Džeks Londons - Sniega meita

Nu, to gan nevar noliegt — viņš prot sieviešiem patikt. Vairāk šim nekas nav jādara — šis tikai pasvilpj kā su­ņiem. Tās viņam tādas sevišķas spējas. Tur pie tiem Briež­upes indiāņiem bija viena gaužām izlaidīga, bet gaužām skaista skvo. Savu mūžu neesmu redzējis nevienas, kas cirstu viņu pušu, — tikai Bella bija vēl smukāka. Nu, jā­domā, viņš tai ar bija uzsvilpis, jo tā palika apmetnē ilgāk, nekā pienācās. Nebūdams vienaldzīgs pret sievie-

šiem…

— Pietiks, mister Bišop, — pārtrauca priekšsēdētājs, kas, nevarēdams neko nolasīt no Fronas sastingušās se­jas, bija pievērsis skatienu viņas rokai, un tās nervozā raustīšanās un žņaudzīšanās atklāja to, ko slēpa seja. — Pietiks, mister Bišop! Es domāju, mēs nu esam diezgan dzirdējuši par tām indiāņu skvo.

— Lūdzami, netraucējiet liecību, — Frona maigi noči­vināja. — Tā šķiet Joti svarīga.

— Vai jūs zināt, kas man vēl ir sakāms? — Dels iekai­sis noprasīja priekšsēdētāj am. — Nezināt? Nu, tad neplā­tiet muti! Sitos sīkumus es stāstu ar nodomu.

Bills Brauns jau atkal lēca kājās, lai aizkavētu sadur­smi, tomēr priekšsēdētājs savaldījās, un Bišops turpinaja.

— Es jau sen būtu galā ar visām brunču medībām un skvo, un visu citu, ja mani mūžīgi nepārtraukuši. Nu, kā jau teicu, viņam uz mani bija zobs, un pirmo reizi es neat- tapos laikā: viņš man iezvēla ar šautenes laidi pa galvu, ievīstīja indiānieti laivā un prom bija. Jums visiem labi zināms, kāds bija Jukonas novads astoņdesmit ceturtajā gadā. Un tāds nu es tur stāvēju, pamests viens, bez man­tām, bez pārtikas, tūkstošiem judžu no apdzīvotām vietām. Es tomēr izkūlos sveikā, nav vajadzības stāstīt, kas un kā, un viņš tāpat. Jūs jau visi būsiet dzirdējuši par viņa piedzīvojumiem Sibīrijā. .Nu, — te tika iestarpināta ietek­mīga pauze, — gadījuma pēc ari man ir nācis zināms šis un tas.

Viņš iebāza roku savu sīkrūtaino svārku lielajā kabatā un izvilka savazātu grāmatu ādas sējumā, ļoti vecu pēc izskata.

— Sito es dabūju no Pīta Vipla vecenes — Eldorado Vipla. Tai grāmatā rakstīts par viņas vectēvoci vai vectēva vectēvoci, lāgā nezinu, par kuru, un, ja te ir kāds, kas māk lasīt krievu mēlē, nu, tad varēs dzirdēt visos sīku­mos par to Sibīrijas ceļojumu. Bet, tā ka te gan nebūs neviena, kas mācētu …

— Kurbertēns! Viņš to var izlasīt! — kāds no pūļa izsaucās.

Tūdaļ pašķīra brīvu ceļu francūzim un viņu pret paša gribu stumšus, grūšus izbīdīja priekšā.

— Jūs protat šo mēli? — Dels noprasīja.

— Jā, bet gaužām vāji, gaužām maz, — Kurbertēns at­runājās. — Kur tie laiki. Esmu piemirsis.

— Speriet tik vaļāl Mēs nekritizēsim.

— Nē, bet…

— Lasiet! — priekšsēdētājs uzsauca.

Jau ar atšķirtu nodzeltējušo titullapu Dels iegrūda grā­matu viņam rokās.

— Man jau mēnešiem niezējušas ķepas pēc šitāda buka, — viņš līksmi apliecināja. — Un nu, kad esu jūs dabūjis rokā, jums vairs no manis neizsprukt. Šaujiet vaļāl

Kurbertēns stomīdamies sāka lasīt:

— «Tēva Jakonska dienasgrāmata, kur isi aprakstīta viņa dzīve Obdorskas benediktiniešu klosteri un sīki iz­klāstīti viņa brīnišķīgie piedzīvojumi Austrumu Sibīrijā pie briežu cilvēkiem.»

Barons pacēla acis, gaidīdams tālākus norādījumus.

— Palasiet mums, kad tā ir driķēta, — Dels norādīja.

— Varšavā tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.

Sīkais zeltracis pārlaida uzvarētāja skatienu visai telpai.

— Vai dzirdējāt? Nepiemirstiet! Tūkstoš astoņi simti septītajā, lieciet aiz auss!

Barons ķērās pie ievada rindkopas.

— «Viss notika Tamerlana dēļ,» — viņš sāka lasīt, ne­apzināti veidodams tulkojuma frāzi pēc jau pazīstama parauga.

Sos pirmos vārdus izdzirdusi, Frona kļuva bāla un tāda palika visu lasījuma laiku. Reiz viņa pazagšus uz­meta acis tēvam un nopriecājās, ka viņš raugās taisni uz priekšu, jo nejutās spējīga tagad sastapties ar viņa ska­tienu. Toties par Sentvinsentu viņa nelikās zinis, kaut gan juta, ka tas pētīgi viņā noraugās, taču dabūja redzēt tikai bālu, neizteiksmīgu seju.

— «Kad Tamerlāns ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumu Āzijas novadiem,» — Kurbertēns gausi lasīja, — «tur tika sagrautas valstis, iznicinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā… kā zvaigžņu putekļi. Mil­zīga tauta tika izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no ieka­rotājiem» — nē, nē —, «no iekarotāju nežēlībām, šie bēgļi ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, nogriezdamies gan uz zie­meļiem, gan uz austrumiem, un apjoza polārā baseina malu ar izmētātu mongoļu cilšu loku.»

— Izlaidiet kādas lappuses, — Bills Brauns ieteica,

— un palasiet tikai šur un tur! Nesēdēsim jau te visu nakti.

Kurbertēns izpildīja šo lūgumu.

— «Piekrastes iedzīvotāji ir no eskimosu cilts, jautras dabas un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dēvē par ukilioniem jeb jūras cilvēkiem. Es no viņiem pirku suņus un pārtiku. Taču viņi ir pakļauti čoučueniem, kuri dzīvo zemes vidienē un kurus sauc par briežu cilvēkiem. Coučueni ir mežonīga un nevaldāma cilts. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, (ļtņēma visas mantas un padarīja mani par vergu.» — Barons pašķīra atkal pāris lapu tālāk. — «Es biju uzstrādājies par padomnieku, sēdēju starp augstma­ņiem, bet brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Mana gud­rība tiem bija pārlieku vajadzīga, un viņi negribēja mani zaudēt… Vecais Pijūns bija varens virsaitis, un tika no­lemts, ka man jāprec viņa meita Ilsvunga. Ilsvunga bija pretīgs radījums. Viņa nekad nemazgājās un uzvedās gau­žām nelāgi… Es apprecēju Ilsvungu, bet sieva viņa man bija tikai vārda pēc. Viņa par to sūdzējās tēvam, vecajam Pijūnam, un tas ļoti sadusmojās. Cilšu starpā bija iesēta nevienprātības sēkla, tomēr galu galā es kļuvu varenāks nekā jebkad, par ko jāpateicas manai viltībai un attapī­bai; ari Ilsvunga vairs nesūdzējās, jo es viņai biju iemā­cījis uz kārtīm izlikt pasjansu un vēl citādus trikus.»

Vai pietiks? — Kurbertēns jautāja.

— Jā, gana būs, — Bills Brauns atbildēja. — Pag, vienu mirklīti vēl. Nosauciet, lūdzu, vēlreiz publikācijas datus!

— Tūkstoš astoņsimt septītais gads Varšavā.

— Neaizejiet vis, baron, — Dels Bišops ierunājās.

— Kad jau nu jūs stāvat liecinieku vietā, tad man arī būtu kas jautājams taisni jums pašam. — Viņš pagriezās pret tiesas zāli. — Džentlmeņi, jūs visi esat šo to dzirdē­juši par apcietinātā piedzīvojumiem Sibīrijā. Jūs droši vien pamanījāt, cik tie līdzīgi tiem, ko tēvs Jakonskis publicējis turpat vai priekš simt gadiem. Jūs, jādomā, nospriedāt, ka te kaut kur notikusi pamatīga špikošana. Es raudzīšu jums pierādīt, ka te ir kas vairāk nekā špikošana. Apsū­dzētais atkratījās no mani pie Briežupes astoņdesmit asto­tajā. Tā paša gada rudenī viņš pa cejam uz Sibīriju bija redzēts Svētā Miķeļa misijā. Astoņdesmit devītā un deviņ­desmitā gadā viņš, kā pats stāstīja, taisījis savus pigorus pa Sibīriju. Deviņdesmit pirmā šis atgriezās šamā pa­saulē un nospēlēja uzvarētāju varoni Frisko [4] pilsētā. Tad nu palūkosim, vai francūzis mūs nepadarīs gudrākus.

Jūs esat bijis Japānā? — viņš tam noprasīja.

Kurbertēns, kas bija sekojis datiem, ātri aplēsa un tikko jaudāja slēpt savu pārsteigumu. Viņš uzmeta lūdzošu skatienu Fronai, taču viņa uz to nereaģēja.