Džeks Londons: Sniega meita

Priekšlikums tika pieņemts, abus vīriešus pārmeklēja un atņēma tiem ieročus. Fronai šī procedūra gāja secen, jo noticēja viņas apliecinājumam, ka viņai vairāk ieroču nav. Pēc tam sapulce izvirzīja kāršanas komiteju, un cilvēki sāka plūst ārā no būdas.

— Zēl, ka man to vajadzēja darīt, — priekšsēdētājs teica pa pusei izaicinoši, pa pusei atvainodamies.

Džeikobs Velzs pasmaidīja.

— Jūs izmantojāt izdevību, — viņš atbildēja, — nevaru jums to pārmest. Es tikai vēlētos, kaut būtu trāpījis jums.

Būdā izcēlās trauksmaina kņada.

— Ēi tu! Garstilbi!

— Uzmin tam uz pirkstiem, Timl

— Atlauz duri vaļa!

— Eli! Oi!

— Atvāz viņam žokļus!

Frona ieraudzīja veselu jūkli vīriešu kaujamies ap Sent­vinsentu un metās turp.

Viņš bija nogāzies gar zemi un, laizdams darbā zobus un nagus, plosījās kā vājprātīgs. Tims Dugans, braša auguma ķelts, bija uzsācis ar viņu tuvcīņu, bet Sentvin­sents cieši iecirtis zobus tam dilbā.

— Gāz viņam, Tim! Krauj!

— Kāt' es šim gāzīšu, stulbeņi tādi? Kauc atmūķējiet tam muti — vai nesajēdzat?

— Vienu mirkli, lūdzu!

Vīrieši pašķīrās, ļaudami Fronai pieiet pie Sentvinsenta un Tima.

Frona nometās zemē blakus viņam.

— Laid vaļā, Gregorij! Laid taču vaļā!

Viņš pacēla acis uz Fronu, bet tajās neredzēja vairs cilvēcīguma. Viņš elpoja elsodams, rīklē guldza sīki gār- dzieni kā galīgi pārmocītam cilvēkam.

— Tā esmu es, Gregorij. — Viņa mierinādama pārlaida roku tam pār pieri. — Vai tu nesaproti? Tā esmu es, Frona. Laid viņu vaļā!

Sentvinsenta ķermenis pamazām atslāba, seja kļuva rā­māka. Viņa žokļi pavērās, un Tims atrāva savu roku.

— Tagad paklausies, Gregorij! Kaut arī tev nāves ne­izbēgt …

— Bet es nespēju! Es nespēju! — viņš kunkstēja. — Tu taču teici, ka varu uz tevi paļauties, ka viss beigsies labi.

Viņa padomāja par glābšanās iespēju, kāda tam bija radīta, tomēr neteica nekā.

— Ak, Frona! Frona! — viņš šņukstēja un piespieda seju pie viņas ceļiem.

— Vismaz izturies kā vīrs! Tas ir viss, kas tev vēl at­liek.

— Nu, ejam! — Tims Dugans nokomandēja. — Nav jau patikšanas, mis, jūs traucēt, bet mums viņš ir jāšķūrē prom. Stiepiet viņu laukā, zēni! Ķer pie kājām, Blekij, un tu ar, Džonson!

Dzirdot šos vārdus, Sentvinsents sarāvās, viņa ķerme­nis sastinga, acis zaudēja saprāta gaismu un pirksti krampjaini sažņaudza Fronas plaukstu. Frona lūdzoši uz­lūkoja darboņus, un tie vilcinādamies apstājās.

— Atļaujiet man bridi palikt pie viņa, — tā lūdzās, — tikai īsu brītiņu.

— Viņš nav tā vērts, — Dugans noņirdza, kad visi bija pavirzījušies nostāk. — Nu paskat tik uz viņu!

— Kauna lieta, nolādēts ar ārā, — Blekijs apstiprināja, pašķielēdams uz Fronu, kura čukstēja kaut ko Sentvin­sentam pie auss, kamēr viņas roka maigi šķirstīja tam matus.

Ko Frona sacīja, vīri nedzirdēja, taču viņa uzdabūja to kājās un veda uz priekšu. Viņš gāja, kā mironis varētu iet, un, ticis ārā no būdas, izbrīna pilnām acīm cieši no­raudzījās Jukonas duļķainajā plūdumā. Ļaužu bars pul­cējās krastmalā ap kādu priedi. Zēns, kam bija uzdots pārsviest virvi pār kādu zaru, pabeidzis darbu, nošļūca gar stumbru zemē. Viņš aši pavērās savās delnās un uz­pūta tām, bet visapkārt paspruka smiekli. Pūļa ārmalā divi vilku suņi sabozušies ņirdzās viens pret otru. Apkārt- stāvošie tos vēl uzpucināja. Tie sāka kosties un kūleņot pa zemi, kamēr tika aizspārdīti sānis, lai atbrīvotu vietu Sentvinsentam.

Korliss gar krastmalu pienāca pie Fronas.

— Kas tad notika? — viņš čukstus pavaicāja. — Neiz­devās?

Frona mēģināja runāt, bet rīkle aizžņaudzās, un viņa tikai pamāja ar galvu.

— Surp, Gregorijl

Viņa pieskārās tā plecam un aizveda pie kastes, virs kuras nokarājās virve.

Korliss, soļodams tiem blakus, pētīgi noraudzījās pūlī un ielaida roku svārku kabatā.

— Vai varu ko līdzēt? — viņš vaicāja, nepacietīgi ko­dīdams apakšlūpu. — Viss, ko jūs liksiet, tiks izpildīts, Frona. Es varu tos aizgaiņāt.

Frona pavērās Korlisā un smēlās prieku viņa skatienā. Viņa zināja, ka Korlisam drosmes pietiktu, bet viņa sa­prata arī, ka tas būtu netaisni. Sentvinsentam tika dota izdevība glābties, un prasīt vēl lielāku uzupurēšanos būtu negodīgi.

— Nē, Vens. Ir jau par vēlu. Nekas vairs nav darāms.

— Vismaz atļaujiet man mēģināt, — Korliss uzstāja.

— Nē, ne jau mūsu vainas dēļ nodoms neizdevās, un… un… — Acīs viņai pieriesās asaras. — Lūdzu, neprasiet to no manisl

— Tad ļaujiet, ka aizvedu jūs no šejienes. Jūs nedrīk­stat še palikt.

— Man jāpaliek, — viņa vienkārši atbildēja un pie­vērsās Sentvinsentam, kas šķita aizsnaudies.

Blekijs aplieca virves galu, sasiedams to ar bendes mez­glu, un grasījās uzmest cilpu Sentvinsentam kaklā.

— Noskūpsti mani, Gregorij, — Frona sacīja, uzlikusi roku viņam uz pleca.

Viņš sarāvās no šī pieskāriena, ieraudzīja neskaitāmas alkatīgas acis urbjamies viņā un tikko izveidoto dzelteno cilpu bendes rokās. Viņš pastiepa rokas, it kā atvairīdams to visu, un skaļi iebrēcās:

— Nē! Nē! Ļaujiet man atzīties! Ļaujiet man izstāstīt visu patiesību, tad jūs man ticēsiet!

Bills Brauns ar priekšsēdētāju pastūma Blekiju nost, bet pūlis saspiedās ciešāk. Iekšējās rindās sacēlās brēka un protesta saucieni.

— Nē, nav brīv! — padzirdās spalga zēna balss. — 1 nedomāju nekur iet. Es uzrāpos kokā un piesēju virvi, man ir tiesības palikt.

— Tu vēl esi bērniņš, — atbildēja vīrieša balss, — tev neder to redzēt.

— Ko tu neteiksi! Starp citu, es neesmu nekāds bērniņš. Esmu jau… esmu jau pie tādām lietām pieradis. Un galu galā — es tak rāpos kokā. Paskatieties uz ma­nām delnām!

— Zināms, ka viņš var palikt, — citi iestājās par zēnu.

— Liec viņu mierā, Karlij!

— Ne jau tevi kārs.

So piezīmi apsveica skaļi smiekli, un līdz ar to viss norima.

— Klusu! — priekšsēdētājs uzsauca, tad pievērsās Sent­vinsentam: — Nu, sāciet, tikai nevelciet garumā!

— Mēs ar gribam dzirdēt! — pūlī atkal pacēlās balsis. — Lai viņš kāpj uz kastes! Lai kāpj uz kastesl

Sentvinsentam palīdzēja uzrāpties uz kastes, un viņš sāka aizgūtnēm runāt:

— Es to neizdarīju, bet es redzēju, kā tas notika. Tur nebija vis divi vīrieši — tikai viens pats. Tas to izdarīja, un Bella tam palīdzēja.

Smieklu šalts apslāpēja viņa vārdus.

— Ne tik strauji, — Bills Brauns viņu pamācīja.

— Esiet tik laipni un paskaidrojiet, kā Bella palīdzēja šim vīram pati sevi noslepkavot. Sāciet no sākuma!

— Tanī vakarā, pirms devās pie miera, Borgs uzstādīja savu kramplaužu signālu …

— Kramplaužu signālu?

— Es to tā nosaucu — tā bija skārda maizespanna, ko piestiprināja pie aizšaujamās bultas tā, lai durvis neva­rētu atvērt, to nenogāžot. Viņš to uzstādīja katru vakaru, it kā baiļodamies no kaut kā, kas varētu notikt, — un patiesībā jau tas tad arī notika. Slepkavības naktī es pa­modos ar sajūtu, ka pa būdu kāds ložņā. Kvēpenītes dakts bija nogriezta zemu, un es ieraudzīju pie durvīm Bellu. Borgs krāca, to es skaidri dzirdēju. Bella ņēma pannu no bultas nost un darīja to ļoti piesardzīgi. Pēc tam viņa atvēra durvis un klusām ienāca kāds indiānis. Maskas viņam nebija, un es viņu tūdaļ pazītu, ja vēl kādreiz ieraudzītu, — pār visu pieri un šķērsām pāri acij viņam stiepās rēta.