Džeks Londons - Sniega meita

— Tici man, Frona! Apsoli, ka ticēsi!

Viņas seja pietvīka.

— Tu esi uzbudinājies, — viņa atteica, — citādi tu tā nerunātu. Nedomāju tev pārmest. — Frona atmaiga.

— Citādi jau nemaz nav iespējams, šādos apstākļos cil­vēkam ir jāuzbudinās.

— Jā, to jau es zinu pats, — viņš sarūgtināts atzinās.

— Es izturos kā pēdīgais muļķis, tomēr nekā tur nevaru līdzēt. Satricinājums bija drausmīgs. Un, it kā šausmu jau tā nebūtu diezgan, redzot Borga nogalināšanu, mani vēl uzskata par slepkavu un nodod pūļa tiesai! Piedod man, Frona! Es vairs nevaldu pār sevi. Protams, es zinu, ka tu man ticēsi.

— Tad izstāsti man visu, Gregorij!

— Pirmām kārtām šī sieviete, Bella, meloja. Viņai va­jadzēja būt prātu zaudējušai, ja varēja pirms nāves ko tādu apgalvot, kur es taču tiku cīnījies par viņu un Borgu. Tikai tā to var izskaidrot…

— Sāc no sākuma, — Frona viņu pārtrauca. — Nepie­mirsti, ka es taču nezinu itin nekā.

Viņš iekārtojās ērtāk uz ķeblīša un, tīdams cigareti, sāka izklāstīt iepriekšējās nakts notikumus.

— Varēja būt ap pulksten vieniem naktī, kad mani pa­modināja kvēpenes uzdedzināšana. Nodomāju, ka to izda­rījis Borgs, vēl nobrīnījos, ko viņš te ložņā apkārt, un grasījos atkal laisties miegā, kad — pats nezinu, kas mani uz to skubināja, — atkal atvēru acis. Būdā bija divi sveši vīrieši. Abiem bija maskas un kažokādas cepures ar no­laistām malām, tā ka varēju redzēt tikai viņu acis dzalk- stījam caur masku spraugām.

Mana pirmā doma bija vienīgi tā, ka draud briesmas. Mirkli vēl paliku mierīgi guļam un apsvēru stāvokli. Borgs bija aizņēmies manu revolveri, tā ka es biju pilnīgi neapbruņots. Mana šautene karājās pie durvīm. Nolēmu strauji lēkt augšā un paķert to. Taču, tikko manas kājas pieskārās grīdai, viens no iebrucējiem metās man virsū, tai pašā laikā izšaudams no revolvera. Tas bija pirmais šāviens, kuru Lafličs netika dzirdējis. Vēlāk, kad cīņas karstumā durvis bija atsprāgušas vaļā, viņš varēja dzir­dēt pēdējos trīs.

Nu, es biju tik tuvu šim vīram un mans lēciens no la­žas bija tik negaidīts, ka viņš man netrāpīja. Nākamajā mirklī mēs, cīņā saklupuši, vārtījāmies pa grīdu. Protams, Borgs bija uzmodināts, un otrais negantnieks nu savu uzmanību veltīja viņam un Bellai. Tas bija šis otrais, kas izdarīja slepkavību, jo manējam, saprotams, rokas bija aizņemtas. Tu jau dzirdēji liecības. Pēc tā, kādā postažā bija pārvērtusies būda, vari gan iedomāties cīņas norisi. Mēs vārtījāmies un grūstījāmies cīkstēdamies, līdz ķebļi, galds, plaukti — viss bija sadauzīts druskās.

Ak, Frona, tas bija drausmīgi! Borgs cīnās uz dzīvību un nāvi, Bella viņam palīdz, kaut pati kunkst no ievaino­jumiem, bet es nespēju iet palīgā. Taču beigās es ātri vien sāku ņemt virsroku pār savu pretinieku. Es biju no­gāzis viņu uz muguras, ar ceļiem uzgulis uz elkoņiem un sāku pamazām žņaugt ciet rīkli, bet tad tas otrais, ticis galā ar savu darbu, arī metās man virsū. Ko es va­rēju darīt? Divi pret vienu, galīgi nokausētul Tā nu es tiku iegrūsts kaktā, bet tie abi aizlaidās. Jāatzīstas, to­brīd gan esmu bijis galīgi bez galvas, jo, tiklīdz atguvu elpu, es metos ārā tiem pakaļ — un bez ieroča. Tur es saskrējos ar Lafliču un Džonu, un… un pārējo tu zini.

Tikai, — viņš apjukumā sarauca uzacis, — tikai nekādi nespēju saprast, kāpēc Bellai vajadzēja vainu uzvelt man.

Kā apžēlošanas lūgdamies, viņš noraudzījās uz Fronu, taču viņa, lai gan līdzjūtīgi paspieda Sentvinsenta roku, , klusēja un, domādama par dzirdēto, apsvēra visus par un pret.

Pēdīgi viņa lēni pašūpoja galvu.

— Bēdīgs stāvoklis, un galvenais — kā viņus pārlieci­nāt … 1

— Bet, mans dievs, Frona, es esmu nevainīgs! Varbūt arī neesmu bijis nekāds svētais, bet asinis manām rokām nav pielipušas.

— Taču liec vērā, Gregorij, — viņa mierīgi sacīja, — ne jau es būšu tava tiesātāja. Diemžēl to darīs zeltraču sapulces vīri, un problēma nu ir — kā viņus pārliecināt par tavu nevainību? Abi galvenie punkti runā tev par ļaunu: Bellas pirmsnāves vārdi un asinis uz tavas pie­durknes.

— Visa telpa taču bija piešķiesta ar asinīm, — Sent­vinsents kaismīgi iesaucās, pietrūkdamies kājās. — Es tev saku, ka tur šķīda asinis. Kā es būtu varējis izsargā­ties no tām, tā cīnīdamies par savu dzīvību? Vai tad tu nespēj ticēt manam vārdam, ka…

— Rāmāk, rāmāk, Gregorij! Apsēdies! Tu patiešām vairs nevaldi pār sevi. Ja tavā lietā spriedums būtu no manis atkarīgs, pats zini, ka tad tu varētu aiziet brīvs un neaptraipīts. Bet šie vīri — tu taču zini, kas ir pūļa vara, — kā lai tos pārliecinām atdot tev brīvību? Vai nu tu redzi? Tev taču nav neviena liecinieka. Mirstošas sie­vietes vārdi ir svētāki par dzīvajos palikuša vīrieša vār­diem. Vai tu vari uzrādīt iemeslu, kāpēc šī sieviete mira ar meliem uz lūpām? Vai viņai bija kāds pamats tevi ienīst? Vai esi viņai vai viņas vīram nodarījis ko ļaunu?

Sentvinsents papurināja galvu,

— Bez šaubām, mēs nevaram visu izprast un izskaid­rot, bet šiem zeltračiem arī nevajag nekādas izskaidroša­nas. Tiem viss ir tāpat skaidrs. Mūsu uzdevums nu būtu šo skaidrību apgāzt. Vai mēs to varam?

Žurnālists, izmisuma satriekts, ar ierautām krūtīm un sagumušiem pleciem saļima krēslā.

— Tad es tiešām esmu pagalam.

— Nē, gluži tik traki vēl nav. Tevi nepakārs. Vari uz mani paļauties.

— Bet ko tad tu vari darīt? — viņš izmisīgi jautāja.

— Viņi ir sagrābuši likumu savās rokās, viņi paši sevi pasludina par likumu.

— Pirmām kārtām, upē ledus ir izgājis. Tas daudz ko nozīmē. Kuru katru brīdi var sagaidīt ierodamies guber­natoru un teritoriālos tiesnešus policijas nodaļas pava­dībā. Un viņi droši vien apmetīsies šeit. Tālāk, mēs paši arī varam kaut ko darīt. Upe ir vaļā, un, ja nu draud pats ļaunākais, tad glābiņu vēl var dot bēgšana; un bēgšana nu ir pēdējais, kas tiem varētu ienākt prātā.

— Nē, nē, tas nav iespējams! Kas gan esam mēs — tu un es — pret tiem daudzajiem!

— Bet ir vēl mans tēvs un barons Kurbertēns. Četras ietekmīgas personas, rīkodamās kopīgi, var izdarīt brīnu­mus, mīļo Gregorij. Paļaujies uz mani, viss būs labi!

Viņa to noskūpstīja un izbrauca ar pirkstiem tam caur matiem, taču raižpilnā izteiksme no sejas nenozuda.

Džeikobs Velzs biji ticis pāri attekai jau krietnu brīdi pirms tumsas iestāšanās, un kopā ar viņu ieradās Dels, barons un Korliss. Kamēr Frona aizgāja pārģērbties vienā no mazajām būdām, kuru tās īpašnieki vīrieši viņai mīļu- prāt atvēlēja, tēvs devās apvaicāties par pastnieka lab­klājību. Depešas bija sevišķi svarīgas, tik svarīgas, ka vēl labu laiku pēc tam, kad Džeikobs Velzs tās bija izlasījis un pārlasījis, viņa seja palika tumša un apmakusies, bet, tiklīdz viņš atgriezās pie Fronas, tā tūdaļ noskaidrojās. Sentvinsentam, kas bija ieslodzīts blakus būdā, tika dota atļauja tikties ar viņiem.

— Stāvoklis ir diezgān bēdīgs, — Džeikobs Velzs no­teica, atvadīdamies uz nakti. — Bet dusiet mierīgi, Sent­vinsent, lai nu izskatītos bēdīgi vai kā, bet pie kāķa jūs neuzvilks, kamēr man vēl šai spēlītē ir kāda teikšana. Esmu pārliecināts, ka jūs jau nu nenoslepkavojāt Borgu, un par tālāko gādās mana dūre.

— Gara diena, — Korliss ieminējās, pavadīdams Fronu uz viņas būdu.