Džeks Londons - Sniega meita

— Jā, — viņš pēdīgi sacīja.

— Un jūs tur satikāt šo apcietināto?

— Jā.

— Kurā gadā tas bija?

Visi kā viens izstiepa kaklus, lai sadzirdētu atbildi.

— Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītajā, — atbilde tika dota |oti nelabprāt.

— Bet paklau, baron, — kā tad tas var būt? — Dels apvaicājās vismīlīgākajā tonī. — Tai laikā tak apcietinā­tais esot bijis Sibīrijā.

Kurbertēns paraustīja plecus, likdams saprast, ka viņam gar to nav nekādas daļas, un atstāja liecinieku vietu. Gluži negaidīti tiesas zālē bija iestājies starpbrīdis uz dažām minūtēm, un pa to laiku notika varena čukstēšanās un galvas kratīšana.

— Tas viss ir meli. — Sentvinsents bija tuvu pieliecies pie Fronas auss, bet viņa neklausījās. — Dzirdētais runā man par Jaunu, bet es to visu varu izskaidrot.

Taču viņas sejā nepakustējās ne vaibsts, un priekšsēdē­tājs aicināja apsūdzēto stāties liecinieku vietā. Viņa pa­griezās pret tēvu, un asaras viņai saskrēja acīs, kad tēva plauksta nogula pār viņas roku.

— Varbūt tu gribi atkratīties no šīs jezgas? — brīdi vilcinājies, tēvs ievaicājās.

Frona papurināja galvu, un Sentvinsents sāka runāt. Viņš stāstīja to pašu, ko bija stāstījis viņai, tikai tagad ar nelieliem papildinājumiem, un nekas šai vēstījumā ne­bija pretrunā ar Lafliča un Džona liecībām. Viņš atzina, ka bijis tāds incidents ar veļas baļļu, un izskaidroja to ar vienkāršu pieklājību no savas puses un ar Džona Borga nepamatotām dusmām. Viņš atzina, ka Bella tikusi no­šauta ar viņa pistoli, bet apgalvoja, ka Borgs pirms da­žām dienām pistoli no viņa aizņēmies un vēl nebijis at­devis. Attiecībā uz Bellas apsūdzību viņš nekā nezinot teikt. Viņš nespējot saprast, kāpēc tai vajadzējis mirt ar meliem uz lūpām. Viņš neapzinoties, ka būtu sagādājis tai kaut mazākās nepatikšanas, tātad atriebība tā neva­rētu būt. Tas esot vienkārši neizskaidrojami. Par Bišopa liecību viņš nemaz nevēloties diskutēt. Tā esot tīrais melu savērpums ar viltīgi iepītiem patiesības pavedieniem. Tiesa, šis cilvēks reizē ar viņu atbraucis uz Aļasku tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit astotajā gadā, bet visa noti­kušā traktējums no šā viedokļa esot ļaunprātīgs melu savārstījums. Attiecībā uz baronu — tur esot neliela kļūda gadskaitļos, vairāk nekā.

Iztaujājot apcietināto, Bills Brauns atklāja negaidītu dīvainību. Pēc Sentvinsenta stāstījuma, viņš esot nikni cīnījies ar tiem diviem noslēpumainajiem vīriem.

— Ja nu tā patiešām bija, — Brauns jautāja, — kā tad jūs izskaidrosiet faktu, ka no šī cīniņa esat izkļuvis bez mazākās skrambas? Apskatot Džona Borga ķermeni, tika konstatēti daudzi zilumi un nobrāzumi. Ja jau jūs esat tik neganti kāvies, kā tas nākas, ka neesat nemaz sa­dauzīts?

Sentvinsents to nezināja pateikt, tikai apgalvoja, ka jūtoties stīvs un salauzīts. Un tam galu galā neesot ne­kādas nozīmes. Viņš neesot noslepkavojis ne Borgu, ne tā sievu, tik daudz viņš zinot skaidri.

Frona savus argumentus sapulcei izteica kodolīgā runā par cilvēka dzīvības neaizskaramību, par netiešo pierādī­jumu nepilnīgumu un briesmām, kādas tie var sagādāt, un par apsūdzētā tiesībām gadījumos, kad radušās šaubas. Tad viņa metās pierādījumu jūklī, atmeta nevajadzīgos un centās ierobežoties tikai ar skaidriem faktiem. Pirm­kārt, viņa neatzina, ka būtu pierādīti slepkavības motīvi. Ja Šādus pierādījumus ņemot par pilnu, tad tas esot ap­vainojums klātesošo gara spējām, bet viņai esot pietie­kami ticības to vīrišķībai un asajam prātam, lai zinātu, ka šādas aplamības neietekmēšot to spriedumu.

Otrkārt, izskatot apsūdzības galvenos punktus, viņa ne­varot atzīt, ka būtu pierādīta tuvība starp Bellu un Sent­vinsentu, tāpat viņa neatrodot pierādījuma tam, ka Sent­vinsents būtu tiecies pēc šādas tuvības. Ja godīgi apsverot veļas baļļas incidentu — vienīgo pierādījumu, uz kuru liecinieki bāzējas, — tad redzama tikai smieklīga epizode, kas parāda, kā džentlmeņa vienkāršu laipnības parādī­šanu var pārprast stulbs tēviņš, ne vīrs. Viņa paļaujoties uz klātesošo veselo saprātu, tie taču neesot muļķi.

Te esot mēģināts pierādīt, ka apsūdzētais negantas da- bag. Attiecībā uz Džonu Borgu neesot nekādas vajadzības to pierādīt. Visi taču zinot par viņa trako dusmu lēkmēm, viņa ātrsirdība jau kļuvusi par parunu plašā apkaimē, tās dēļ viņš neesot iemantojis draugus, bet iedzīvojies tikai ienaidniekos. Vai tādā gadījumā neesot ļoti iespējams, ka tie divi maskotie vīri bijuši šādi ienaidnieki? Protams, viņa nevarot pateikt, kādi motīvi skubinājuši šos abus, bet tiesnešu ziņā lai paliekot izpētīt, vai visā Aļaskā var vai nevar atrasties divi cilvēki, kuriem Džons Borgs tā aiz­riebis, ka tie tīkotu pēc viņa dzīvības.

Liecinieki apgalvojuši, ka nekur neesot atraduši šo divu cilvēku pēdas, taču to viņi neesot pieminējuši, ka nekur nemanījuši arī Sentvinsenta, Pjēra Lafliča vai zviedra Džona pēdas. Neesot arī nozīmes ko tādu liecināt. Visi taču zinot, ka nekādi pēdu iespiedumi nav palikuši pēc Sentvinsenta skrējiena pa taku augšup un pēc atgriešanās kopā ar Lafliču un to otro. Visiem esot zināms takas stā­voklis — tādā cieti noblietētā zemes gropē mīksti moka­sīni nevarot atstāt nekādus nospiedumus; un, ja arī ledus upē nebūtu izgājis, tāpat uz tā nebūtu pamanāmas abu slepkavu pēdas ne šurp virzienā, ne atpakaļ uz cietzemi.

Lafličs pamāja ar galvu, apstiprinādams šo apstākli, un Frona turpināja.

Par galveno pierādījumu esot izvirzītas asinis uz Sent­vinsenta rokām. Ja tobrīd kādam būtu gadījies apskatīt Lafliča mokasīnus, arī uz tiem būtu atrastas asinis. Taču tas neesot nekāds pierādījums, ka arī misters Lafličs būtu piedalījies asinsizliešanā.

Misters Brauns te pievērsis klātesošo uzmanību fak­tam, ka mežonīgajā kautiņā apcietinātais neesot dabūjis neviena ziluma, ne ievainojuma. Viņa pateicoties misteram Braunam par šo aizrādījumu. Pēc Džona Borga ķermeņa varējis spriest, ka tas ticis nežēlīgi apstrādāts. Viņš taču bijis lielāka auguma, stiprāks, smagnējāks vīrs nekā Sent­vinsents. Ja nu, kā apsūdzībā teikts, Sentvinsents tiešām izdarījis šo slepkavību, kādēļ tam, saprotams, bija jāielai­žas cīniņā, pietiekami sīvā, lai saskrambātu Džonu Borgu, kā tad gan izskaidrojams, ka pats viņš nav cietis itin ne­maz? Par šo jautājumu derētu galvas palauzīt.

Tālāk — kāpēc gan apsūdzētais skrējis projām pa taku? Liekoties neaptverami, ka viņš, ja būtu pastrādājis slep­kavību, tūdaļ — tāds pats neapģērbies un bēgšanai ne­sagatavojies — būtu skrējis tieši uz pārējo būdu pusi.

Būtu gan ticamāk, ka viņš dzinies pakaļ īstajiem slepka­vām un tumsā — nomocījies, aizelsies un, protams, ari satraukts — akli skrējis, kur kājas nes.

Visi Fronas secinājumi bija stingri konsekventi, un, kad viņa bija beigusi, sapulces dalībnieki jūsmīgi aplau­dēja. Bet Fronu šie aplausi kaitināja un aizvainoja, jo viņa saprata, ka tie veltīti drīzāk viņas sievišķībai, nevis viņas aizstāvībai un veiktajam darbam.

Bills Brauns, savā ziņā tāds kaktu advokāts, allaž mē­dza pievērst vērīgu ausi pūlim un, ja gadījās izdevība, dzirdēto izmantot savā labā, ja tādas izdevības nebija, tad veikli izgrozījās ar vispārzināmām dogmām. Te viņam lielisks palīgs bija viņa iedzimtais humors, un, kad viņš bija ticis galā ar šiem noslēpumainajiem, maskotajiem vī­riem, tad tie bija izkūpējuši gaisā kā rēgi — tā viņš tos arī nodēvēja.