Džeks Londons - Sniega meita

— Sīkais zeltracis! — noņirdzās kāds patriarhāla iz­skata vīrs sarkanā kreklā, vīrs, kas savu pirmo zelta smilšu plāti bija izskalojis Kalifornijas raktuvēs jau piec­desmito gadu sākumā.

— Jā gan, — Dels apstiprināja.

— Bet paklau, jauno puis, — viņa sarunu biedrs turpi­nāja, — vait' jūs gribat man iestāstīt, ka vienmēr esat meklējis zeltu šādā ceļā?

— Jā gan.

— Neticu vis. — Runātājs nicinoši paraustīja plecus.

Dels norīstījās un strauji atmeta galvu.

— Priekšsēdētāja kungs, esmu cēlies kājās, lai nodotu ziņojumu. Netaisos aiztikt tiesas godu, gribu tikai skaidri un gaiši pateikt, ka pēc sēdes beigām es gāzīšu pa pauri katram, kas te nekaunīgi palaidīs muti. Sapratāt?

— Jūs traucējat kārtību, — priekšsēdētājs atbildēja, pabungodams pa galdu ar savu koka veseri.

— Un pa jūsu pauri arīdzan, — Dels atkliedza, pa­griezdamies pret viņu. — Draņķīgu kārtību jūs te uzturat. Sīkiegulu meklēšana šitai procesā nekrīt nekādā svarā; bet kāpēc jūs neaizbāžat muti tādiem, kas uzdod stulbus jautājumus? Gan es jums pēcāk vēl parādīšu, jūs aitas- galva!

— Ak jūs parādīsiet, ko?

Priekšsēdētājs nosarka līdz ausīm, nosvieda veseri un pielēca kājās.

Dels devās viņam pretī, bet Bills Brauns metās starpā un izšķīra abus.

— Kārtību, džentlmeņi, kārtību! — viņš lūdzās. — Nav īstais brīdis tādiem nepiedienīgiem izlēcieniem. Un nepie- mirstiet, ka šeit ir arī lēdijas.

Abi vīri rukšķēdami pierima, un Bills Brauns atsāka pratināšanu:

— Mister Bišop, mēs noprotam, ka jūs ļoti labi pazīstat apcietināto. Pastāstiet, lūdzu, tiesai, kas jums zināms par viņa raksturu visumā.

Dels pasmaidīja pār visu seju.

— Nu, pirmām kārtām viņš ir neganti kašķīgas da­bas …

— Pārtrauciet! To es nevaru pieļaut! — Apcietinātais, dusmās trīcēdams, pielēca kājās. — Jūs nedrīkstat šādā veidā spēlēties ar manu dzīvību! Atraduši vienu jukušo, ko esmu redzējis tikai reizi mūžā, lai tas mani tiesai no­raksturotu!

Sīkais zeltracis pavērsās pret viņu.

— Ak tad nepazīstat vis mani, ko, Gregorij Sentvin­sent?

— Nē, — Sentvinsents auksti atteica. — Es jūs nepa­zīstu, cilvēk.

— Jums es neesmu nekāds «cilvēks»! — Dels nikni uz­kliedza.

Sentvinsents nelikās viņu dzirdis un vērsās pie pūļa:

— Neesmu šo puisi vairak redzējis kā vienu pašu reizi Dausonā un tad arī tikai uz īsu brīdi.

— Gan jau atgādāsieties, pirms vēl būšu beidzis, — Dels ņirdzīgi noteica. — Bet tagad klabatas vārtus ciet — un ļaujiet pateikt manu nelielo sakāmo! Mēs abi kopā šamā novadā atbraucām astoņdesmit ceturtajā gadā.

Sentvinsents, pēkšņi ieinteresēts, sāka vērīgāk viņā ieskatīties.

— Jā gan, mister Gregorij Sentvinsent. Redzu, jūs jau sākat atminēties. Toreiz es dižojos ar ūsām, un tais die­nās mani sauca par Braunu, par Džo Braunu.

Viņš atriebes priekā pasmīknēja, bet žurnālists šķita zaudējis visu interesi.

— Vai tas tiesa, Gregorij? — Frona pačukstēja.

— Liekas tā kā redzēts, — viņš vilcinādamies atmur- dēja. — Es nezinu… nē, muļķības! Tam vīram jābūt mi­rušam.

— Jūs teicāt, tūkstoš astoņsimt astoņdesmit ceturtajā gadā, mister Bišop? — Bills Brauns paskubināja.

— Jā gan, astoņdesmit ceturtā. Viņš bija avīžu skri­bents, norīkots apceļot pasauli caur Aļasku un Sibīriju. Bet es Sitkā biju nobēdzis no vaļu mednieku kuģa — tā­pēc arī radās tas Brauns — un salīgu pie viņa darbā par četrdesmit dolāriem mēnesī un pilnu apgādi. Nu, bet viņš tūliņ sāka kašķēties ar mani…

Nezin kur aizsācies, ieskanējās sīks smiekliņš, bet tad tas pletās un auga, līdz šo viņa paziņojumu apsveica visu sapulcējušos skaļa zviegšana. Pat Frona un Dels pats ne­noturējās nepasmaidījuši, vienīgi apcietinātais rādīja no­pietnu seju.

— Bet viņš sakašķējās arī ar Veco Endiju pie Daijas, ar čilkutu virsaiti Džordžu, ar faktorijas vadītāju Pellijā un tā tālāk vēl ar nezin cikiem. Viņš mūs mūžīgi ievilka nepatikšanās, vēl jo īpaši sievišķu dēļ. Ar tām viņš mūžīgi mērkaķojās…

— Priekšsēdētāja kungs, es protestēju! — Frona piecē­lās, viņas seja bija mierīga, un viņa pilnīgi valdīja pār sevi. — Nav nekādas nepieciešamības te klāstīt mistera Sentvinsenta mīlas dēkas. Ar izmeklējamo gadījumu tām nav nekāda sakara, turklāt visā sapulcē gan nebūs ne­viena, kas būtu tik tīrs, lai taisnības motīvi to skubinātu atļauties šādu izmeklēšanu. Tāpēc es pieprasu, lai izmek­lēšanas gaitā turpmāk tiktu uzklausītas vienīgi būtiskas liecības.

Bills Brauns piecēlās ar pašapmierinātu, pašpārliecinātu smaidiņu.

— Priekšsēdētāja kungs, mēs jau labprāt izpildām aizstāves izvirzītās prasības. Viss, ko esam uzzinājuši, ir būtisks un attiecas uz lietu. Viss, ko ceram uzzināt, būs būtisks un attieksies uz lietu. Misters Bišops ir mūsu izci­lākais liecinieks, un viņa liecība atbilst visām prasībām. Jāņem vērā, ka mums nav tiešu pierādījumu par to, kas noslepkavojis Džonu Borgu. Mēs nevaram vest tiesas priekšā nevienu slepkavības aculiecinieku. Mums pieejami tikai netiešie pierādījumi. Mūsu pienākums ir pieradīt iemeslu. Lai pierādītu iemeslu, ir jāiepazīstas ar apvainotā rakstura īpašībām. To mēs arī esam nodomājuši izdarīt. Mēs gribam pierādīt, ka izlaidība un baudkāre viņu no­vedušas tiktāl, ka viņš spējīgs pat uz noziedzībām, kas var lauzt viņam kaklu. Mēs gribam pierādīt, ka patiesī­gums viņam ir svešs jēdziens, ka viņš ir pēdīgais melis, ka nevienam vārdam, ko viņš vai viņam līdzīgie runā no apsūdzēto sola, tiesa nevar ticēt. To visu mēs gribam pierādīt un savīt kopā, diedziņu pie diedziņa, līdz mums iznāks virve — diezgan gara un diezgan stipra, lai viņu varētu pakārt, pirms vēl diena būs beigusies. Tālab es godbijīgi lūdzu, priekšsēdētāja kungs, lai lieciniekam at­jautu turpināt.

Priekšsēdētājs izlēma Fronai par sliktu, un viņas ape­lācija pie sapulces tika noraidīta. Bills Brauns pameta Dēlam ar galvu, lai turpina.

— Kā jau teicu, nepatikšanu mums viņa vainas dēļ bija bez gala un malas. Tad vēl, redzat, es visu savu mūžu esu maisījies ap ūdeņiem — tā vien liekas, ka nekad netikšu no tiem projām, — un, jo vairāk es maisos, jo mazāk par tiem ko sajēdzu. Sentvinsents arī to zināja, un pats jau viņš ir īsts meistars airēšanā, tomēr viņš pameta mani laivā, lai es kūļos cauri Šķirsta kanjona krācēm, ka­mēr pats gāja apkārt kājām. Iznākums: es ar visu laivu apgāžos, pazaudēju pusi no mantām un visu tabaku, bet viņš vēl nekaunējās vainu par to uzvelt man. Tūlīt pēc tam viņš uzsāka piģeļmiģeļus ar Lebārža ezera stik- siem — un mēs abi gandrīz dabūjām atšaut ķedeles.

— Un kas tam bija par iemeslu? — Bills Brauns iestar­pināja.

— Viss tikai vienas smukas indiāņu sieveles dēļ, kura šim pārlieku mīlīgi uzsmaidīja. Kad nu sveikā bijām iz­sprukuši cauri, es šim nolasīju pamatīgu lekciju par sie- viešiem vispār un par indiāņu skvo it īpaši, un viņš noso­lījās pievaldīties. Necik ildziņ, un mums atkal iznāca karsta putra ar Mazo Lašu indiāņiem. Šoreiz viņš bija vairāk slīpēts, un es visu laiku nekā nezināju, tomēr kaut ko noģidu gan. Viņš sacīja, ka sagājis ragos ar kādu pūš­ļotāju, bet nekas tak nevar tā satracināt pūšļotājus kā taisni sieviešu padarīšanas, un īstenībā tā tas arī bija. Kad nu es mēģināju ar viņu tā tēvišķīgi parunāt, šis sa­cēla spuras, un man nācās novest viņu patālāk krastmalā un sadot krietni pa ādu. Pēc tam viņš staigāja piepūties un sāka rādīt gaišāku ģīmi tikai tad, kad iebraucām Briežupes grīvā, kur kāda sivašu cilts bija apmetusies uz lašu zveju. Tak viņam visu laiku uz mani bija zobs, tikai es to nezināju, — un viņš bija gatavs kuru katru brīdi man kaut kā iezāģēt.