Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

Nakts sardzi bija nolemts sadalīt trīs maiņas, lai katrs savu reizi paliktu nomodā un gādātu par guļošo biedru drošību. Doktoram nācās stāties sargpostenī deviņos va­karā, Kenedijam pusnaktī, bet Džo — trijos no rīta.

Tad Kenedijs un Džo, ietinušies segās, apgūlās un mie­rīgi aizmiga, kamēr doktors Fērgusons viņus sargāja.

Nakts pagāja mierīgi. Bet, sestdienas rītā pamodies, Kenedijs sāka sūdzēties par nogurumu un drudzi. Laiks bija mainījies; debesis klāja smagi mākoņi, it kā drau­dot ar lietavām. Zungomero ir drūma zeme, bez lietus tur paiet tikai pāris nedēļu janvārī.

Drīz vien ceļotājus pārsteidza spēcīga lietus gāze; 'dzelkšņainiem krūmiem un gigantiskām liānām aizaugu­šie ceļi uzreiz kļuva nelietojami, tos izskaloja spēji iz­veidojušies strauti — tā saucamie «nullahi». Gaisā skaidri varēja saost sērūdeņraža smaku, par kuru bija jau stāstījis kapteinis Bērtons.

— Ja jau kapteinis Bērtons to novērojis, — Fērgusons sacīja, — tad viņam taisnība. Var likties, ka šeit aiz katra krūma guļ līķis.

— Pretīga zeme, — Džo teica, — bet man šķiet, ka misters Kenedijs pēc pagājušās nakts nejūtas visai labi.

— Tiesa gan, mani krata spēcīgs drudzis, — mednieks apstiprināja.

— Nav brīnums, dārgo Dik, mēs taču atrodamies vienā no neveselīgākajiem Afņķas apgabaliem. Bet ilgāk mēs šeit nekavēsimies. Dosimies tālāk.

Džo veikli atbrīvoja enkuru no sikomores un pa zīda kāpnītēm ierāpās grozā. Doktors pielaida uguni deglim, un pēc brīža «Viktorija» no jauna pakļāvās spēcīgam vējam. Miglā tik tikko saredjzamas vīdēja dažas būdas. Apkārtnes izskats pārvērtās. Āfrikā bieži vien nelieli ve­selībai kaitīgi apgabali robežojas ar ļoti labvēlīga kli­mata vietām.

Kenedijs neapšaubāmi bija slims, jo viņa spēcīgo ķer­meni kratīja drudzis.

— Slimošanai nav īstais laiks, — ievīkstīdami'es segā, viņš sacīja.

— Mazliet pacieties, dārgo Dik, — doktors Fērgusons lūkoja.draugu uzmundrināt, — tas ātri pāries.

— Pāries? Kaut nu! Paklau, Semjuel, ja tavā ceļojuma aptieciņā ir kādas zāles, tad dod tās drīzāk šurp, lai varu

, tikt uz kājām! Es norišu tās aizvērtām acīm.

— Man ir kas labāks par zālēm, draugs. Es tev iedošu pret drudzi tādu līdzekli, kas neko nemaksā.

—- Kā tas iespējams?

— Pavisam vienkārši: mēs tūlīt pacelsimies virs mā­koņiem, kuri nebeidz gāzt pār mums lietū, un attālināsi­mies no infekciozās atmosfēras. Tikai, lūdzu, pagaidi pā­ris ininūšu, kamēr izpletīsies gāze.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad ceļotāji jau lidoja augstu virs miklās joslas.

— Vēl brītiņu pacieties, Dik, drīz tu sajutīsi saules un svaiga gaisa ietekmi, doktors mierināja draugu.

— Tās tik ir zāles! — Džo iesaucās. — Vai nav brī­nišķīgi? .

— Nē, tikai dabiski,

— O! Par to nemaz nešaubos.

- — Es Diku sūtu uz kūrortu tīrā, svaigā gaisā, kā mēdz darīt Eiropā ar slimniekiem, bet Martinikā es tevi būtu aizsūtījis uz Pitonu, lai paglābtu no dzeltenā drudža.

— Tad taču mūsu «Viktorija» ir īsta paradīze,— maz­liet atlabis, Kenedijs sacīja.

Blīvās mākoņu masas zem balona tobrīd veidoja lie­lisku skatu: sajaucoties un atstarojot saules gaismu, tās, brīnumaini mirdzēdamas, traucās cita citai, pāri. «Vik­torija» lidoja četri tūkstoši pēdu augstumā. Termometrs rādīja temperatūras krišanos. Zeme vairs nebija sare­dzama. Jūdzes piecdesmit uz rietumiem zaigoja Rubeho "kalna sniegotā virsotne; tā atradās uz Ugogo zemes ro­bežas,. aiz 36°20' austrumu garuma. Vēja ātrums bija divdesmit jūdžu stundā, bet ceļotāji to" nemaz nema­nīja.

Pec trim stundām doktora pareģojums piepildījās. Ke- nedijam drudzis bija kā ar roku atņemts, un viņš ar baudu pabrokastoja.

— Lūk, tāds līdzeklis ir labāks par hinīnu, — skots apmierināts noteica.

— Vai zināt, — Džo ierunājās, —- esmu nolēmis ve- 1 cumdienās noteikti pārcelties uz dzīvi šeit.

Ap desmitiem rītā debesis noskaidrojās.' Mākoņos ra­dās plaisa, zeme atkal bija saredzama; «Viktorija» tai tuvojās'. Doktors Fērgusons sāka meklēt kādu gaisa strāvu, kas viņus nestu uz ziemeļaustrumiem, un sešsimt pēdu augstumā virs zemes viņš to atrada. Apkārtne, kļuva aizvien pauguraināka, var teikt, pat kalnaina, Zungomero zeme nozuda austrumos līdz ar pēdējām kokospalmām šajos platuma grādos.

Drīzumā kalnu kores iezīmējās noteiktāk. Vietumis slējās smailas virsotnes. Bijā ļoti jāuzmanās,. lai neuz- durtos kādai no konusveida klintīm. - . _

— Esam nonākuši starp visai bīstamām smailēm, — Kenedijs sacīja.

— Neuztraucies, Dik, mēs tās neskarsim.

— Jāatzīst tomēr, ka mūsu ceļošanas veids ir nepār­spējams, — Džo piemetināja.

Doktors patiešām apbrīnojami veikli vadīja balonu.

— Ja vajadzētu kājām ceļot šajā lietus izskalotajā zemē, mēs tikai ar mokām vilktos pa dubļainajiem ce­ļiem, — Fērgusons teica. — Pēc aizbraukšanas no Zan­zibāras daļa mūsu nastu nesēju dzīvnieku no pārguruma būtu jau pagalam. Mēs paši līdzinātos ģindeņiem- un būtu tuvu izmisumam. Mums gribot, negribot rastos nemitīgas sadursmes ar pavadoņiem un nesējiem un .vajadzētu pa­ciest šo nesavaldīgo cilvēku rupjības. Dienu mūs mocītu miklā tveice, nakti —■ nežēlīgs aukstums un moskīti, kuru kodieni sajūtami pat caur visbiezāko audumu un spēj novest līdz ārprātam. Nemaz nerunājot par plēsī­giem zvēriem un mežonīgām ciltīm.

— Man gan nebūtu iebildumu to visu izmēģināt, — Džo atzinās.

Neesmu neko pārspīlējis, — Fērgusons turpināja, '— pietiek palasīt, ko stāsta tie, kas iedrošinājušies ielauzties šajā zemē, lai acīs sariestos asaras.

Ap vienpadsmitiem «Viktorija» pārlidoja Imenžo ba­seinu;, uz pakalniem izkaisītajos ciematos Varēja saska­tīt iedzīvotājus, kuri velti draudēja «Viktorijai» ar saviem ieročiem; beidzot ceļotāji sasniedza pēdējo aug­stieni Rubeho kalna tuvumā; tā bija trešā ūn pati aug­stākā Usagaras kalnu grēda.

Tagad ceļotājiem apgabala reljefs bija skaidrs. Kalnu grēdas trīs nozarojumus, sta^rp kuriem pirmais bija Du­tumi kalns, citu no cita šķīra plašas, iegarenas ielejas; augstajām virsotnēm bija noapaļota konusa veids, bet zeme starp tām kā nosēta erātiskiem laukakmeņiem un oļiem. Stāvākās nogāzes atradās Zanzibāras pusē, tur­pretī rietumu pusēnās bija ieslīpas-plakankalnes. Iele­jās auglīgo zemi klāja krāšņi augi. Starp gigantiskām sikomorēm, tamarindiem, ķirbjkokiem un palmām uz austrumiem plūda daudzas upes — gan lielas, gan ma­zas, ietecēdamas Kingani.

— Uzmanību! — doktors Fērgusons iesaucās. — Mēs tuvojamies Rubeho kalnam, tā nosaukums iezemiešu va­lodā nozīmē «Vēju • ceļš». Šīs smailes derētu pārlidot lielā augstumā. Ja mana karte ir pareiza, tad mums jā­paceļas augstāk par pieciem tūkstošiem pēdu.

— Saki — vai mums bieži vajadzēs lidot tik augstu? — Kenedijs vaicāja.

— Nē, tikai retumis; Āfrikā kalni, šķiet, nav tik augsti kā Eiropā, bet ari Eiropas kalniem mūsu «Viktorija» viegli tiktu pāri.

Sakarsētā gāze drīz vien izpletās, uņ balons strauji cē­lās augšup. Jāpiebilst, ka ūdeņraža izplešanās nebija bīs­tama, jo ar to piepildītas bija tikai trīs ceturtdaļas no lielā balona; barometrs rādīja seštūkstoš pēdu augstumu.