas, bet indiānis neatlaidīgi soļoja līdzi, laizdams dunci darbā.

Indiānis šķita tikai traucējam un kaitinām Borgu, un viņš to atgrūda nost. Borgs noslīdēja uz ceļiem un pagrieza Bellas seju pret gaismu, bet paša seja bija noplūdusi ar asinīm, un viņš nevarēja neko saskatīt. Tā viņš tur tupēja labu brīdi, izberzēdams asinīm aizķepušās acis. Likās, viņš gribēja pārliecināties, vai tā tiešām ir Bella. Pēc tam viņš pielika revolveri tai pie krūtīm un izšāva.

Indiānis, to redzot, vai prātu zaudēja, atkal gāzās Bor­gam virsū ar dunci, tai pašā laikā izsizdams viņam revol­veri no rokas. Tajā brīdī tie apgāza plauktu ar kvēpeni. Cīniņš turpinājās tumsā, un atskanēja vairāki šāvieni; to gan nezinu, kurš šāva. Es izrāpos no lažas, bet viņi cīņas karstumā uzgrūdās man virsū, un es nogāzos uz Bellas. Tur tad es notraipīju rokas ar asinīm. Kad es skrēju ārā pa durvīm, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Tad es sastapos ar Lafliču un Džonu, un… un tālākais jums zināms. Zvēru, ka pastāstīju jums svētu patiesību.

Sentvinsents paskatījās uz Fronu. Viņa balstīja kasti, un viņas seja bija' mierīga. Viņš pārlaida skatienu pūlim, bet redzēja, ka stāstam nav noticēts. Daudzi smējās.

— Kāpēc jūs to nepastāstījāt pašā sākumā? — Bills Brauns jautāja.

— Tāpēc… tāpēc..,

— Nu?

— Tāpēc, ka es būtu varējis palīdzēt.

Nu jau smiekli kļuva daudz skaļāki, un Bills Brauns novērsās no viņa.

— Džentlmeņi, jūs dzirdējāt šo murgojumu. Sī ir vēl trakāka pasaka nekā tā pirmā. Procesa sākumā mēs solī­jāmies pierādīt, ka patiesīgums viņam ir svešs jēdziens. Jūsu spriedums skaidri pierāda, ka esam to panākuši. Bet, ka viņš stāstīs arvien jaunas pasakas, vēl fantastiskākas, to gan nebijām cerējuši. Ka tās bija pasakas, par to taču neviens nešaubīsies. Ko jūs domājat par viņu? Viņš mums ir krāvis priekšā melus uz meliem; ir pierādīts, ka melis viņš bijis no laika gala, — vai tad jūs ticēsiet šiem pēdē­jiem, baismi neiespējamiem meliem? Džentlmeņi, varu tikai lūgt, lai jūs no jauna apstiprināt savu spriedumu. Un tiem, kas šaubās par viņa melīgumu, — tādu, jādomā, nav daudz, — atļaujiet, ka tiem es aizrādu: ja viņa stāsts ir patiess, ja viņš ir izmantojis Džona Borga viesmīlību un gulējis zem tā segām, kamēr to slepkavoja, ja viņš bezjūtīgi noklausījies šā cilvēka balsī, kas sauca viņu pa­līgā, ja viņš ir, tur vāļādamies, noskatījies šajā asinspirtī un tas viss nav skubinājis viņu spert vīra cienīgu soli — tad ļaujiet man aizrādīt, jā, ļaujiet aizrādīt, ka ar to vien jau viņš ir pelnījis karātavas. Džentlmeņi, mūsu sprie­dums nebūs aplams. Tātad — kāds ir jūsu lēmums?

«Nāvi!», «Uzraut pie kāķa!», «Pakārt!» — atskanēja vis­apkārt.

Pēkšņi pūļa uzmanība pievērsās upei, pat Blekijs aiz­mirsa savu oficiālo pienākumu. Liels plosts, ko dzina uz priekšu divi gari airi, katrs savā galā, tuvu krastam slī­dēja gar Šķelšanās salas lejasgalu. Kad plosts bija no­vērotājiem gandrīz pie pašām kājām, tā priekšgals pie­griezās pie smilšu sēres, un, kamēr pakaļgals pa straumi apmeta loku, krastā tika izsviesta pietauvošanas virve, ko vairāk reižu aptina ap to pašu koku, zem kura stāvēja Sentvinsents. Plosts bija piekrauts ar aļņa gaļu: sacirstie gabali, sarkani un jēli, rēgojās no egļu zaru vēsā pārklāja apakšas. Ar savu kravu lepodamies, divi vīri no plosta pašapzinīgi noraudzījās uz pūli krastmalā.

— Vedam šo te uz Dausonu, — viens no tiem paskaid­roja, — tikai nelāgi, ka saule tā cepina.

— Nē, — sacīja viņa biedrs, atbildēdams uz kāda jau­tājumu, — negribam apstāties un tirgoties. Tur lejā par mārciņu dod pusotra dolāra, mēs steidzamies nokļūt līdz turienei. Bet nejauši esam tikuši pie kāda cilvēka palieka, ko gribētu atstāt pie jums. — Viņš pagriezās un norādīja uz vaļīgi samestu segu -kaudzi, zem kuras varēja jaust cilvēka ķermeņa apveidus. — Mēs to šorīt pievācām, man domāt, jūdzes trīsdesmit augšup pa Stjūartas upi.

— Viņam vajag dakterēšanas, — otrs vīrs piebilda, — bet gaļa var sagandēties, mums nav laika kavēties. Izskatās, ka viņš būtu villojies ar grizlilāci vai citu zvēru — viss sadauzīts un izrobīts. Pēc paskata iekšās ar viņam viss nav kārtībā. Kur lai noliekam?