Džeks Londons - Sniega meita

Tie nekādi nebūtu varējuši tikt projām no salas. Ledus stāvoklis tajās trīs četrās stundās pirms uzlūšanas to nebūtu pieļāvis. Apcietinātais nevienu no salas iemītnie­kiem neturot aizdomās, jo tie visi, izņemot viņu pašu, va­rot pierādīt, kur uzturējušies. Ļoti iespējams, ka apcieti­nātais bijis satraukts, kad, skriedams pa taku, uzdrāzies virsū Lafličam un zviedram Džonam. Starp citu, varētu gan pieņemt, ka Sibīrijā viņš pie tādiem notikumiem jau pieradis. Taču tas neesot būtiski; fakti rādot, ka viņš ne­apšaubāmi bijis ārkārtīgi satraukts, taisni histēriski uz­budināts, bet slepkava šādā garastāvoklī gan daudz nedo­mājot, kurp skrien. Līdzīgi gadījumi esot jau pieredzēti. Ne viens vien noziedznieks pats tādā veidā uzskrējis virsu taisnīgam sodam.

Runājot par Borga, Bellas un Sentvinsenta attiecībām, viņš ar veiklu manevru ieguva instinktīvi aizspriedumaino klausītāju atsaucību un uz brīdi no sausas prozas pārsvie­dās uz visspēcīgajām sentimenta pliekanībām. Viņš atzina, ka netiešie pierādījumi nekad neko nepierādot pilnīgi. Bet tas arī nemaz neesot vajadzīgs. Jāpanāk tikai, lai tie iz­kliedētu jebkuras šaubas, vairāk neko. Ka tas esot pa­nākts, viņš atzina par pierādītu, vēlreiz pārbaudot liecības.

— Un vispēdīgi, — viņš sacīja, — jūs nevarat pamest neievērotus Bellas pēdējos vārdus. Mēs paši neko tieši ne­zinām. Mēs taustāmies kā pa tumsu, grābstām sīkumus un pūlamies iztēloties patieso ainu. Bet, džentlmeņi, — viņš uz brīdi apklusa, lai papētītu klausītāju sejas,

— Bella zināja patiesību. Viņas liecība nav netieša. Mo­kās strauji elsodama, dzīvības asinīm aizplūstot, ar stik­lainam acīm raudzīdamās, viņa runāja patiesību. Tumsai metoties acu priekšā, ar pirmsnāves gārdzieniem kaklā viņa vēlreiz vārgi paslējās un, ar trīsošu pirkstu rādīdama uz apsūdzēto, rau, tā, sacīja: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.»

Billa Brauna pirksts joprojām vēl rādīja uz Sentvin­sentu, kad tas grīļodamies pietrausās kājās, seja tam bija sakritusies un pelēka, un tas raudzījās uz visām pusēm, ne vārda nespēdams izrunāt. «Zaķpastala! Zaķpastala!» ska­nēja čuksti te vienā kaktā, te otrā, bet ne tik klusu, lai viņš to nesadzirdētu. Viņš vairākkārt apslapināja lūpas, un mēle ar mokām sāka klausīt.

— Kā jau teicu, — viņš pēdīgi izdabūja pār lūpām,

— es neesmu to darījis. Dieva vārds, es neesmu to darī­jis! — Viņš cieši noraudzījās uz zviedru Džonu, brīdi no­gaidīdams, vai šis tūļa tomēr ko neteiks. — Es… es ne­esmu to darījis… es neesmu… es… es neesmu…

Šķita, viņš bija aizklīdis izmisīgās pārdomās, kurās zviedrs Džons ieņēma izcilu vietu, un, kad Frona, satvē­rusi pie rokas, lēnā garā nosēdināja viņu, kāds iesaucās:

— Aizklātu balsošanu!

Bills Brauns kā dzelts pietrūkās kājās.

— Nē! Es saku — nē! Atklātu balsošanu! Mēs esam vīri un kā vīri nebaidāmies izteikt klaji savu pārliecību.

Viņa priekšlikums tika jūsmīgi apsveikts, un balsošana sākās. Pa kārtai izsaukti, vīrs pēc vīra pateica tikai vienu vārdu: «Vainīgs.»

Barons Kurbertēns izspraucās uz priekšu un kaut ko pačukstēja Fronai. Tā pamāja ar galvu un pasmaidīja, bet Kurbertēns spiedās caur pūli atpakaļ un nostājās pie durvīm. Kad pienāca viņa kārta nodot balsi, viņš teica: «Nevainīgs», — tāpat arī Frona un Džeikobs Velzs. Pjērs Lafličs brīdi svārstījās, vērīgi nolūkodamies uz Fronu un Sentvinsentu, tad dzidrā flautas balsī pateica: «Vainīgs!»

Kad priekšsēdētājs piecēlās, Džeikobs Velzs it kā ne­jauši pārsoļoja istabas pretējā pusē viņpus galda un no­stājās, atspiedies pret krāsni. Kurbertēns, kam nekas ne­bija palicis nepamanīts, atvēla no sienmaļa gaļas sālāmo muciņu un uzkāpa uz tās.

Priekšsēdētājs atkremšļojās un ar vesera klaudzieniem sauca pie kārtības.

— Džentlmeņi, — viņš pasludināja, — apsūdzētais…

— Rokas augšā! — Džeikobs Velzs valdonīgi nokoman­dēja, un uz karstām pēdām atskanēja spalgais Kurber- tēna sauciens:

— Rokas augšā, džentlmeņi!

No priekšpuses un aizmugures viņi turēja pūli savu revolveru draudos. Visiem rokas bija augšā; priekšsēdē­tājs, paceldams savējās, vēl bija pagrābis veseri. Nebija nekāda apjukuma. Katrs stāvēja vai sēdēja tādā pašā pozā, kādā to pārsteidza komanda. Viņu acis, šaudīdamās no vienas galvenās personas pie otras, vienmēr atgriezās pie Džeikoba Velza.

Sentvinsents sēdēja kā tāds apmāts. Frona spieda vi­ņam rokā revolveri, bet viņa gļēvie pirksti nespēja to sa­tvert.

— Nāc, Gregorij, — Frona lūdzās. — Ātrāk! Korliss gaida ar laivu. Ejam!

Frona sapurināja viņu, un viņš saņēmies satvēra ieroci. Tad viņa to raustīja un grūstīja, kā dziļā miegā iegrimušu modinot, līdz beidzot uzdabūja uz kājām. Taču seja vi­ņam bija līķa bālumā, acis kā mēnessērdzīgam, likās, ka viņš būtu pamiris. Arvien vēl viņu pieturēdama, Frona pakāpās soli atpakaļ, lai viņam būtu brīvs ceļš. Viņš mēģināja iet, bet kājas ceļos ļodzījās. Telpā valdīja klu­sums, bija dzirdami vienīgi vīru smagie elpas vilcieni. Kāds viegli ieklepojās, iztīrīdams rīkli, un par šo mazo miera traucējumu visi pārmetoši paraudzījās uz vainīgo. Tas apmulsis neveikli samīņājās no vienas kājas uz otru. Tad atkal atjaunojās smagā dvašošana.

Sentvinsents paspēra vēl soli, bet viņa pirksti atlaidās, un revolveris ar lielu troksni nokrita uz grīdas. Viņš pat nepūlējās to pacelt. Frona žigli noliecās, bet Pjērs Laf­ličs bija jau uzlicis kāju uz revolvera. Viņa pavērās aug­šup un redzēja Lafliču stāvam ar paceltām rokām un izklaidīgi raugāmies uz Džeikobu Velzu. Viņa raudzīja nogrūst kāju, taču tās muskuļi bija tik saspringti un tvirti, ka skaidri liecināja, cik nepatiesa ir Lafliča sejas vienaldzība. Sentvinsents stāvēja, bezpalīdzīgi nodūris acis, it kā neko nesaprazdams.

Sī aizķeršanās novērsa Džeikoba Velza uzmanību, uri, kamēr viņš raudzīja izdibināt tās cēloni, priekšsēdētājam radās varena izdevība. Nemaz nesaliecis labo roku, viņš to atvēzēja, un smagais veseris aizlidoja, pēc īsas distan­

ces smagi atsizdamies Džeikobam Velzam zem auss. Vel- zam krītot, viņa revolveris gāja vaļā, un zviedrs Džons ierēcās, sagrābdams gurnu.

Tai pašā brīdī tika pievārēts arī barons. Dels Bišops, vēl joprojām paceltām rokām nevainīgi raudzīdamies uz priekšu, vienkārši ņēma un izspēra sālījuma mučeli no francūža kājapakšas, tā nogāzdams viņu gar zemi. Barona lode, neviena neskārusi, ietriecās jumtā. Lafličs satvēra Fronu stiprās rokās. Sentvinsents, it kā nule atmodies, metās uz durvīm, bet metiss veikli pagrūda viņam kāju priekšā.

Priekšsēdētājs uzsita ar dūri pa galdu un pabeidza iesākto teikumu:

— Džentlmeņi, apsūdzētais ir atzīts par vainīgu.

Frona tūlīt bija piesteigusies pie tēva, bet viņš jau sāka atžirgt. Kurbertēnu izveda priekšā ar saskrambātu seju, izmežģītu plaukstas locītavu un neklausīgu mēli. Lai ne­sāktos diskutēšana un neietu zudumā laiks, Bills Brauns pieteicās pie vārda.

— Priekšsēdētāja kungs, nosodot Džeikoba Velza, Fro­nas Velzas un barona Kurbertēna mēģinājumu atbrīvot apcietināto un glābt to no taisnīga soda, mums šajos ap­stākļos tomēr jājūt pret viņiem simpātija. Manuprāt, lieki vēl tālāk iztirzāt šo jautājumu. Jūs visi zināt, ka līdzīgā situācijā, bez šaubām, būtu darījuši to pašu. Un tādēļ, lai ātrāk izbeigtu šo lietu, es lieku priekšā atņemt ieročus šiem trim aizturētajiem un laist viņus vaļā.