Žils Verns - Piecas nedēļas gaisa balonā

Dienas vidū doktors, ieskatījies kartē, izteica pārlie­cību, ka viņi jau atrodas virs Uzaramo [26] . «Viktorija» it kā rotaļādamās laidās pāri zemei, kur auga kokospalmas, papaijas un kokvilna. Par Jādu augu valsti Džo nemaz nebrīnījās, jo, atrodoties Āfrikā, viņam viss likās da­bisks. Kenedijs ievēroja ne mazums zaķu un irbju, kas it kā gaidīt gaidīja mednieka lodi. Taču šķiest pulveri nebija vērts, jo medījumu nevarēja pievākt.

Lidojot ar divpadsmit jūdžu ātrumu stundā, aeronauti drīz vien sasniedza Tundas ciematu uz 38°20' austrumu garuma.

— Lūk, tieši šeit, —- x doktors pavēstīja, — Bērtons un Spīks smagi saslima, un kādu laiku viņu ekspedīciju uz­skatīja par neizdevušos. Viņi vēl nebija necik tālu aiz­gājuši, kad nogurums un trūkums jau lika sevi manīt.

Šajā apgabalā patiešām nemitīgi plosās malārija. Lai izvairītos no saslimšanas, doktoram neatlika nekas cits kā turēties pēc iespējas augstāk virs miklās zemēs, kas garoja svelmainajā saulē.

Retumis varēja saskatīt karavānas, kuras, apmetušās «krālā», gaidīja dzestrās vakara vēsmas, lai dotos tālāk. Par «krālu» šeit apzīmē plašas apmetnes džungļos dzelk­šņainu krūmu iežogojumā, kur ceļojošie tirgotāji patve­ras ne vien no plēsīgiem zvēriem, bet arī no apkaimes laupītāju ciltīm. Ceļotāji redzēja, ka iezemieši, pamanot gaisa balonu, panikā bēg; Kenedijs labprāt būtu aplūko­jis viņus tuvāk, bet Semjuelam pret to radās iebildumi.

— Iedzimto vadoņiem ir' musketes, — viņš teica, — mūsu balons varētu kļūt lielisks mērķis viņu lodēm.

— Vai tad no vienas lodes balons būtu pagalam? — Džo nesaprata.

— 1 Ne uzreiz, bet ar laiku mazais plīsumiņš pārvalkā pārvērstos milzīgā caurumā, pa kuru izplūstu visa gāze.

— Tādā gadījumā turēsimies tālāk no šiem mežo­ņiem, — Džo piekrita. — Nez ko viņi domā, redzot mūsu lidaparātu? Droši vien ir gatavi pielūgt mūs kā dievus.

— Lai pielūdz vien, — doktors piebilda, — tikai pa gabalu. Tā vienmēr ir drošāk. Skatieties, apkārtne jau mainās. Apdzīvotu vietu redz arvien mazāk, bet mango birzis pavisam nozudušas. Šajos platuma grādos tās vairs neaug. Zemes virsma kļūst pauguraina, tas liecina, ka tuvojamies kalniem.

— Nudien, •— Kenedijs teica, 1 — rādās, ka šajā pusē iezīmējas kaut kādas virsotnes.

— Jā gan, rietumos.,, Tās ir Urizaras kalnu grēdu pirmās smailes, droši vien Dutumi kalns, aiz kura, es ceru, mēs piezemēsimies un pārgulēsim nakti. Nekavē­joties jāpastiprina degļa liesma, lai varam sasniegt seši simti pēdu augstumu.

— Jūsu konstruētais deglis, ser, ir apbrīnojams iz­gudrojums! — Džo iesaucās. — Manevrēt ar to nav ne­maz grūti, ne arī sarežģīti — atliek tikai pagriezt krā­niņu, un viss kārtībā.

—- Tā, lūk, tagad mēs būsim drošībā, •— kad «Vikto­rija» pacēlās augstāk, mednieks piezīmēja. — Saules staru atspulgi sarkanajās smiltīs pārāk neciešami dzēla acīs.

— Cik vareni koki! — Džo jūsmoja. — Tie šeit ir pa­visam parasti un tomēr bezgala skaisti. JKāds ducis šādu milzeņu — un, raugi, jau vesels mežs!

— Tie ir baobabi, — doktors paskaidroja. -— Vai re­dzat tur to vareno baobabu, tā apkārtmērs droši vien nebūs mazāks par simt pēdām. Iespējams, ka tieši zem šī koka tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā gā­jis bojā francūzis Mezāns. Zem mums atrodas Dželamo- ras ciemats, uz kurieni Mezāns bija iedrošinājies doties viens. Šīs zemes valdnieks nelaimīgo francūzi sagūstī­jis, piesējis pie baobaba saknēm un, kamēr skanējušas kara dziesmas, nežēlīgi lēnām pārgriezis gūsteknim vē­nas, pēc tam iedūris dunci kaklā, tad izrāvis to, lai uz- trītu, un tikai tad norāvis nelaimīgajam galvu. Francū­zim bija tikai divdesmit seši gadi.

— Vai tiešām Francija nepieprasīja slepkavas sodī­šanu? — Kenedijs sašutis vaicāja.

!—— Protams, pieprasīja, un Francijas sabiedrotais Zan- zibāras imams darīja visu, lai slepkavu aizturētu, bet tas neizdevās.

— Tādā gadījumā es jūs ļoti lūdzu, ser,-neapstāsimies šeit, — Džo-sacīja. — Lūdzu, lūdzu, paklausiet mani, mis­ter Semjuel, celsimies labāk vēl augstāk!

-— Esmu ar mieru, Džo, jo vairāk tāpēc, ka tuvoja­mies Dutumi kalnam. Ja manas aplēses pareizas, mēs to pārlidosim vēl pirms septiņiem.

— Vai tad mēs lidosim arī naktī? — mednieks vai­cāja.

— Pēc iespējas ne, kaut gan, ievērojot vislielāko piesardzību un nezaudējot modrību, mēs ne _ar ko neris­kētu arī naktī, tomēr nepietiek, ka būsim Āfriku pārli­dojuši, mums vajag to arī redzēt.

— Pagaidām mēs par šo zemi nevaram sūdzēties, ser, — Džo piezīmēja. — Āfrika taču nav nekāds tuks­nesis, bet pati koptākā un auglīgākā, zeme pasaulē! Ej nu vēl tici ģeogrāfiem!

— Pacieties, Džo, pacieties! Pavērosim, kas būs tālāk.

Ap pusseptiņiem vakarā «Viktorija» jau atradās pie

Dutumi kalna; lai to pārlidotu, vajadzēja pacelties vai­rāk nekā "trīstūkstoš pēdu augstumā, bet šim nolūkam gāzes temperatūra bija jāpalielina tikai par astoņpadsmit grādiem. Patiesi jāatzīst, ka Fērgusons savu 'balonu va­dīja it kā ar vienu rokas mājienu. Kenedijs norādīja uz šķēršļiem, no kuriem jāvairās, un «Viktorija» pārlidoja kalnus virs pašām korēm.

Pulksten astoņos Dutumi kalns bija pārlidots; un aero­stats virs kalna lēzenākās nogāzes sāka piezemēties; no groza izmeta enkurus; viens no tiem, iekritis milzīgā si- komorē, stingri ieāķējās zaros. Džo tūlīt pat nokāpa pa trosi lejā un cieši piestiprināja enkuru pie koka. Nāka­majā mirklī pa nolaistajām zīda kāpnītēm viņš veikli ierāpās atpakaļ grozā. Kalnu aizsegā pasargāts no aus­trumu vējiem, aerostats stāvēja drošībā.

Ceļotāji pagatavoja vakariņas; gaisa ceļojumā krietni izsalkuši, viņi pamatīgi tukšoja līdzņemtos pārtikas krā­jumus.

— Interesanti, cik lielu gabalu šodien esam vei­kuši? — negausīgi rīdams tik prāvus kumosus, ka bija jābažījas par pārtikas rezervēm, Kenedijs .vaicāja..

Pavērojis Mēness stāvokli un ieskatījies savā kartē, doktors acumirklī noteica aerostata atrašanās vietu;

Aerostats noenkurojies sikomores zarā

viņa priekšā bya neliela vācu karte no atlanta «Jaunā­kie atklājumi Āfrikā», kuru Gotā bijā publicējis Fērgu­sona draugs Petermans. Doktors bija pārliecināts, ka šis atlants viņiem noderēs visu ceļojuma laiku, jo tas ietvēra Bērtona un Spīka maršrutu līdz pat Lielajiem ezeriem,

Sudānas karti, kurai pamatā bija doktora Barta norādī­tie dati, Gijoma Ležāna Senegālas lejteces karti, kā ari pēc doktora Beiki datiem sastādīto Nigēras deltas karti.

Turklāt viņiem līdzi bija kāds zinātnisks raksts, kurā varēja atrast visus datus par Nīlu: «The sources of the Nile, being a general survey of the basin of that river and of its head stream, with the history of the Nilotic discovery by Charles Beke, Th. D.» [27]

Fērgusonam bija arī «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī» publicētā lieliskā karte, tātad neviens jaunat­klātais punkts Āfrikas zemēs viņam nevarēja paiet se­cen.

Atzīmējot aerostata atrašanās vietu, doktors secināja, ka viņi šajā dienā pavirzījušies par diviem platuma grā­diem, proti, nolidojuši aptuveni simt divdesmit jūdžu uz rietumiem.

Kenedijs aizrādīja, ka viņi tagad lido uz dienvidiem. Bet doktoru tāds virziens apmierināja, viņš gribēja do­ties pēc iespējas savu priekšteču pēdās.