Džeks Londons - Sniega meita

— Un rītdiena būs vēl garāka, — viņa gurdi atbildēja.

— Kā man nāk miegs!

— Jūs esat drosmīga sieviete, un es lepojos ar jums.— Pulkstenis bija desmit. Caur blāvo mijkrēsli viņš norau­dzījās uz spocīgajiem ledus blāķiem, kas nemitīgi slīdēja garām. — Un šinīs raizēs, — viņš turpināja, — varat pa­ļauties uz mani vienmēr un visur.

• : — Vienmēr un visur? — viņa pārvaicāja, balsij aizķe­roties.

— Ja es būtu melodrāmas varonis, es teiktu: «Līdz kapa malai!» — bet tāds es neesmu un tāpēc tikai atkār­toju: vienmēr un visur.

— Jūs esat ļoti labs pret mani, Vens. Nekad es nespēšu jums atmaksāt…

— Kas par niekiem! Es sevi neizūtrupēju. Mīlestība ir kalpošana, tāda ir mana pārliecība.

Frona ilgi noraudzījās viņā, un, kaut gan sejā viņai vēl atvizēja viegls izbrīns, sirdī iezagās smeldze — viņa pati nezināja, kālab, — un domās noplandīja gar acīm šās dienas notikumi, kā arī viss, kas pieredzēts tajās dienās, kopš viņa Korlisu iepazina.

— Vai jūs ticat tīrai draudzībai? — viņa beidzot ievai­cājās. — Jo es ceru, ka tādas draudzības saites mūs va­rētu allaž vienot. Tīra, skaidra draudzība, biedriskas at­tiecības?

Vaicādama viņa apzinājās, ka neizsaka gluži to, ko jūt un ko būtu vēlējusies. Un, kad Korliss noliedzoši pakra­tīja galvu, viņa notrīsēja neizprotamā, priecīgā satrau­kumā.

— Biedriskas attiecības? — viņš atjautāja. — Kur jūs taču zināt, ka es jūs mīlu?

— Jā, — viņa atteica apslāpētā balsī.

— Man galu galā sāk likties, ka jūsu zināšanas par vīriešiem ir visai ierobežotas. Ticiet man, ne jau no tā­diem māliem mēs esam lipināti. Biedriskas attiecības? Ienākt no āra aukstuma apsildīties pie jūsu pavarda? Jauki. Bet ienākt tad, kad cits vīrietis sēž jums līdzās pie jūsu pavarda? Nē Biedriskas attiecības liktu man priecā­ties par jūsu priekiem; bet vai jūs kaut uz mirkli varat iedomāties, ka es spētu priecāties, redzot jūs ar cita vī­rieša bērnu klēpī, ar bērnu, kurš varētu būt manējais? Un kad no šā bērna acīm manī raugās tas cits vīrietis un ar viņa lūpām man uzsmaida tas cits? Vai jūs tiešām domā­jat, ka tādā gadījumā es varētu priecāties par jūsu prie­kiem? Nē, nē, mīlestība nav iekaļama tīras draudzības važās.

Frona uzlika roku uz viņa elkoņa.

— Jūs domājat, ka man nav taisnība? — Venss ievai­cājās, viņas svešādās sejas izteiksmes samulsināts.

Viņa klusītiņām elsoja.

— Jūs esat nogurusi un nomocījusies. Teiksim ar labu nakti! Jums jāliekas gultā!

— Nē, neaizejiet, vēl ne! — viņa to atturēja. — Nē, ne, es esmu nelga. Kā jau jūs sakāt, esmu nogurusi. Bet pa­klausieties, Vens! Mums daudz kas jāpavejc. Mums jasa- stāda rītdienas darba plāns. Ienāciet iekšā! Tevs un ba­rons Kurbertēns abi tur apspriežas, un, ja draud pats ļau­nākais, mums četriem būs jāveic diži darbi.

— Efektīgi, — Džeikobs Velzs atzina, kad Frona bija īsumā izklāstījusi darbības plānu un noteikusi, kas katram darāms. — Bet tieši tik negaidītai rīcībai vajag sekmeties.

— Coup d'ētat! x — bija barona spriedums. — Vareni! Ā! Man jau asinis sāk kūsāt, par to domājot vien. «Rokas augšā!» es brēcu, pie tam visai mežonīgi.

Bet ja nu tie nepaceļ rokas? — viņš meklēja atbalstu pie Džeikoba Velza.

— Tad šaujiet! Nekad neizrādiet bailes, ja jums rokā šaujamais, Kurbertēn! Slavenas autoritātes uzskata, ka tas neesot veselīgi.

— Un jūsu pārziņā paliek «Bižū», Vens, — Frona teica. — Tēvs domā, ka rīt upē daudz ledus nebūs, ja vien naktī nerodas sastrēgums. Viss jūsu uzdevums ir turēt laivu gatavībā durvju priekšā pie krasta. Jūs, protams, nekā nezi­nāsiet par to, kas notiek, kamēr ieraudzīsiet Sentvinsentu skrienam. Tad kopā ar viņu laivā un projām — uz Dausonu. Tagad teikšu jums arlabvakaru un arī — palie­ciet sveiki, jo rīt man vairs nebūs izdevības.

— Un turieties pa kreisā krasta šaurumu, kamēr būsiet garām līkumam, — Džeikobs Velzs pamācīja, — tad pār- brauciet labajā pusē un laidieties pa ašāko straumi! Bet tagad šķiramies un lienam segās. Līdz Dausonai ir sep­tiņdesmit jūdžu, un jums tās būs jāveic, elpu neatvil- kušam.

Kad Džeikobs Velzs zeltraču sapulcē cēlās kājās un ņēmās nosodīt sēdes nostāju, viņu uzklausīja ar pienācīgu godbijību. Tie laiki, viņš aizrādīja, kad zemē nebija likumu un šādu sapulču lēmumiem bija likuma spēks, esot sen jau aiz kalniem, jo tagad valstī esot apstiprināti likumi — 1 Coup d'ētat (franču valodā) — valsts apvērsums.

taisnīgi likumi. Karalienes valdība esot parādījusi, ka stāv sava uzdevuma augstumos, un pretlikumīga valsts varas piesavināšanās esot solis atpakaļ pagātnes tumsā, no ku­rienes šie jau esot tikuši laukā. Tagad šādu rīcību varot raksturot tikai ar vārdu «noziedzība», vieglāka apzīmē­juma tai neesot. Un tālāk viņš stingri un noteikti apsolīja sapulcei, ka nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš aktīvi rūpēšoties par to, lai katru no tiem sauktu pie atbildības. Runas nobeigumā viņš ierosināja sēdi pārtraukt un apcie­tināto nodot teritoriālai tiesai, taču priekšlikums bez kā­dām diskusijām tika noraidīts.

— Nu, vai neredzi, — Sentvinsents sacīja Fronai, — ka nav ne inazako cerību?

— Ir tomēr. Paklausies!

Viņa uz ātru roku iepazīstināja Sentvinsentu ar iepriek­šējā naktī izstrādāto plānu.

Viņš noklausījās vienaldzīgi, pārāk nomākts, lai jūsmotu līdz ar Fronu.

— Tāds mēģinājums ir tīrais neprāts, — viņš iebilda, kad Frona bija beigusi.

— Bez šāda mēģinājuma pakāršana tikpat kā droša,— viņa attrauca, mazliet iekaisusi. — Domājams, tu taču gribi vēl cīnīties?

— Domājams gan, — viņš dobjā balsī atteica.

Pirmie liecinieki bija abi zviedri, kuri pastāstīja gadī­jumu ar veļas baļļu, kad Borgs bija ļāvis vaļu savam kār­tējam dusmu izvirdumam. Lai cik mazsvarīgs šis gadī­jums bija pats par sevi, taču vēlāko notikumu gaismā tas izvērtās par visai nozīmīgu notikumu. Tas pavēra plašu vaļu iztēlei par visiem zināmiem dzīves atgadīju­miem. Ne tik svarīgs bija tas, kas tika teikts, kā tas, kas palika nepateikts. Cilvēki, kurus izauklējis mātes klēpis, pat paši neaptēstākie, pietiekami labi pazina dzīvi, lai sa­prastu, cik nozīmīgs šis vulgārais atgadījums, kuram va­rēja būt tikai viens izskaidrojums. Liecināšanas laikā sa­pratēji gudri kratīja galvas un visapkārt tika čukstēti komentāri.

Kādus sešus lieciniekus ātri vien nopratināja citu pēc cita; tie visi bija rūpīgi apskatījuši nozieguma vietu un uzmanīgi pārstaigājuši salu, bet visi kā viens apgalvoja, ka neesot atraduši ne mazāko pēdu, ko būtu atstājuši tie divi vīrieši, kurus apcietinātais minējis iepriekšējā nopra- tināšanā.

Fronai par izbrīnu Dels Bišops nostājās liecinieku vietā. Viņa zināja, ka tas neieredz Sentvinsentu, taču neva­rēja iedomāties, kādu liecību tas varētu nodot šinī gadī­jumā.

Kad Dels Bišops bija nozvērināts, konstatēts viņa ve­cums un tautība, Bills Brauns pajautāja, kas viņš pēc

profesijas.

— Sīkais zeltracis, — viņš izaicinoši atcirta, pārlaiz­dams sapulcei agresīvu skatienu.

Taču fakts nu ir tāds, ka pavisam nedaudz cilvēku no­dodas sīkiegulu meklēšanai, toties ļoti daudzi — arī zelt- rači — pilnīgi ignorē šādu zelta ieguves metodi.