Džeks Londons - Sniega meita

Sentvinsents pieliecās tuvāk Fronai.

— Tas nebija pirmais šāviens.

Viņa palocīja galvu, nenolaizdama acis no Lafliča, kas pieklājīgi bija pārtraucis stāstījumu.

— Tad vēl divi šāvieni, — viņš turpināja, — aši viens pēc otra, bum-bum, tieši šitā. Borga būdā, es saku pats sev un nu tik lejā pa taku. Es domāju, Borgs nošāvis Bellu, un tas gan ir nelāgi. Bella ļoti jauka meitene, — viņš piebilda, atkal uzsmaidīdams savu neatvairāmo smaidu. — Man patīk Bella. Un tā es skrienu. Bet Džons, tas skrien no savas būdas kā trekna govs, ar milzīgu troksni. «Kas noticis?» viņš saka, bet es saku: «Nezinu.» Un tad viens drāžas ārā no tumsas, rau, šitā — žvīks! — un nogāž Džonu gar zemi, nogāž mani gar zemi. Mēs viņu grābjam ciet uzreiz no visām pusēm. Tas ir vīrietis. Apakšveļā. Viņš pretojas. Viņš kliedz: «Oi! Oi! Oi!» — tieši šitā. Mēs viņu turam cieši, un drīz viņš apklust. Tad mēs ceļamies augšā un es saku: «Ejam atpakaļ!»

— Kas šis cilvēks bija?

Lafličs mazliet pagriezās un pievērsa acis Sentvin­sentam.

— Turpiniet!

— Jā? Tas cilvēks negrib iet atpakaļ. Bet mēs ar Džonu sakām — jāiet, un viņš nāk.

— Vai viņš kaut ko teica?

— Es viņam prasu, kas noticis, bet viņš raud, viņš… viņš šņukst — hū, hū, hū — tieši tā.

— Vai jūs viņā ievērojāt kaut ko sevišķu?

Lafličs jautājoši pacēla uzacis.

— Kaut ko savādu, kaut ko neparastu?

— Jā, oui: asinis pie rokām. — Nelikdamies ne zinis gar murdoņu, kas atskanēja telpā, viņš turpināja, un viņa dzīvā mīmika un žesti piešķīra stāstījumam dramatismu. — Džons iededz gaismu, un Bella kunkst kā sašauts ro­nis, tieši tā kā ronis, kad tam iešauts zem peldspuras. Un Borgs guļ otrā kaktā. Es paskatos tuvāk. Viņš vairs ne­elpo.

Tad Bella atver acis, es skatos viņai acīs un zinu, ka viņa pazīst mani, Lafliču. «Kas to izdarīja, Bella?» es prasu. Viņa groza galvu pa grīdu un čukst tik klusu, tik lēni: «Viņš beigts?» Es zinu, viņa domā Borgu, un saku— jā. Tad viņa paceļas uz elkoņa un skatās apkārt aši, aši, lielā steigā, bet, kad ierauga Vinsentu, citur vairs neska­tās, skatās tik uz Vinsentu visu laiku. Tad parāda uz viņu, rau, šitā. — Pieskaņodams kustību vārdiem, Lafličs pagriezās un pastiepa drebošu pirkstu pret apsūdzēto. — Un saka: «Viņš, viņš, viņš.» Es saku: «Bella, kas to izdarīja?» Un viņa saka: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.» Un tad… — Lafliča galva nevarīgi noslīga uz krūtīm, pēc tam, atkal izslējies taisni, viņš pazibināja zo­bus un pabeidza: — Nomira.

Sārtsejainais Bil 1s Brauns uzdeva pusmetisam visus parastos jautājumus, kas vienīgi apstiprināja viņa liecību un palīdzēja konstatēt faktu, ka Borga noslepkavošanas laikā acīm redzami notikusi drausmīga cīņa. Smagais galds bija salauzts, ķeblis un guļamlāvas dēļi sašķaidīti šķēpelēs, bet krāsniņa apgāzta.

— Nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu, — Lafličs teica, pabeigdams postažas aprakstu. — Nē, nekad.

Brauns palocīdamies nodeva liecinieku Fronas rīcībā un par bagātīgu atmaksu saņēma viņas smaidu. Frona do­māja, ka būs gudri darīts, ja pret advokātu izturēsies sir­snīgi. Viņa galvenokārt centas iegūt laiku — laiku, līdz atbrauks tēvs, laiku, līdz varēs palikt divatā ar Sentvin­sentu un sīkumos uzzināt, kas īsti noticis. Tādēļ viņa ne­beidzamā virknē uzdeva Lafličam jautājumu pēc jautā­juma. Tomēr tikai divos gadījumos viņai izdevās uzzināt kaut ko daudzmaz nozīmīgu.

— Jūs, mister Laflič, pieminējāt pirmo šāvienu. Taču baļķu būdas sienas ir krietni biezas. Kā jums šķiet, vai jūs būtu dzirdējis šo pirmo šāvienu, ja jūsu durvis būtu bijušas ciet?

Lafličs papurināja galvu, taču tumšās acis Fronai pauda, ka viņš labi saprot, ko viņa cenšas noskaidrot.

— Un, ja Borga būdas durvis bijušas ciet, vai tad jūs būtu varējis sadzirdēt?

Viņš atkal papurina ja galvu.

— Tātad, mister Laflič, runādams par pirmo šāvienu, jūs ar to nedomājāt pirmo šāvienu, kas tika izšauts, bet gan pirmo šāvienu, ki.ru jūs dzirdējāt?

Viņš pamāja, un, kaut arī ieguvusi vienu punktu savā labā, Frona tomēr nezināja, vai ar to iemantojusi kādu praktisku labumu.

Viņa no jauna sāka pūlēties, izgudrēm cenzdamās aiz- taujāties līdz kādam saasinājuma punktam, kaut gan visu laiku juta, ka Lafličs viņas taktiku uzminējis.

— Jūs teicāt, mister Laflič, ka esot bijis ļoti tumšs?

— Jā, oui! Pavisam tumšs.

— Cik tumšs? Kā jūs zinājāt, ka cilvēks, kuru sasta- pāt, ir Džons?

— Džons skriedams taisa milzīgu troksni. Es pazīstu šo viņa troksni.

— Vai jūs viņu varējāt saskatīt tik labi, lai pazītu, ka tas ir viņš?

— O nē.'

— Tādā gadījumā, misters Laflič, — viņa triumfējoši izsaucās, — lūdzu, pasakiet — kā jūs varējāt zināt, ka misteram Sentvinsentam pie rokām ir asinis?

Lafliča lūpas pavērās apžilbinošā smaidā, un viņš brīdi klusēja.

— Kā? Es sajutu kaut ko siltu viņam uz rokām. Un mans deguns — o, vai tad deguns man nepastāsta par mednieka ugunskura dūmiem jau pa lielu gabalu, par alu, kurā noslēpies trusis, un par taku, kur nesen aizgājis briedis? — Viņš atmeta galvu, aizvēra acis un saspringtu seju, ieplestām, drebošām nāsīm parādīja, ka no visām maņām darbojas tikai viena vienīga un visa viņa būtība koncentrējas tikai uz to. Tad, mazliet pavēris acis, viņš sapņaini paskatījās uz Fronu. — Es saodu asinis uz viņa rokām, siltas asinis, karstas asinis uz viņa rokām.

— Dievs sodi, to viņš tiešām spēj! — kāds vīrs iz­saucās.

Arī Frona tam noticēja tik cieši, ka neviļus paraudzījās uz Sentvinsenta rokām un ieraudzīja sarkanbrūnus trai­pus uz viņa flaneļa krekla dūrgaliem.

Kad Lafličs aizgāja no liecinieku vietas, Bills Brauns pienāca pie Fronas un sniedza viņai roku.

— Man taču jāiepazīstas ar apsūdzētā aizstāvi, — viņš laipni teica, pārlaizdams acis pār savām piezīmēm, lai nopratinātu nākamo liecinieku.

— Bet vai jums tas nešķiet netaisni pret mani? — viņa jautri atvaicāja. — Man taču nebija laika sagatavoties aizstāvībai. Es par notikušo zinu vienīgi to, ko dzirdēju no diviem jūsu lieciniekiem. Vai jums neliekas, mister Braun, — viņas balss maigi iedrebējās, mēģinādama pār­liecināt, — vai jums neliekas, ka būtu lietderīgi atlikt sē­des turpinājumu līdz rītdienai?

— Hm, — viņš vilcinādamies noņurdēja un palūkojās pulkstenī. — Ideja nav slikta. Pulkstenis kā nekā jau pieci, un vīriem būtu jāvāra vakariņas.

Viņa pateicās bez vārdiem, kā to prot dažas sievietes, un Brauns, lūkodamies lejup viņas sejā un acīs, jutās dzi­ļāk un jaukāk gandarīts nekā tad, ja viņa būtu runājusi.

Viņš aizgāja atpakaļ savā vietā un uzrunāja sapulcē­jušos.

— Pēc aizstāvja un apsūdzētāja apspriešanās, kā arī ņemot vērā vēlo stundu un to, ka lietu nebūs iespējams izskatīt īsā laikā, es — hm — iedrošinos lūgt izziņot pār­traukumu līdz pulksten astoņiem rītrītā.

— Vairākums ir par priekšlikumu, — paziņoja priekš­sēdētājs, pamezdams savu vietu un sākdams rosīties ap pavardu, jo viņš bija būdas līdzīpašnieks un gatavoja ēdienu visiem saviem vīriem.

Tiklīdz pēdējais no pūļa bija aiz durvīm, Frona pievēr­sās Sentvinsentam. Kā slīcējs tas krampjaini sažņaudza viņas rokas.